Pastāvīgā Ukrainas iznīcinātājlidmašīnu F-16 flotes izmantošana, atvairot agresorvalsts Krievijas gaisa uzbrukumus, palielina lidojumu stundu skaitu un strauji nolieto lidaparātu tehnisko resursu. Tas jau drīzumā nozīmēs, ka tiem būs nepieciešami sarežģīti un dārgi remonti – secinājis Apvienotās Karalistes Domnīcas "Karalisko apvienoto dienestu institūts" (RUSI) gaisa spēku eksperts Džastins Bronks (Justin Bronk).
Ukrainas F-16 iznīcinātāju flote tiek izmantota plaša spektra uzdevumu izpildei. Līdz šim tie notriekuši vairāk nekā 2500 Krievijas raidīto trieciendronu “Shahed”.
Ukrainas Gaisa spēki pirmos F-16 saņēma 2024. gada vidū, kad tika sekmīgi pabeigta pilotu un gaisa kuģu zemes apkalpju apmācība.
Tomēr šo iznīcinātāju izmantošana pret salīdzinoši lētu uzbrukuma dronu vai spārnoto raķešu uzbrukumiem var paātrinātā tempā nolietot pašus lidaparātus.
Pēc dažādām aplēsēm Ukrainas Gaisa spēkos pašlaik ir 39 F-16 lidmašīnas no aptuveni 79, ko solījušas vairākas Rietumeiropas valstis. Ukraina izmanto arī četrus Francijas piegādātos “Mirage 2000-5” iznīcinātājus (kopumā Francija solījusi piegādāt līdz pat 20 šī tipa lidmašīnu). Tāpat Ukrainas Gaisa spēku arsenālā joprojām ir atsevišķi padomju laika iznīcinātāji Su-27 un MiG-29.
Kā savā pētījumā norāda Džastins Bronks, F-16 ir būtiski mainījuši spēku samēru. Šīs kaujas lidmašīnas ļauj Ukrainas skaitliski nelielajiem gaisa spēkiem veikt triecienus pa agresorvalsts Krievijas sauszemes mērķiem no droša attāluma, izmantojot ASV ražotās JDAM vai Francijā ražotās AASM “Hammer” planējošās bumbas.
Tāpat F-16 radītie draudi Krievijas gaisa spēkiem kļuva acīmredzami šā mēneša sākumā, kad Ukrainas F-16 virs valsts austrumiem notrieca Krievijas daudzfunkcionālo kaujas lidmašīnu Su-35.
Viņaprāt, dilemmas pamatā ir tas, ka Ukraina atrodas starp vairākiem gaisa apdraudējuma veidiem.
Papildus dronu triecieniem Krievija pret Ukrainas pilsētām ir raidījusi neskaitāmas spārnotās un balistiskās raķetes. Krievija ir iemācījusies veikt masīvus kombinētos triecienus, kas sākas ar dronu viļņiem, kam seko spārnotās raķetes (piemēram, H-101) un balistiskās raķetes (piemēram, “Iskander-M” vai “Kinzhal”). Ukrainai vismaz daļēji ir izdevies ierobežot dronu draudus, izveidojot blīvas tuvās darbības pretgaisa aizsardzības (SHORAD) joslas. Šo SHORAD joslu sastāvā ir tuvās darbības pretgaisa aizsardzības raķetes, pretgaisa lielgabali, mobilās ložmetēju vienības un dažādi Ukrainā ražoti pārtvērējdroni.
Lai gan kopumā šī pieeja izrādījusies veiksmīga, šādu blīvu SHORAD pārklājumu nav iespējams uzturēt aptuveni 1200 kilometru garajā frontes līnijā vai ar tāda paša līmeņa aizsardzību nodrošināt visas frontes aizmugures pilsētas.
“Visas šīs mobilās pretgaisa aizsardzības un pretdronu vienības vieno tas, ka to aprīkojums un munīcija ir salīdzinoši lēta, tādējādi padarot to darbību ilgtspējīgu. Tomēr to izvietošanai nepieciešams liels personāla skaits, savukārt efektīvai sistēmas darbībai vajadzīgs gan spēku blīvums, gan ģeogrāfiskais dziļums,” teikts RUSI pētījumā.
Kā uzskata pētnieks, šie ierobežojumi norāda arī uz potenciālajām grūtībām, ar kurām saskartos NATO, ja tā pēc Ukrainas SHORAD parauga veidotu savu pretgaisa aizsardzības sistēmu.
Viņš gan norāda – NATO varētu investēt ar radariem vadāmos pretgaisa lielglabalos, lai aizsargātu svarīgus objektus, piemēram, gaisa spēku bāzes un štābus, kā arī izstrādāt lētāku pretdronu munīciju lidaparātiem (piemēram, APKWS II raķetes). Vienlaikus eksperts uzsver – šie centieni joprojām neatrisinātu Krievijas spārnoto un balistisko raķešu draudus, pret kuriem SHORAD risinājumi lielākoties būtu neefektīvi.
Tāpat kā ASV un Izraēlai, cīnoties ar Irānas raķešu uzbrukumu draudiem, arī Ukrainai ir rūpīgi jāpārvalda ierobežotie pretgaisa aizsardzības, jo īpaši pārtvērējraķešu, krājumi (piemēram, ASV ražotās “Patriot” un Eiropā ražotās “SAMP/T”).
Ideālā gadījumā Ukrainai vajadzētu paļauties uz SHORAD sistēmām dronu uzbrukumu atvairīšanā, savukārt F-16 iznīcinātājiem uzticēt citus uzdevumus, uzskata Bronks.
“Tiklīdz tas ir iespējams, pret uzbrukuma droniem jāizmanto citas sistēmas, lai F-16 spējas varētu novirzīt, piemēram, spārnoto raķešu pārtveršanai un triecieniem pretinieka objektiem. Ukrainas Gaisa spēku arsenālā tas ir visefektīvākais līdzeklis tieši šādu uzdevumu izpildei,” skaidroja Bronks.
Pēc RUSI eksperta vērtējuma, F-16 triecieni pa sauszemes mērķiem no droša attāluma varētu būt vēl efektīvāki, ja Ukrainas augstākā pavēlniecība būtu elastīgāka savos uzstādījumos.
“Ukrainas Gaisa spēkiem ir potenciāls sasniegt lielāku efektu, ja eskadrilām un pulkiem tiktu dota lielāka brīvība pašiem plānot triecienus, nevis saņemt centralizētus uzdevumus no štābiem, kas pamatā orientēti uz sauszemes elementiem,” norādīja eksperts.
