Irānas augstākā līdera Ali Hameneja nogalināšana koordinētos ASV un Izraēlas triecienos ir viens no satricinošākajiem ģeopolitiskajiem notikumiem pēdējos gados. Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam šis zaudējums ir gan personisks, gan stratēģisks. Irāna ilgu laiku bijusi viens no svarīgākajiem Krievijas partneriem ārpus Rietumu pasaules, un tās pēkšņa destabilizācija apdraud gadiem veidotas politiskās, militārās un ekonomiskās saites.
Stratēģiskā līdzsvara maiņa
Gadiem ilgi Maskava un Teherāna veidoja attiecības, ko pašas dēvēja par visaptverošu stratēģisko partnerību. Sadarbība aptvēra militāro koordināciju Sīrijā, ieroču piegādes, izlūkošanas informācijas apmaiņu un diplomātisku saskaņotību, iebilstot pret Rietumu sankciju režīmiem. Irāna bija arī nozīmīgs politiskais sabiedrotais starptautiskos forumos, stiprinot Krievijas vēstījumu par daudzpolāru pasaules kārtību, kas pretojas ASV dominancei.
Putina ātrā un asā nosodījuma reakcija uz Hameneja nogalināšanu parādīja, cik smags ir šis trieciens. Viņš raksturoja slepkavību kā starptautisko tiesību pārkāpumu un uzsvēra Hameneja ieguldījumu abu valstu attiecībās. Neparasti straujā reakcija liecina, ka Kremlis šo notikumu neuztver kā tālu reģionālu krīzi, bet gan kā tiešu triecienu Krievijas interesēm.
Tomēr aiz skaļajiem paziņojumiem Maskavas rīcības iespējas ir ierobežotas. Starp Krieviju un Irānu nepastāvēja formāls aizsardzības līgums, kas uzliktu par pienākumu militāri iejaukties Teherānas labā, un tieša konfrontācija ar Amerikas Savienotajām Valstīm nestu sev līdzi milzīgu eskalācijas risku. Rezultātā atklājas skarba patiesība: lai gan Krievija sevi pozicionē kā globālu lielvaru, kas spēj izaicināt Rietumus, tai trūkst vai nu spēju, vai gatavības pasargāt savus galvenos partnerus no pārliecinoša amerikāņu spēka. Šī uztvere var atbalsoties arī ārpus Irānas - īpaši to valdību vidū, kas līdz šim meklējušas ciešākas saites ar Maskavu kā drošības garantiju pret Rietumu spiedienu.
Šis notikums arī pastiprina iepriekšējos zaudējumus reģionā. Krievijas ietekme Sīrijā pēdējos gados ir kļuvusi trauslāka, un tās plašākā Tuvo Austrumu diplomātija nav spējusi nodrošināt ilgstošu ietekmi. Ja Irānas politiskais kurss tagad mainīsies, Maskavas klātbūtne reģionā var sarukt vēl vairāk.
Apdraudētas investīcijas
Līdztekus ģeopolitikai Krievijas bažas ir dziļi ekonomiskas. Pēdējos gados Maskava ieguldījusi ievērojamus finanšu un politiskos resursus ilgtermiņa projektos Irānā, kuru mērķis bija mazināt atkarību no Rietumu kontrolētiem tirdzniecības ceļiem un tirgiem.
Šo centienu vidū bija Starptautiskais Ziemeļu-Dienvidu transporta koridors (INSTC) - tirdzniecības maršruts, kas savieno Krieviju ar Irānu un tālāk ar Indiju un Dienvidāziju. Tas tika iecerēts kā stratēģiska alternatīva Eiropas tranzīta ceļiem un Suecas kanālam, ļaujot apiet sankciju radītos šķēršļus. Maskava solīja būtisku finansējumu dzelzceļa attīstībai un loģistikas infrastruktūrai šī maršruta ietvaros. Politiskā nestabilitāte Irānā tagad apdraud projekta grafikus, līgumsaistības un pat atsevišķu posmu īstenošanu.
Līdzīgi arī 2025. gadā noslēgtais 25 miljardu dolāru līgums par četru jaunu kodolreaktoru būvniecību Irānas dienvidos bija viens no lielākajiem Krievijas ārvalstu enerģētikas projektiem. Tas balstījās uz gadiem ilgu sadarbību Bušehres atomelektrostacijā un bija iecerēts kā solis vēl ciešākai tehnoloģiskai un ekonomiskai savstarpējai atkarībai. Ja Teherānā mainīsies politiskā vadība, šis darījums var tikt pārskatīts - īpaši, ja jaunā valdība izvēlēsies ciešāku sadarbību ar Rietumu enerģētikas vai kodolnozares partneriem.
Arī Krievijas enerģētikas uzņēmumi bija ieinteresēti paplašināt savu klātbūtni Irānas naftas un gāzes sektorā. Šīs iniciatīvas bija daļa no plašākas stratēģijas savienot abas sankcijām pakļautās ekonomikas un veidot paralēlas sistēmas, kas mazāk pakļautas Rietumu ierobežojumiem. Jebkādas pārmaiņas Irānas ārpolitiskajā kursā var izjaukt šos plānus.
Paradoksālā kārtā šī krīze paver arī īstermiņa ekonomiskas iespējas. Irāna ir nozīmīgs spēlētājs pasaules naftas tirgū, īpaši caur Hormuza šaurumu - tranzīta punktu, pa kuru plūst aptuveni piektā daļa no globālā naftas un gāzes eksporta. Pat iespējama piegāžu traucējumu ēna jau ir paaugstinājusi naftas cenas pasaulē. Krievijai, kuras valsts budžets joprojām lielā mērā balstās uz ogļūdeņražu ieņēmumiem, augstākas cenas sniedz tūlītēju fiskālu atelpu.
Tomēr ieguvums nav vienmērīgs. Krievijas “Urals” markas nafta tiek tirgota ar atlaidi salīdzinājumā ar “Brent”, un ilgāki eksporta maršruti uz Āziju palielina loģistikas izmaksas, samazinot peļņas maržas. Tādēļ cenu kāpums var īslaicīgi stiprināt Krievijas ieņēmumus, taču tas nespēj kompensēt ilgtermiņa riskus, ko rada svarīga stratēģiskā un ekonomiskā partnera zaudēšana.
Ierobežota ietekme uz karu Ukrainā, bet plašāki stratēģiski signāli
Viena joma, kur tūlītēji satricinājumi šķiet maz ticami, ir Krievijas karš Ukrainā. Lai gan Irāna iepriekš piegādāja Maskavai “Shahed” dronus, Krievija kopš tā laika lielu daļu to ražošanas ir lokalizējusi savā teritorijā. Vietējās dronu un munīcijas ražošanas jaudas ir ievērojami paplašinātas, samazinot tiešo atkarību no Irānas piegādēm. Tāpēc operacionālā ietekme uz Krievijas karadarbību īstermiņā, visticamāk, būs ierobežota.
Taču daudz nozīmīgāki var izrādīties plašākie ģeopolitiskie viļņi. Ilgstošs konflikts Tuvajos Austrumos var novirzīt Rietumu militāros resursus un politisko uzmanību prom no Ukrainas. ASV precīzās munīcijas un pretgaisa aizsardzības sistēmu krājumi nav neizsmeļami, un ilgstoša iesaiste citā reģionā var ierobežot pieejamo atbalstu Kijivai. No Maskavas skatpunkta tas varētu kļūt par stratēģisku ieguvumu.
Vienlaikus veids, kādā Hamenejs tika likvidēts, pastiprina tendenci, kas var šķist satraucoša autoritāriem režīmiem, kuri nostājušies pret Rietumiem. Izšķiroša ASV militārā spēka izmantošana, lai neitralizētu vai sagūstītu valstu līderus, sūta skaidru signālu par Vašingtonas spēju un gatavību rīkoties vienpusēji. Krievijai, kuras drošības doktrīnas centrā ir režīma izdzīvošana, šādi precedenti tiek vēroti ar īpašu uzmanību.
Galu galā Maskavas nākotnes aprēķini būs atkarīgi no Irānas politiskā kursa. Ilgstoša nestabilitāte apdraudētu Krievijas ieguldījumus un sarežģītu tās diplomātiju reģionā. Ja pie varas nāktu valdība, kas meklē pragmatisku dialogu ar Rietumiem, Krievijas ietekme varētu vēl vairāk sarukt. Savukārt, ja konfrontācija padziļinātos un Irāna paliktu stingri pret Rietumiem noskaņota, Maskavai varētu izdoties saglabāt daļu partnerības, taču daudz nedrošākā un svārstīgākā vidē.
Skaidrs ir viens - Krievija šobrīd vienlaikus sastopas gan ar riskiem, gan ar iespējām. Augstākas naftas cenas un iespējamā Rietumu uzmanības novēršanās var dot īstermiņa priekšrocības, taču tās līdzās nes arī draudus: svarīgas alianses vājināšanos un miljardiem vērtu stratēģisku projektu apdraudējumu.
Kremlim, kas jau tā balansē starp spriedzi Ukrainā un citiem izaicinājumiem, notikumi Teherānā pievieno vēl vienu nenoteiktības slāni arvien nestabilākajā starptautiskajā vidē.
