Vai Putins grasās uzsākt jaunu ofensīvu Ukrainā?

Konfliktu zonas
Sargs.lv/ Atlantic Council
Image
Krievijas karavīri
Foto: Sergei Malgavko/TASS/Scanpix

Pēdējās nedēļas laikā Krievija izraisījusi nopietnu satraukumu Ukrainā un starptautiskajā sabiedrībā pēc tam, kad masveidā sākusi savilkt savus bruņotos spēkus Ukrainas robežas tuvumā. Šāda spēku savilkšana radījusi bažas par iespējamu Krievijas ofensīvu, kas varētu plesties plašāk par okupētajiem Ukrainas austrumu apgabaliem, kuri jau pašlaik atrodas Kremļa kontrolē.  Šī eskalācija draud novest pie septiņus gadus ilgušā konflikta saasināšanās, vēsta domnīca “Atlantic Council”.

Ukrainas Rietumu partneri ir reaģējuši uz draudiem, paužot atbalstu Ukrainas suverenitātei, kā arī aicinot Krieviju izbeigt agresiju. Aizvadītajā nedēļā, reaģējot uz pieaugošo spriedzi, ASV prezidents Džo Baidens veica ilgi gaidīto pirmo telefona zvanu Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim, kurā viņš “apstiprināja ASV nelokāmo atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai, ņemot vērā Krievijas agresiju Donbasā un Krimā”.

Parādoties pirmajai informācijai par Krievijas karaspēka kustību, ASV Eiropas pavēlniecība paaugstināja trauksmes statusu līdz augstākajam līmenim. Daži militārie novērotāji uzskata, ka Kremlis, iespējams, nodarbojas ar stratēģisku varas demonstrēšanu, lai iebiedētu V. Zelenski un pārbaudītu jaunās Dž. Baidena administrācijas apņēmību. Tomēr vairāki faktori norāda, ka Krievijas ofensīva ir iespējama.

Krievijā septembrī gaidāmas parlamenta vēlēšanas, tomēr V. Putina popularitātes reitingi ir kritušies, sarūk arī atbalsts viņa partijai “Vienotā Krievija”. Militāra ofensīva netālajā Ukrainā varētu darboties kā ērta uzmanības novēršana un palīdzēt V. Putina personīgās popularitātes atdzīvināšanai. Pastiprinot raizes par Maskavas nodomiem, Kremļa kontrolētie Krievijas mediji nesen pastiprinājuši savus propagandas uzbrukumus Ukrainai un sākuši to apsūdzēt ofensīvas plānošanā.

Pagaisušas arī cerības panākt labvēlīgu miera izlīgumu ar V. Zelenski. Kad 2019.gada pavasarī viņš tika ievēlēts par Ukrainas 6.prezidentu, sākotnēji Maskavā valdīja optimisms, ka viņš būs gatavs piekāpties svarīgākajos jautājumos, lai nodrošinātu mieru. Tā vietā V. Zelenskis atteicies atkāpties no Ukrainas suverenitātes pamatiem attiecībā uz okupētajiem austrumiem, kā arī pretojies Krievijas mēģinājumiem sevi distancēt no konflikta. Pēdējo mēnešu laikā V. Zelenskis ir satricinājis Maskavu, vēršoties pret Kremļa sabiedrotajiem Ukrainā, tai skaitā pret V. Putina personīgo draugu un tuvu sabiedroto Viktoru Medvečuku.

Pieaugošā Krievijas neapmierinātība ir izraisījusi vardarbības pieaugumu Ukrainas austrumos kopš 2021.gada sākuma. 26.martā Krievijas atbalstīto spēku sarīkotā apšaudē tika nogalināti četri ukraiņu karavīri.

Plašs Krievijas bruņoto spēku iebrukums nozīmētu lielu eskalāciju septiņu gadu ilgajā Kremļa agresijas kampaņā pret Ukrainu. Kopš Ukrainas austrumos pirms septiņiem gadiem sākās pirmās kaujas, Kremlis ir mēģinājis noliegt savu iesaisti karā, izvietojot ierobežotu parasto karaspēku kopā ar algotņiem, brīvprātīgajiem un vietējiem iedzīvotājiem, kuri gatavi karot Kremļa labā. Ja Ukrainas tuvumā tiek izvietotas Krievijas armijas regulārās vienības, tas nozīmētu pilnīgu jaunu konflikta posmu, kam būtu būtiskas sekas arī starptautiskās drošības kontekstā.

Domnīca “Atlantic Concil” aicināja virkni ekspertu dalīties savos uzskatos par to, ko pašreizējā Krievijas spēku savilkšana varētu nozīmēt Ukrainai un starptautiskajai sabiedrībai.

Džons Herbsts, domnīcas “Atlantic Council” “Eurasia Center” direktors:

Pēdējo nedēļu laikā Maskava ir izvietojusi bruņotos spēkus Krimas ziemeļos un gar Ukrainas austrumu robežu. Krievijas amatpersonas un valsts mediji izplatījuši melus, ka Kijeva gatavo militāru ofensīvu un apšauda civiliedzīvotājus okupētajos Ukrainas austrumos. Tas viss varētu būt sagatavošanās jaunai Kremļa ofensīvai. Mērķis varētu būt Mariupoles vai Hersonas apgabala kanāla sagrābšana, kur tiek ņemts ūdens no Dņepras upes lai to nogādātu Krimā. Tāpat Krievija var mēģināt ievest “miera uzturētājus” tā sauktajās Luhanskas un Doņeckas tautu republikās.

Alternatīvi, tas varētu būt vienkārši mēģinājums izdarīt spiedienu uz prezidentu V. Zelenski, kā arī pārbaudīt ASV prezidentu Džo Baidenu. Tādā gadījumā Dž. Baidens ir izturējis pārbaudi. Vašingtona pagājušajā nedēļā apbēra Kijevu ar telefona zvaniem gan no paša Baidena, Nacionālās Drošības padomes padomnieka Salivana, valsts sekretāra Blinkena, aizsardzības sekretāra Ostina un Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētāja ģenerāļa Millija, visiem izsakot atbalstu Ukrainai. Lai nodrošinātu, ka Kremlis saņēmis šo ziņu, ģenerālis Millijs pat zvanīja Maskavai.

Šis viss samazina iespēju, ka Maskava uzbruks. Tomēr Berlīnes un Parīzes aicinājums gan Krievijai, gan Ukrainai izvairīties no provokācijām panāk pretējo. Tagad Vašingtonai nepieciešams paziņot, ka tā noteiks papildu sankcijas, ja Krievija eskalēs konfliktu Ukrainā. Sankcijas varētu tikt piemērotas bankām, kā arī “Nord Stream 2” projektam.

Viljams Teilors, ASV Miera institūta viceprezidents:

Ukraina atrodas frontes līnijā Krievijas karā ar Rietumiem. Kremlis izsludinājis karu, izmantojot hibrīdkara elementus, militāro agresiju, iejaukšanos vēlēšanās, enerģētiku un ekonomiku, vispirms pret Ukrainu, tad pret pārējo Eiropu un ASV. Krievijas draudīgie soļi pret Ukrainu kalpo kā atgādinājums par Krievijas nodomiem.

ASV skaidri paudusi atbalstu Ukrainai. ASV prezidents, nacionālās drošības padomnieks, valsts sekretārs, aizsardzības sekretārs un Apvienoto štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētājs ir cieši konsultējušies ar saviem Ukrainas kolēģiem un apņēmušies ASV ievērot Ukrainas suverenitāti un teritoriālo neatkarību.

Nav nejaušība, ka šie zvani notikuši Krievijas militārās agresijas kontekstā. Kremlis zina, ka turpmāka agresija pret Ukrainu var izsaukt papildus pret Krieviju vērstas sankcijas.

Anders Oslunds, “Atlantic Council” vecākais biedrs:

Kremlis pēdējo septiņu gadu laikā Ukrainas apkārtnē ir vairākkārt izvietojis bruņotos spēkus. Tomēr šajā gadījumā spēku koncentrācija izskatās īpaši nopietna, jo to papildina apsūdzības pret Ukrainu, kas ir tikpat skaļas, cik absurdas. V. Putinam noteikti ir pamatoti iemesli nosliekties par labu militārai ofensīvai. Būtiski, ka viņam septembrī gaidāmas parlamenta vēlēšanas, un viņa iecienītākā vēlēšanu taktika ir neliels, ar uzvaru vainagojies karš.

Krievijas prezidents ir improvizators, kurš mīl izmantot iniciatīvu starptautiskajā arēnā. Viņam šis ir piemērots laiks, jo Dž. Baidens amatā ievēlēts salīdzinoši nesen. Pieaugot ģeopolitiskajai spriedzei, ASV ir jāveic pasākumi V. Putina ietekmes mazināšanai. ASV prezidents Džo Baidens beidzot sazvanījies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Tagad viņam jāsūta skaidra ziņa V. Putinam, mudinot pārtraukt agresiju Ukrainā.

Melinda Haringa, direktora vietniece “Eurasia Center” domnīcā “Atlantic Council”:

Milstošās briesmas Ukrainas austrumos nav jaunas. Pirms septiņiem gadiem Krievija iebruka un anektēja Krimu, bet pēc tam mēģināja pārņemt lielu daļu Ukrainas austrumu. Krievijas kontrolētie spēki kopš tā laika okupējuši 7% Ukrainas, kamēr pasaule lielākoties paraustīja plecus un devās tālāk. Kontrolējot ievērojamu daļu Ukrainas austrumu, Krievijas prezidents Vladimirs Putins var kaujas intensitāti pēc savas patikšanas. Pēdējās dienās Maskava ir pārvietojusi daudz ieroču un karaspēka, kā arī ļāvusi vaļu draudiem.  Situācija kļūst bīstamāka, bet to jāturpina vērot. Putins to varbūt dara savā slepkavnieciskajā veidā, tomēr viņš dara to pašu, ko citi pasaules līderi – pārbauda jauno ASV prezidentu.

ASV vajadzētu turpināt darīt to, ko tā dara – ASV prezidents aizvadītajā nedēļā solīja “nelokāmu atbalstu” Ukrainai Krievijas agresijas gadījumā. Dž. Baidens un viņa komanda lielu nedēļas daļu pavadīja pa tālruni mierinot ukraiņus, ka Vašingtona viņus atbalstīs. Tomēr ar to nepietiek – Vašingtonai ir jāpasaka Maskavai, ka, ja tā sešu mēnešu laikā neatstās Donbasu, ASV piemēros vairāk sankciju un sāks vīzu aizliegumus Krievijas augstākā līmeņa amatpersonām.

Šodien, nevis rīt, Dž. Baidenam jāieceļ Nacionālās drošības padomes direktors Krievijas jautājumos. Ja jaunā komanda nevar atrast jaunu seju, zvaniet doktorei Selestei Valanderei, kura strādāja Baraka Obamas administrācijas laikā – viņa ir vairāk kā spējīga. Vašingtonā ir milzīga Krievijas jautājumu pieredze un kompetence, tādēļ būtu bezatbildīgi atstāt šo svarīgo pozīciju tukšu. Jaunajai administrācijai arī jāuzstāj, lai Vašingtonai būtu vieta pie galda visās augsta līmeņa sarunās, cenšoties atrisināt konfliktu.

Aļona Getmančuka, domnīcas “New Europe Center” direktore:

Krievijas spēku savilkšana pie Ukrainas robežas atgādina, ka karš Ukrainā nav “iesaldēts konflikts”. Gluži pretēji, Krievijas karš pret Ukrainu joprojām ir ļoti aktīvs un turpinās.

Ukrainai un Rietumu partneriem ir jāatrod pareizais līdzsvars starp jaunas eskalācijas riska novēršanu, kā arī jāaptur Putina ieroču žvadzināšanas taktika, lai sarunās iegūtu pārsvaru. Lai gan nav iespējams paredzēt pilna mēroga iebrukuma iespējamību, Ukrainai ir militāri jāsagatavojas šādam scenārijam. Svarīgi arī koordinēt vienotu ASV, Eiropas un Ukrainas reakciju uz draudiem no Krievijas. Tas ir īpaši svarīgi pēc nesen notikušā konferences zvana starp V. Putinu, E. Makronu un A. Merkeli, kas radīja bīstamu precedentu.

Pašreizējā spriedze ir signāls ASV novērtēt savu iesaisti Ukrainas miera procesā. Dž. Baidena administrācija varētu vēlēties apsvērt lielāku iesaisti, ne tikai turpināt deleģēt šo svarīgo transatlantiskās drošības jautājumu Vācijai un Francijai. Pirms kanclere A. Merkele atstāj amatu, ir svarīgi veikt jebkādas diskusijas par iespējamu lielāku ASV dalību miera sarunās.

Braiens Vitmors, domnīas “Atlantic Council” vecākais biedrs:

Krievijas bruņoto spēku savilkšana netālu no Ukrainas robežas nenotiek izolēti. Tā ir daļa no plašākas Krievijas bruņoto spēku paplašināšanas uz tās rietumu robežas. Tas apdraud ne tikai Ukrainu, bet arī NATO dalībvalstis Latviju, Lietuvu un Poliju.

Krievija modernizē savu militāro infrastruktūru un paplašina spēku struktūru Kaļiņingradā. Kremlis arī izmanto Lukašenko izolāciju un neaizsargātību Baltkrievijā, lai sasniegtu Maskavas ilgtermiņa mērķi paplašināt Krievijas militāro ietekmi šajā valstī. Krievija un Baltkrievija nesen veica militārās mācības, kas ilga marta lielāko daļu. Tāpat abas valstis ieplānojušas rekordlielu militāro mācību skaitu, kuru kulminācija būs “Zapad-2021” septembrī.

Mācības dod Maskavai iespēju pastāvīgi rotēt spēkus Baltkrievijā, tādējādi nostiprinot tur faktisku pastāvīgu militāru klātbūtni. Maskava un Minska arī paziņojušas par plāniem Baltkrievijas rietumos izveidot kopīgu militāru mācību centru. Tāpēc ASV un NATO jāuzlūko Krievijas spēku savilkšana pie Ukrainas robežām plašākā Krievijas militāro spēju un aktivitāšu kontekstā, kā arī jāveic pasākumi, lai nodrošinātu alianses un partneru drošību.

Braiens Boners, “Kyiv Post” galvenais redaktors:

Pie Ukrainas robežas savilktie militārie spēki kalpo kā atgādinājums par divām lietām. Pirmkārt, Krievijas militārais pārākums nozīmē, ka viņi attiecībā pret Ukrainu var darīt visu, ko vēlas, kaut arī Ukraina ir uzlabojusi savas militārās spējas. Otrkārt, Rietumi neizturas pret Vladimiru Putinu kā pret diktatoru, kas viņš arī ir – vainojams neskaitāmos kara noziegumos, kā arī pelnījis vissmagākās sankcijas un izolāciju, ko demokrātiskā pasaule var īstenot.

Tarass Kuzio,  Ukrainas Nacionālās universitātes “Kijevas Mohilas akadēmijas” profesors:

Maz ticams, ka Krievija uzsāks pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, jo tas novestu pie ilga kara un pilnīgas Krievijas un Rietumu attiecību sabrukšanas. Vladimirs Putins, visticamāk, tiecas atkārtot slazdu, ko viņš izlika 2008.gadā Gruzijas prezidentam Saakašvili, kad provokācijas no Dienvidosetijas izraisīja Gruzijas iejaukšanos separātiskajā reģionā. Tas deva ieganstu Krievijai militāri iejaukties “savu pilsoņu aizsardzībai” un pazemot toreizējo Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili.

Krievija labprāt tādā pašā veidā izprovocētu Ukrainu. Līdzīgi kā iepriekš Gruzijā, Kremlis ir izplatījis tūkstošus Krievijas pasu ukraiņiem, kas dzīvo okupētajos Ukrainas austrumos. Pēdējās nedēļās Kremļa kontrolētie Krievijas mediji sākuši skaļi apsūdzēt Ukrainu ofensīvas plānošanā.

Tomēr starp Gruziju un Ukrainu pastāv vairākas būtiskas atšķirības, kas rada šaubas par Kremļa taktikas efektivitāti. Saakašvili Gruzijā sekoja Krievijai draudzīgākais Bidzina Ivanišvili. Ukrainā negaida neviens prokrievisks līderis ar iespējām iegūt parlamenta vairākuma balsis.

Ukraina ir arī daudz lielāka un apdzīvotāka nekā Gruzija. Parastam Krievijas iebrukumam un okupācijai būtu vajadzīga puse no visiem Krievijas bruņotajiem spēkiem, un tā saskartos ar nopietnu pretestību no Ukrainas armijas, kā arī partizānu operācijām. Krievija vairs nevarēs noliegt karadarbību pret Ukrainu, kā arī riskēs ar nopietnu konfliktu pie savām namdurvīm. Konflikta cena, ko nāktos maksāt cilvēku dzīvībās, naudā un starptautiskā izolācijā būtu milzīga.

Dalies ar šo ziņu