Jaunsarga mamma: Jaunsardze veido jauniešus par cilvēkiem, ar kuriem gribam lepoties

Foto: Foto no K. Hohbergas personīgā arhīva

Jaunsarga Daniela mamma Katrīna Hohberga sākotnēji jutusies nedroša par dēla gaitām Jaunsardzē. Šķitis – tā ir pārāk militarizēta kustība. Tomēr bažas ātri vien pazudušas, un šobrīd viņai par Jaunsardzi ir tikpat dedzīgas acis kā dēlam. Intervijā “Sargs.lv” Katrīna atzīst – Jaunsardzē jauniešiem māca tādas dzīvē būtiskākās vērtības kā cieņu, nepadošanos un to, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, bet no kļūdām arī jāmācās. Pateicoties Ikšķiles novada jaunsargu vienības instruktora kaprāļa Andra Juškāna spējai atbalstīt, iedrošināt un motivēt jauniešus, viņi veidojas par cilvēkiem, ar kuriem gribam lepoties.

12 gadus vecais Katrīnas dēls Daniels Jaunsardzē darbojas jau trešo gadu. Sava gaitas kustībā viņš uzsācis, mammas mudināts. Viņa stāsta, ka meklējusi dēlam piemērotas ārpus skolas aktivitātes. Izmēģināts gan futbols, gan basketbols, gan arī teniss, tomēr nekas dēlu līdz galam nav uzrunājis.

“Ieguvu informāciju par Ikšķiles jaunsargu kustību. Lai gan esmu cilvēks, kurš ir ļoti tālu no militārās sfēras un sākotnēji man tas šķita nedroši, izlēmu, ka jāpamēģina. Tomēr, kad pirmajā nodarbību dienā satiku mūsu harizmātisko instruktoru, sapratu – jā, tā ir tā kustība, kurā noteikti gribu, lai dēls iesaistās. Tā viņš uzsāka savas gaitas Jaunsardzē, kuras ļoti aizrautīgi turpina,” stāsta Katrīna.

Daniels ar Ikšķiles jaunsargu vienības instruktoru kaprāli A. Juškānu. Foto no K. Hohbergas personīgā arhīva

Viņa arī dalās Daniela pirmajos iespaidos, sakot – dēlā bija redzama ļoti liela aizrautība. Vienā no pirmajām nodarbībām mācīts par ieročiem, kā tos salikt un izjaut. Viņasprāt, tieši tas bijis pirmais, kas dēlu tik ļoti aizrāvis.

“To es arī gaidu no sava bērna – ka viņš ar kaut ko patiesi aizraujas, nevis dara darīšanas pēc vai tāpēc, ka es viņam to uzspiežu. Ja deg acis par to, ko viņš dara, tad arī man ir patiess prieks. Tā bija tā lieta, par kuru viņam tās actiņas dega. Iespējams, ja sākumā tās bija tikai aktivitātes, kas Danielam patika, tad tagad tā jau ir visa Jaunsardzes kustība kopumā,” norāda jaunsarga mamma.

Danielam ir arī divi jaunāki brāļi. Vidējam dēlam ir astoņi gadi, savukārt jaunākajam – četri. Viņa atklāj, ka abi ļoti aizrautīgi noraugoties uz vecākā brāļa gaitām Jaunsardzē un ar nepacietību gaidot savus liktenīgos 10 gadus, kad arī viņi varēs pievienoties kustībai. Mamma atceras, kad abi ar četrgadnieku veduši Danielu uz pēdējo pārgājienu, mazais brālis bijis bezgala vīlies, ka nevar pievienoties. Līdz ar to viņa prognozē – abi noteikti vēlāk pievienosies vecākajam brālim.

Daniels ar jaunākajiem brāļiem, vēlot priecīgus svētkus. Foto no K. Hohbergas personīgā arhīva

Izrādās, arī pati Katrīna reiz piedalījusies vienā jaunsargu pārgājienā un bijusi ļoti pārsteigta, ka vienībā ir tik daudz meiteņu. Viņai šķitis, ka tā lielākoties ir aktivitāte puišiem, tomēr lielais meiteņu skaits liecinājis par pretējo. Katrīna uzskata, ka tas ir lieliski, ka arī meitenes šādas aktivitātes aizrauj. Tāpat viņa bijusi pārsteigta, cik daudzas un dažādas zināšanas jauniešiem tiek mācītas. Arī viņa pati uzzinājusi, ka ir vairāki ugunskuru veidi, un katram ir sava nozīme. Katrīnas vārdiem sakot – arī viņai tobrīd bijušas tās dedzīgās acis un ja būtu dēla vecumā, arī ļoti vēlētos būt jaunsargs.

“Es noteikti gribētu būt kustībā, jo nedomāju, ka tam obligāti jābeidzas ar militāro karjeru. Tādas gaidas arī neesmu uzstādījusi dēlam. Protams, ja viņš to izvēlēsies, es atbalstīšu. Svarīgākās ir zināšanas un vērtības, kuras Jaunsardze bērnā ielikusi. Tāpēc arī pati gribētu to visu iemācīties un izbaudīt,” saka Daniela mamma.

Katrīna ar dēliem. Foto no personīgā arhīva.

Katrīna arī par Jaunsardzi kopumā izsakās ļoti atzinīgi. Kustība jauniešos mācot un pilnveidojot dzīvei būtiskākās vērtības. Kā galveno viņa izceļ vienībā esošās cieņpilnās attiecības gan starp instruktoru un jauniešiem, gan arī pašu jauniešu starpā. Viņa uzskata – cieņa ir pati svarīgākā vērtība arī dzīvē. Tāpat kustība iemācot arī atbildības sajūtu un nepadošanos. Šīs īpašības esot īpaši svarīgas tagad, kad gan jaunieši, gan pieaugušie saskaras ar ļoti daudziem izaicinājumiem. Vienlaikus kustība dēlam arī iemācījusi, ka no kļūdām ir jāmācās.

“Jaunsardze dēlam iemācījusi, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, bet no kļūdām ir jāmācās un tās ir jālabo. Tas ir attieksmes jautājums. Par šīm lietām, kuras tur iemāca, man ir liels prieks. Tā tālāk veidojas neatlaidības un sacensības gars,” saka Katrīna.

Atzinīgi vērtējams arī tas, ka nodarbībās jaunieši apspriežot dažādas aizsardzības jomas tēmas. Tāpat viņiem bijusi iespēja apskatīt arī daudzveidīgo militāro tehniku un kuģus. Notikusi pat viesošanās Valsts prezidenta pilī. Jaunsardzē ir virkne aktivitāšu, kuras motivē un iedvesmo jauniešus. Tam visam, protams, nākot līdzi arī fiziskās aktivitātes.

“Dažkārt es kā mamma uztraucos – kad vakarā ir snidzis un no rīta līst, bet dēlam jāiet pārgājienā. Tomēr es saprotu, ka tas ir jādara, un viņš to grib darīt. Protams, viņš mājās atnāk pārguris un visas maliņas sāp, bet ar lielu gandarījuma sajūtu par paveikto. Es redzu, ka bērnam uz šo lietu deg acis un viņam patīk,” saka Katrīna.

Mamma novērojusi, ka tieši vienības instruktors kaprālis A. Juškāns mudina jauniešus iziet no savas komforta zonas. Tas esot vēl viens milzīgs ieguvums – kad izej no komforta zonas, tā tiek paplašināta. Turklāt gandarījuma sajūta pēc tam esot neatsverama. Katrīna gan piebilst – instruktors visu laiku ir līdzās, sniedzot nesavtīgu atbalstu, līdz ar to jaunieši uzticas un paļauja, zinādami, ka viss tiek kontrolēts un ir labi.

“Lai gan tā ir tāda militārā joma, kur, manuprāt, jābūt tādam “skaldi un valdi”, bet tā tas nav. Viņiem ir ļoti cieņpilnas un uz sadarbību vērstas attiecības. Instruktors ieklausās ikvienā jaunietī un neko neuzspiež. Esmu redzējusi vairākas situācijas, kurās man likās, ka es kā mamma, būtu teikusi stingrāk. Savukārt A. Juškāna pieeja ir tāda – es tev panāku solīti pretī, tu man panāc solīti pretī. Superīgi!” vērtē Katrīna.

Viņa arī pamanījusi – kopš dēls ir Jaunsardzē, viņš kļuvis patriotiskāks un arī vairāk interesējas par Latvijas vēsturi. Viņasprāt, skolā vēsture kā mācību priekšmets ir gana smagnējs. Tad Jaunsardzē to apgūt var daudz atraktīvākā veidā. Jaunsardzē patriotisma gars vienmēr ir klātesošs.

Daniela mamma arī norāda, ka visas šīs Jaunsardzē apgūtās zināšanas un vērtības ieliek stabilu pamatu turpmākajai dzīvei. Pēc Katrīnas domām, par tām jāsaka paldies jaunsargu instruktoram kaprālim A. Juškānam.

Pateicoties instruktora iniciatīvai, arī šajā ierobežojumu pilnajā laikā jaunsargiem mazās grupās notiekot nodarbības ārā, gan arī virtuālajā vidē. Savukārt pirms ierobežojumu laikā A. Juškāns jauniešus iesaistījis dažādās ārpus Jaunsardzes aktivitātēs. Piemēram, “Drosmes skrējienā”, kur arī Katrīnas dēls ir piedalījies. Viņš gan nav skrējis, bet tiesājis. Kā stāsta Daniela mamma – tobrīd viņš juties ļoti piederīgs un svarīgs, kamēr viņa ar jaunākajiem brāļiem dēlu atbalstījuši no malas.

Turklāt Ikšķiles novada jaunsargu instruktors jauniešus iesaistot arī tādās aktivitātēs, kur jāsniedz atbalsts līdzcilvēkiem. Piemēram, sadarbojoties ar sociālo dienestu, notikuši pārgājieni bērniem ar īpašām vajadzībām. Tāpat sniegta palīdzība, kādai vientuļai trīs bērnu mammai ar kustību traucējumiem, palīdzot viņai saskaldīt un sakraut malku.

“Šīs nodarbes nav iekļautas programmā, instruktoram tas nav jādara, bet viņš to dara. Palīdzēt līdzcilvēkiem ir bezgala svarīgi, un vienības instruktors māca to darīt, rādot savu piemēru,” saka Daniela mamma.

Arī Katrīnai pašai reiz palīdzējis jaunsargs. Tas gan noticis, pirms Daniels uzsācis savas gaitas Jaunsardzē. Viņai, izejot no veikala, saplīsis iepirkumu maisiņš un viss izbiris pa zemi. Kamēr citi cilvēki izlikušies to neredzam, kāds jaunsargs palīdzējis mantas savākt. Katrīna saka – it kā sīkums, bet tas tik ļoti iespiedies atmiņā, jo tieši šie sīkumu veidojot lielo “bildi” un stāsta par Jaunsardzes kustību kopumā.

“Jaunsardze veido cilvēku par tādu, ar kuru gribam lepoties. To es vēlos redzēt arī savos bērnos – ka viņi ir līdzjūtīgi, atbildīgi, redz apkārt notiekošo un palīdz, ja tas nepieciešams. Man tiešām šī kustība ir sirdij tuva un ar degošām, apbrīnas pilnām acīm uz to visu skatos. Ja sākotnēji man likās, ka Jaunsardze ir ļoti militarizēta kustība, kas neiet kopā ar manu personību, tad tagad esmu mainījusi savu viedokli,” pārdomās dalās Katrīna.

Viņasprāt, Jaunsardze veido nevis kolektīvu, bet komandu, jo visi sadarbojas un atbalsta viens otru. Komanda nebūtu iespējama, ja vienībai nebūtu harizmātiska līdera, kuru jaunieši uztver kā autoritāti. “Tas ir bezgala svarīgi. Ja nebūtu laba līdera, tad būtu ļoti grūti un, iespējams, es kustību neuztvertu ar tādu aizrautību. Tas šim līderim, manuprāt, ir ļoti liels izaicinājums. Viņam jāiedvesmo, jābūt atbildīgam un jāsadarbojas. Mums Ikšķilē ir ļoti paveicies ar instruktoru. Es uz šo cilvēku tiešām skatos ar apbrīnas pilnām acīm un priecājos, ka viņš ir novērtēts savā nozarē. Tas noteikti ir pelnīti,” saka jaunsarga mamma.

Jaunsarga mamma: Jaunsardze veido jauniešus par cilvēkiem, ar kuriem gribam lepoties

Dalīties ar šīs lapas saturu!