Vai "siloviki" varētu realizēt apvērsumu Kremļa iekšienē?

Tad pienāca kārta militāristiem. Aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, kurš bija kara publiskā seja un kuru parasti uzskatīja par vienu no V. Putina uzticamākajiem padotajiem, martā uz gandrīz divām nedēļām pazuda no redzesloka. Kad S. Šoigu beidzot parādījās, vispirms drošības padomes sanāksmes videoierakstā un pēc tam personīgi konferencē Aizsardzības ministrijā, viņš izskatījās drūms un noslēgts. Marta beigās ASV izlūkdienesti izteica pieņēmumu, ka Krievijas Aizsardzības ministrija nav sniegusi V. Putinam skaidru priekšstatu par karu, iespējams, baidoties no turpmākām sekām. 9. aprīlī V. Putins reorganizēja militāro komandķēdi, par operāciju atbildīgo Ukrainā ieceļot ģenerāli Aleksandru V. Bortņikovu.

No pirmā acu uzmetiena šie notikumi liecina par pārsteidzošām pārmaiņām. Pirms kara “siloviki”, kā dēvē Krievijas drošības eliti, bija viens no galvenajiem V. Putina režīma varas centriem. V. Putins, pats būdams bijušais KGB virsnieks, ilgu laiku paļāvās uz drošības dienestiem, lai īstenotu savu politiku un palīdzētu viņam saglabāt varu. Un, lai gan pēdējos gados “siloviki” ir nedaudz aizēnojuši Šoigu vadīto Aizsardzības ministriju, vēl nekad iepriekš V. Putins nav bijis tik lielā pretrunā gan ar drošības dienestiem, gan ar armiju kā tagad. Ņemot vērā V. Putina arvien nežēlīgākos vēršanās pret šiem cilvēkiem un Maskavā pieaugošo apziņu, ka karš nenorit tik labi, cik gribētu, daži novērotāji prāto, cik ilgi viņi pieļaus viņa katastrofālās kļūdas. 

Tomēr šādos jautājumos netiek ņemtas vērā vēsturiskās attiecības starp drošības spēkiem un Krievijas valsti - un īpašais veids, kā V. Putins ir veidojis savu varas bāzi. Lai gan nesenie notikumi ir ievērības cienīgi, tie neliecina par plašāku pastāvošās kārtības sabrukumu. Pat pašreizējās spriedzes apstākļos iespēja, ka vadošie drošības vai militārās elites pārstāvji varētu vērsties pret V. Putinu, joprojām ir neliela. Tāpēc ir vērts apsvērt, kāpēc tas tā ir un kam būtu jānotiek, lai situācija mainītos.

Militarizēts, nevis mobilizēts

Lai saprastu, kāpēc ir maz ticams, ka “siloviki” vērsīsies pret Putinu, vispirms ir jāizprot vēsturiskās attiecības starp bruņotajiem spēkiem un valsti. Vēsturiski Krievijas armija nekad nav radījusi lielus draudus valsts valdniekiem. Atšķirībā no citām spēcīgi militarizētām sabiedrībām Krievijā ir bijis ļoti maz veiksmīgu militāro apvērsumu vai to mēģinājumu. Pēdējo reizi Krievijas armija atklātu sacelšanos uzsāka 1825. gadā, kad mēģināja gāzt caru Nikolaju I, taču sacelšanās cieta katastrofālu neveiksmi, un lielākā daļa apvērsuma vadītāju tika nogalināti vai izsūtīti. Krievijas armija arī nav radījusi alternatīvus varas centrus, piemēram, Ēģiptes brīvos virsniekus, kas 1952. gadā gāza karali Farouku. Tas nav tāpēc, ka nav mēģināts: kopš Padomju Savienības sabrukuma vairākas reizes militāro veterānu grupas ir mēģinājušas iegūt politisko varu, bet katru reizi tām tas neizdevās.

90. gados, pirms V. Putina nākšanas pie varas, Krievijas valdība bija vāja, un Kremlis bija spiests balansēt starp konkurējošām grupām. Dažkārt tas noveda pie bruņoto spēku pārstāvju centieniem iegūt ietekmi vai pat gāzt valdību. Bijušo padomju veterānu grupa, kas sevi dēvēja par virsnieku savienību, 1993. gada oktobrī piedalījās ultrakonservatīvā sacelšanās akcijā, taču viņus arestēja, pirms sacelšanās sākās.

Tajos gados drošības dienesti un dažkārt arī armijas ģenerāļi un virsnieki laiku pa laikam atbalstīja ietekmīgus reģionālos līderus, tostarp Maskavas mēru, kā pretsvaru prezidentam. Taču V. Putins ir sistemātiski likvidējis šāda veida draudus. Krievijā vairs nav nozīmīgu opozīcijas spēku. Putina politiskie oponenti ir vai nu nogalināti (kā Boriss Ņemcovs, kurš 2015. gadā tika nogalināts netālu no Kremļa), vai ieslodzīti cietumā (kā Aleksejs Navaļnijs, kurš kopš 2021. gada janvāra ir ieslodzīts cietumā un kuram nesen tika piespriests jauns deviņu gadu cietumsods stingra režīma soda kolonijā), vai spiesti doties trimdā (kā gandrīz visi Navaļnija palīgi un aizvien lielāks skaits bijušo iekšlietu darbinieku, piemēram, bijušais enerģētikas ministra vietnieks Vladimirs Milovs, bijušais finanšu ministra vietnieks Sergejs Aleksašenko un pat bijušais Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirjevs.)

Dažos gadījumos, kad militārpersonas ir izaicinājušas V. Putinu, tās ir viegli apturētas. Piemēram, 2005. gadā Vladimirs Kvačkovs, atvaļināts militārās izlūkošanas pulkvedis, mēģināja nogalināt Anatoliju Čubaisu, ekonomistu, kurš bija pazīstams kā Krievijas pretrunīgi vērtētās privatizācijas programmas tēvs 90. gados. Divtūkstošo gadu sākumā Čubaiss joprojām bija tuvu Putinam un joprojām baudīja viņa atbalstu. Kvačkova grupa uzspridzināja uz ceļa novietoto bumbu un apšaudīja Čubaisa automašīnu ar automātisko šaujamieroci, taču slepkavības mēģinājums neizdevās, un V. Kvačkovs tika nosūtīts uz cietumu. Kad Kvačkovs tika atbrīvots, viņš sāka politisku atgriešanos, kas nevainagojās panākumiem, un vēlāk FSB viņu atkal arestēja. Viņa popularitāte aprobežojās ar novecojošiem Sarkanās armijas pensionāriem, kuri uzskatīja, ka Padomju Savienība ir iznīcināta ebreju sazvērestības rezultātā.

Uzmanīts no aizmugures

Patiesībā, neņemot vērā V. Putina sistemātisko opozīcijas spēku iznīcināšanu, pastāv dziļāks strukturāls iemesls, kāpēc bruņotie spēki nespēj efektīvi mest izaicinājumu Kremlim. Padomju gados slepenpolicija turēja armiju zem savas modrās acs. Jau 1918. gadā, nepilnu gadu pēc boļševiku revolūcijas, čeka, KGB priekštece, izveidoja vienību, kas nodarbojās ar sarkanarmiešu disidentismu. Šī modrība turpinājās arī J. Staļina un viņa pēcteču laikā, kuri visi stingri kontrolēja armiju. Katrā bruņoto spēku divīzijā bija izvietotas Komunistiskās partijas šūnas, un KGB izveidoja lielus militārās pretizlūkošanas spēkus, lai izspiegotu armiju. Kad Padomju Savienība sabruka, KGB lielā mērā tika pārveidota par FSB, un jaunais dienests atradās tajā pašā galvenajā mītnē Lubjankā un izmantoja daudzas no tām pašām metodēm.

Kopš nākšanas pie varas V. Putins ir agresīvi paplašinājis šīs pilnvaras, piešķirot FSB plašu rīcības brīvību uzraudzīt disidentus armijā. Jau 2000. gada sākumā, kad V. Putins vēl bija prezidenta pienākumu izpildītājs, viņš apstiprināja jaunu noteikumu virkni, kas paplašināja FSB iesaistīšanos militārajā pretizlūkošanā.

Šo pilnvaru rezultātā FSB aģenti šodien ir plaši izplatīti Krievijas armijā. Pastāv noteikumi, kas nosaka, cik daudz FSB aģentiem jābūt norīkotiem katrā militārajā vienībā un katrā militārajā objektā. Saskaņā ar FSB politiku, piemēram, nelielu Nacionālās gvardes gaisa spēku bāzi Ermolino, Kalugas apgabalā - bāzi, kurā atrodas tikai sešas lidmašīnas un, iespējams, ducis helikopteru, - uzrauga vietējais FSB priekšnieks, kā arī vairāk nekā 20 savervēti darbinieki un 16 konfidenciāli kontakti bāzes personālā.  

Karā Ukrainā FSB oficiālā loma ir nodrošināt, lai Krievijas karaspēks netiktu sabotēts vai tam netiktu uzbrukts no aizmugures. FSB aģenti ir atbildīgi arī par politiskās kontroles nodibināšanu okupētajās teritorijās, tostarp pilsētās un rajonos, kas nonākuši Krievijas kontrolē. Taču viņi arī rūpīgi uzrauga pašu karaspēku.

Ar šādu nepārtrauktu uzraudzību Krievijas armijā nekad nav izauguši virsnieki, kas varētu vadīt efektīvu sacelšanos. Bet kā ir ar pašiem FSB darbiniekiem? Kā liecina paša V. Putina režīms, atšķirībā no armijas KGB ir radījusi vienu no ietekmīgākajiem valsts līderiem kopš J. Staļina laikiem. Iespējams, ka lielākie draudi Putinam varētu nākt no aģentūras, kuras pilnvaras viņš gadu gaitā ir pastāvīgi stiprinājis - no Lubjankas virsniekiem. 

Putina labprātīgie izpildītāji

Tomēr, ja kāds cer, ka drošības dienestu darbinieki sacelsies pret V. Putinu, būtu labi, ja viņš ņemtu vērā, ka FSB disidentu skaits ir niecīgs. Krievijas drošības dienestiem vienmēr ir bijusi nosliece uz korupciju, taču tie nav bijuši īpaši prasmīgi, veidojot efektīvas varas bāzes un savus patronāžas tīklus. Tā kā FSB ir strukturēta, atsevišķas amatpersonas ir lojālas savai dienesta pakāpei un amatam, nevis konkrētiem augstākajiem dienesta virsniekiem, proti, ja FSB ģenerālis zaudē darbu, viņš nevar paļauties uz savu bijušo padoto lojalitāti.

FSB darbinieki arī ļoti labi apzinās, ka pret viņiem Putina represijas var tikt vērstas tikpat lielā mērā kā pret ikvienu citu. Pašlaik ir vairāki desmiti FSB virsnieku, kuri ir ieslodzīti cietumā par apsūdzībām korupcijā un valsts nodevībā (bieži vien saistībā ar iespējamu spiegošanu ASV labā).

Vecākie darbinieki joprojām atceras, ka 1991. gadā KGB vadītāja Vladimira Kriučkova vadītais pučs cieta neveiksmi, jo ierindas darbinieki izvēlējās stāvēt malā un gaidīt, nevis piedalīties viņa sazvērestībā. 

Pašreizējā FSB virsnieku paaudze, 30 un 40 gadus veci vīrieši, neatceras nevienu citu prezidentu, izņemot V. Putinu, un savu karjeru ir veidojuši viena direktora Aleksandra Bortņikova vadībā, kurš aģentūru vada kopš 2007. gada. Viņi ir pārsteidzošs kontrasts iepriekšējai paaudzei, kas darbojās 90. gados, kad FSB ierindas darbinieki bija spiesti nepārtraukti lavierēt starp dažādām politiskajām grupām, kas cīnījās par varu. Mūsdienās FSB virsnieki, pildot pavēles, kalpo tikai prezidentam. Viņu galvenā funkcija ir nežēlīgi likvidēt jebkādus potenciālos opozīcijas vai domstarpību avotus, tīri un vienkārši, bez jebkādiem jautājumiem. Un paaugstinātais statuss, ko viņi bauda Krievijas sabiedrībā, ir padarījis viņus vēl lojālākus režīmam.

Lojalitātes robežas

Lai gan V. Putins jau sen ir paļāvies uz savu militāro un drošības dienestu nelokāmu atbalstu, karš Ukrainā liecina, ka tālejošam atbalstam var būt robežas. Aizvien redzamākā spriedze starp viņu un viņa drošības elites augstākajiem pārstāvjiem liecina, ka Putins, iespējams, ir paranoiskāks nekā jebkad agrāk par iespējamiem izaicinājumiem viņa valdīšanai. No otras puses, šādas nesaskaņas var liecināt arī par to, ka vismaz daži viņa tuvākā loka pārstāvji ir neapmierināti ar viņa noteikto kursu. Un, tā kā Putina izvēlētais veids, kā risināt problēmas ir vainot “silovikus”, viņi nejūtas īpaši iedrošināti sniegt viņam precīzu priekšstatu par notiekošo.

“Siloviki”, kuri ir gan drošības dienesti, gan bruņotie spēki, kuriem trūkst politiskās pieredzes un plašas atbalsta bāzes, diez vai spēs paši sagatavot un vadīt valsts apvērsumu. Tāpat viņi nevarētu tikt ietekmēti, ja tautas noskaņojums Krievijā krasi vērstos pret Putinu. Taču “siloviki” ir nežēlīgi savu interešu aizstāvji, un ir vismaz viens veids, kā viņi varētu zaudēt ticību: ja Krievijas ekonomiskās problēmas nonāks tik tālu, ka tās reģionu gubernatori sāks šķirties no Putina un sāks sabrukt ekonomiskā kārtība, kas vairāk nekā divdesmit gadus ir uzturējusi Putinu drošībā. Tad “siloviki” var secināt, ka Kremlis zaudē kontroli pār valsti un ka viņu pašu nākotne ir apdraudēta. Tādā gadījumā viņi varētu atkāpties un ļaut tam notikt - vai pat palīdzēt.