Kad temperatūra Ukrainas austrumos noslīd līdz aptuveni –21°C, izdzīvošana ierakumos kļūst par nepārtrauktu cīņu ar aukstumu. Harkivas apgabalā dienējošie karavīri saka, ka šī ir viena no bargākajām ziemām pēdējo gadu laikā. “Šeit ir tiešām, tiešām auksti,” saka 3. armijas korpusa kājnieku rotas virsseržants ar segvārdu “Nefors”. Par Ukrainas karavīru izdzīvošanas pieredzi salā raksta medijs “Forbes”.
Maskētais siltums
Lai noturētu pozīcijas, karavīri izmanto ķīmiskos ķermeņa sildītājus, kurus ievieto zem formas tērpa.
“Tu pieliec sildītāju pie ķermeņa, un tas uzsilda asinis,” stāsta “Nefors”. “Ja gribi nedaudz atpūsties un sasildīties, paņem ķīmisko sildītāju un guļammaisu – tā ir ātrāk.”
Apsaldējumi šādā aukstumā var rasties jau 30 minūšu laikā, tāpēc sildītāji ir nepieciešami pastāvīgi. Viens darbojas sešas līdz astoņas stundas, kas nozīmē vismaz trīs sildītājus dienā katram karavīram.
Vienība izmēģināja arī elektriskos sildītājus, taču tie rada papildu risku. Siltāks ķermenis aukstā vidē ir vieglāk pamanāms ar termokamerām. Ķīmiskie sildītāji izdala daudz mazāku siltumu, un tos grūtāk uztvert ar droniem.
Enerģija ir tikpat svarīga kā munīcija
Elektriskās ierīces ierakumos patērē daudz enerģijas. “Nefora” rota izmanto apmēram 20 pārnēsājamos akumulatorus, taču ar tiem nepietiek visām pozīcijām. Tie nepieciešami radioaparātu, monitoru un citu ierīču darbināšanai.
Lielākā daļa karavīru paļaujas uz personīgajiem ārējiem akumulatoriem jeb “power bank”. “Tie, kas nopērkami veikalā – ar Type-C vai USB pieslēgvietām,” skaidro “Nefors”.
Savukārt 3. armijas korpusa bezpilota lidaparātu vienības “Kraken” komandiera vietnieks Serhijs Andriejevs uzsver, ka ziemā īpaša uzmanība jāpievērš maskēšanai. Mežos vairs nav lapotnes, kas nodrošinātu dabisku aizsegu, un dronu motoru siltums aukstumā ir vieglāk pamanāms.
“Lielākoties tā ir liela bedre zemē vai pagrabs sagrautā ēkā,” viņš saka par vietām, kur izvietojas dronu operatori. Tikai retajiem ir iespēja strādāt apsildāmās ēkās frontes tuvumā.
“Ja neesi sauss, tu mirsti”
Ziemā īpaši bīstamas ir temperatūras svārstības ap nulli. Apģērbs samirkst, pēc tam atkal sasalst, palielinot hipotermijas risku.
“Mums ir teiciens – ja neesi sauss, tu mirsti,” saka “Nefors”.
Samirkušas drēbes ziemā praktiski neizžūst, tāpēc karavīriem regulāri jāpieprasa sauss maiņas apģērbs. Lielu atbalstu sniedz bezpilota sauszemes transportlīdzekļi, kas piegādā munīciju, pārtiku, ūdeni, apģērbu un sildītājus, ļaujot samazināt cilvēku kustību risku apšaudes zonā.
Aukstums ietekmē arī ieročus. Lai novērstu aizsalšanu, karavīri izmanto īpašu smērvielu maisījumu, kas pārsvarā sastāv no transportlīdzekļu eļļas un dažkārt neliela daudzuma antifrīza. Pirms uzklāšanas ierocis tiek izšauts vienu vai divas reizes, lai to nedaudz uzsildītu.
Fiziskā un psiholoģiskā slodze
Mazās grupās – divi vai trīs, bet ne vairāk kā četri – karavīri tiek izvietoti savās pozīcijās, lai samazinātu risku tikt pamanītiem ar droniem. Viņi pārmaiņus dežurē novērošanas punktos, kur parasti ir aukstāks, un atpūšas relatīvi siltākās vietās.
Dronu operatori nereti pavada frontē divas līdz trīs nedēļas bez pārtraukuma. “Tas ir nogurdinoši – visu šo laiku pavadīt salā, pat ja ir sildītāji,” atzīst Andriejevs.
Ikdienas darbības kļūst par pārbaudījumu. Pat došanās uz improvizētu tualeti ierakumos nozīmē risku – jāvalkā vairāki apģērba slāņi, bruņu veste un jānes ekipējums, vienlaikus apzinoties dronu radītos draudus.
Tikmēr Krievijas uzbrukumi neapstājas arī bargākajā salā. “Laikapstākļiem nav nozīmes. Viņi nāk pie mums kā zombiji – pa diviem vai trim pāri sasalušam laukam,” saka Andriejevs.
