Agresorvalsts Krievijas Gaisa desanta karaspēka karavīrs Pāvels Filatjevs vairāk nekā mēnesi kā okupants Ukrainā cīnījās pret šīs valsts aizstāvjiem. Savas kara gaitas Pāvels sāka krievu okupētajā un anektētajā Krimas pussalā, no kuras viņa vienība veica iebrukumu Hersonā. Pāvela dienasgrāmata parāda ne tikai krievu okupantu pastrādātos kara noziegumus – marodierismu un karagūstekņu mocīšanu, bet arī demonstrē Ukrainas iedzīvotāju augsto morāli un cīņassparu. Vienlaikus, krievu desantnieka dienasgrāmatas ierakstus papildina liecības par slikto Krievijas armijas apgādi, zemo karavīru morāli, bailēm un nevēlēšanos cīnīties.
Aprīļa sākumā 34 gadus vecais P. Filatjevs tika evakuēts pēc ievainojuma gūšanas. Nākamo piecu nedēļu laikā, dziļi satraukts par postījumiem, ko izraisīja Krievijas asiņainais iebrukums, viņš pierakstīja savas atmiņas cerībā, ka, pastāstot savai valstij patiesību par karu, viņš varētu palīdzēt to apturēt.
Šomēnes "Vkontakte", kas ir Krievijas "Facebook" ekvivalents, publicētā 141 lappusi garā dienasgrāmata ir līdz šim detalizētākais apraksts par uzbrukumiem Hersonai un Nikolajevai Ukrainas dienvidos, kas redzēti Krievijas karavīra acīm.
Šonedēļ apmainoties vēstulēm "Telegram" ar "The Washington Post", P. Filatjevs sacīja, ka zina, ka viņa viedokļu publicēšana ir saistīta ar risku. Lai gan tehniski viņš joprojām ir armijā, šonedēļ viņš ar cilvēktiesību organizācijas "Gulagu.net" palīdzību pameta Krieviju. Drošības apsvērumu dēļ viņš atteicās norādīt savu atrašanās vietu.
Ar viņa atļauju "The Post" publicē fragmentus no viņa rakstītā. "The Post" nevar neatkarīgi pārbaudīt viņa stāstīto, taču P. Filatjevs iesniedza savu militāro apliecību kā pierādījumu tam, ka viņš dienējis 56. gvardes gaisa desanta pulkā, kas bāzēts Krimā, kā arī dokumentus, kas apliecina, ka pēc atgriešanās no frontes viņš ārstējies no acu traumas.
15. februāris: Gatavošanās pirms iebrukuma
Es ierados poligonā Krimā. Viss mūsu eskadrons, apmēram 40 cilvēku, visi dzīvoja vienā teltī ar dēļu gultām un vienu improvizētu krāsni. Pat Čečenijā, kur mēs dzīvojām tikai teltīs vai dubļu būdiņās, mūsu dzīves apstākļi bija organizēti labāk. Šeit mums nebija kur nomazgāties, un ēdiens bija briesmīgs. Tiem, kas ieradās vēlāk par pārējiem, man un vēl apmēram pieciem cilvēkiem, nebija palicis ne guļammaiss, ne bruņas, nei ķiveres.
...
Beidzot es saņēmu savu šauteni. Izrādījās, ka tai bija pārtrūkusi siksna, tā bija sarūsējusi un nemitīgi ķērās, tāpēc es to ilgi tīrīju un eļļoju, cenšoties savest kārtībā.
...
Ap 20. februāri pienāca pavēle visiem steidzami sapulcēties un doties prom. Mums vajadzēja veikt maršu uz nezināmu vietu. Daži cilvēki jokoja, ka tagad mēs trīs dienu laikā uzbruksim Ukrainai un ieņemsim Kijivu. Bet jau tad es nodomāju, ka smiekliem nav pamata. Es teicu, ka, ja kaut kas tāds notiks, mēs trīs dienās neko neieņemsim.
23. februāris: Gatavojamies kaut kam nopietnam
...
Tajā dienā viss mainījās. Es pamanīju, kā cilvēki sāka mainīties, daži bija nervozi un centās ar nevienu nesazināties, daži atklāti izskatījās nobijušies, daži, gluži pretēji, bija neparasti jautri.
24. februāris: Iekļūšana karā bez plāna
Ap četriem no rīta es atkal atvēru acis un sadzirdēju rēkoņu un zemes vibrāciju. Gaisā jutu sīvu šaujampulvera smaku. Paveroties ārā no kravas automašīnas redzu, ka debesis ir spilgti izgaismotas.
...
Nebija skaidrs, kas notiek, kas un no kurienes, un uz ko šauj, bet nogurums no ēdiena, ūdens un miega trūkuma pazuda. Pēc minūtes aizdedzināju cigareti, lai pamostos, un sapratu, ka uguns nāk 10-20 kilometru no mūsu konvoja. Arī pārējie man tuvumā esošie karavīri sāka mosties un smēķēt. Atskanēja klusa murmināšana: "Tas ir sācies".
...
Konvojs atdzīvojās un sāka lēnām virzīties uz priekšu. Es redzēju, kā mājās iedegās gaismas un cilvēki skatās no piecstāvu ēku logiem un balkoniem.
...
Bija jau rītausma, varbūt seši no rīta, saule uzspīdēja, un es redzēju, ka pāri laukam pārlido ducis helikopteru un ducis lidmašīnu. Tad parādījās tanki, simtiem tehnikas vienību ar Krievijas karogiem.
Ap pulksten 13:00 mēs aizbraucām uz milzīgu lauku, kur mūsu kravas automašīnas iestiga dubļos. Es kļuvu nervozs. Milzīga kolonna, kas pusstundu stāv atklāta lauka vidū, ir vienkārši ideāls mērķis. Ja ienaidnieks mūs pamana un ir tuvumā, mums visiem ir d***ā.
...
Daudzi sāka kāpt ārā no kravas automašīnām un smēķēt, karavīri cits ar citu sarunājās. Pavēle ir doties uz Hersonu un ieņemt tiltu pār Dņepru.
...
Es sapratu, ka notiek kaut kas globāls, bet nezināju, kas tieši. Man galvā griezās daudz domu. Man šķita, ka mēs nevaram vienkārši uzbrukt Ukrainai. Varbūt NATO ir iejaucies? Varbūt kaujas notiek arī Krievijā? Varbūt ukraiņi uzbruka kopā ar NATO? Varbūt kaut kas notiek Tālajos Austrumos, un Amerika uzsāka karu pret mums? Tad mērogs būs milzīgs, un kodolieroči, tad noteikti kāds tos izmantos... Velns!
...
...
Bija diezgan tumšs, un mēs saņēmām ziņu, ka paliksim šeit līdz rītausmai. Mēs ielīdām guļammaisos, nenovelkot zābakus, gulējām uz kastēm ar mīnām, apskāvuši savas šautenes.
25. februāris: līķu savākšana no ceļa
Kaut kur ap pieciem no rīta visus pamodināja, liekot gatavoties izbraukšanai.
...
Es aizdedzināju cigareti un staigāju apkārt. Mūsu galvenais medicīnas virsnieks meklēja vietu, kur ievietot kādu ievainotu karavīru. Ievainotais nepārtraukti teica, ka viņam salst. Mēs viņu apklājām ar saviem guļammaisiem. Vēlāk man pateica, ka šis puisis ir miris.
...
Mēs braucām pa briesmīgiem ceļiem, cauri kaut kādiem ciemiem. Apdzīvotās vietās satikām civiliedzīvotājus, kuri mūs pavadīja ar drūmu skatienu. Virs dažām mājām plīvoja Ukrainas karogi, raisot jauktas sajūtas - cieņu pret šo cilvēku drosmīgo patriotismu un sajūtu, ka šīs krāsas tagad ir ienaidnieka krāsas.
...
Mēs tuvojamies krustojumam, un zīmes norāda uz Hersonu un Odesu. Es domāju par to, kā ieņemsim Hersonu. Nedomāju, ka pilsētas mērs pie mums iznāks ar sālsmaizi un labprātīgi pacels virs pilsētas administrācijas ēkas Krievijas karogu, lai mēs parādes kolonnā ieietu pilsētā.
...
Ap pulksten 16:00 mūsu konvojs nogriezās no ceļa un apmetās mežā. Komandieri mums paziņo ziņu, ka priekšā redzamas ukraiņu “GRAD” raķešu palaišanas sistēmas, tāpēc visiem jāsagatavojas apšaudei. Mums steidzami bija jāierokas pēc iespējas dziļāk. Mūsu automašīnām gandrīz bija beigusies degviela un mums bija sakaru problēmas.
...
Es stāvēju un runāju ar puišiem. Viņi man stāsta, ka ir no 11. brigādes, No viņiem palikuši tikai 50 cilvēki. Pārējie, iespējams, ir miruši.
26. - 28. februāris: Virzība uz Hersonu
Filatjeva konvojs virzījās uz Hersonu un ielenca vietējo lidostu, pa ceļam izlaupot veikalus ciematos. Trešajā dienā konvojs saņēma pavēli iebraukt Hersonā. Filatjevam tika pavēlēts palikt aizmugurē un vajadzības gadījumā ar mīnmetēju apšaudīt frontes daļas. Viņš stāstīja, ka visu dienu dzirdēja attālas kaujas. Dienvidu ostas pilsēta kļuva par pirmo lielo Ukrainas pilsētu, ko Krievija ieņēma iebrukuma laikā.
1. marts: Rīkojas kā mežoņi
Mēs ar kājām devāmies uz pilsētu...ap plkst. 17:30 mēs nonācām Hersonas jūras ostā. Bija jau tumšs, priekšā mums maršējušās vienības to jau bija ieņēmušas.
Ejot cauri ēkai, es atradu kabinetu ar televizoru. Tur sēdēja vairāki cilvēki un skatījās ziņas. Birojā atradu šampanieša pudeli. Redzot auksto šampanieti, es iedzēru dažus malkus no pudeles, apsēdos kopā ar viņiem un sāku uzmanīgi skatīties ziņas. Kanāls bija ukraiņu valodā, pusi no tām nesapratu. Vienīgais, ko tur sapratu, bija tas, ka krievu karaspēks virzās no visām pusēm. Sāka rādīt sižetus ar sagrautām ēkām un ievainotām sievietēm un bērniem.
...
Mēs ēdām visu kā mežonīgi dzīvnieki, viss, kas tur bija, putraimi, auzu pārslas, ievārījums, medus, kafija...Neviens par neko nerūpējās, mēs jau bijām izsmelti līdz galam.
2. - 6. marts: Braukšana pa mežu
P. Filatjeva nogurušajam konvojam tika pavēlēts virzīties uz priekšu, lai ieņemtu Nikolajevu un Odesu, lai gan krievu kampaņa jau bija sākusi bremzēties. Filatjevs stāstīja, kā viņa vienība klīda pa mežu, mēģinot sasniegt aptuveni 50 kilometru attālumā esošo Nikolajevu. Viņš atcerējās, ka jautājis vecākajam virsniekam par viņu turpmāko pārvietošanos. Uz to komandieris atbildēja, ka viņam nav ne jausmas, ko darīt.
...
Ieradās pirmie papildspēki: separātistu spēki no Doņeckas, pārsvarā vīrieši vecumā virs 45 gadiem noplukušās uniformās. Pēc Filatjeva teiktā, viņi bija spiesti doties uz frontes līnijām, kad daudzi regulārās Krievijas armijas karavīri atteicās.
Aprīļa vidus: Frontes līnijas tranšejas
No šī brīža mēs mēnesi dzīvojām kā murkšķi. Mēs ierakāmies tranšejās, artilērija mūs apšaudīja, mūsu aviācija gandrīz nekur nebija redzamsa Mēs vienkārši turējāmies pozīcijās frontes līnijas tranšejās, nevarējām ne nomazgāties, ne paēst, ne kārtīgi izgulēties. Visiem bija izaugušas bārdas un sejas nosmērētas ar netīrumiem.
...
Ukraiņu spēki varēja mūs skaidri saskatīt no bezpilota lidaparātiem un nepārtraukti apšaudīja, tāpēc gandrīz viss ekipējums drīz vien bija izsists no ierindas. Mēs saņēmām pāris kastes ar tā saukto humāno palīdzību, kurās bija lētas zeķes, T-krekli, šorti un ziepes.
...
...
Artilērijas apšaudes dēļ daži tuvējie ciemati praktiski pārstāja eksistēt. Visi kļuva aizvien dusmīgāki un dusmīgāki. Kāda ukraiņu vecmāmiņa mūs saindēja, piedāvājot pīrāgus. Teju visiem palika slikti. Kādam izkrita zobi, citiem nolobījās āda. Daudzi sprieda, ka tad, kad viņi atgriezīsies, sauks vadību pie atbildības par nepietiekamo nodrošinājumu un nekompetento vadību. Daži noguruma dēļ sāka iemigt paši savas dežūras laikā. Reizēm mums izdevās pārķert ukraiņu radiosakarus. Viņi mūs sauca par orkiem. Tas mūs tikai vēl vairāk sadusmoja. Man nenormāli sāpēja kājas un mugura, bet tika pavēlēts nevienu neevakuēt slimības dēļ.
...
Es visu laiku atkārtoju: "Dievs, es darīšu visu, lai to mainītu, ja es izdzīvošu." Es nolēmu, ka aprakstīšu savu pēdējo dzīves gadu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku zinātu, par ko tagad ir kļuvusi mūsu armija.
...
Artilērijas apšaudes dēļ man acīs iekļuva zeme. Pēc piecām mokošām dienām - brīdī, kad man jau draudēja acs zaudēšana, mani evakuēja.
Sekas: Klusēšana vairs nav iespējama
Atšķirībā no daudziem citiem es izdzīvoju. Mana sirdsapziņa man saka, ka man ir jāmēģina apturēt šo neprātu. Mums nebija morālu tiesību iebrukt citā valstij, jo īpaši – valstī pie mūsu tuvākajiiem cilvēkiem.
...
Tā ir armija, kas iebiedē pati savus karavīrus, tos, kas jau ir bijuši karā, tos, kas nevēlas tur atgriezties un mirt par kaut ko, ko viņi pat nesaprot.
...
Es jums atklāšu noslēpumu. Armijas vairākums ir neapmierināts ar to, kas tur notiek. Viņi ir neapmierināti ar valdību un tās vadību. Viņi ir neapmierināti ar Putinu un viņa politiku, viņi ir neapmierināti ar aizsardzības ministru, kurš nav dienējis armijā.
...
Visu krievu un ukraiņu galvenais ienaidnieks ir propaganda, kas tikai vēl vairāk uzkurina cilvēkos naidu.
...
