Pagājušajā nedēļā Krievijas parlamentā tika iesniegts likumprojekts, kurā ierosināts, ka Krievijas Federācija atceļ Lietuvas neatkarības atzīšanu. Priekšlikumu iesniedza domes deputāts Jevgeņijs Fjodorovs, vadošais vairākuma partijas "Vienotā Krievija" pārstāvis. Bredlijs Vudvorts (Bradley Woodworth) no Ņūheivenas un Jēlas Universitātes aplūko neseno ziņu virsrakstos izskanējušo priekšlikumu.
No vienas puses, to varētu uzskatīt par tiešu atbildi uz Lietuvas Seima lēmumu pagājušajā mēnesī atzīt Krievijas karu Ukrainā par genocīdu. Lai gan šim lēmumam var būt zināma ietekme uz Krievijas likumprojekta izstrādes laiku, tomēr notiek kaut kas daudz dziļāks - prezidenta Vladimira Putina vadībā Krievija cenšas graut pēc Otrā pasaules kara pastāvošo starptautisko kārtību, kurā valstu suverenitāti atzīst visa starptautiskā sabiedrība.
Jevgeņijs Fjodorovs jau ir pazīstams ar saviem ekstrēmajiem uzskatiem par Krievijas kā valsts stāvokli pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā, jo viņš neuzskata postpadomju valstis par juridiski leģitīmām. Viņš vada Krievijas organizāciju "Nacionālās atbrīvošanas kustība", kuras deklarētais mērķis ir atjaunot "Krievijas teritoriālo integritāti" un "1991. gadā zaudēto suverenitāti". J. Fjodorovs apgalvo, ka Krievijas juridiskās robežas ir tās, kas pastāvēja 2. pasaules kara beigās.
Šā gada 24. februārī, dienā, kad sākās Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu, J. Fjodorovs, tērpies armijas apģērbā, sniedza tiešsaistes interviju, kurā viņš teica: "Lai arī ar kādiem vārdiem tiek maskēta teritoriju atdalīšana no mūsu tēvzemes - pašnoteikšanās, republiku neatkarība, neviena no tām oficiāli neizgāja no PSRS, kas daudz ko pasaka, piemēram, nav neviena dokumenta par Ukrainas izstāšanos no PSRS".
J. Fjodorovam kopš 1991. gada notiek sava veida "karš", Otrā pasaules kara turpinājums, kas beigsies tikai tad, ja atgriezīsies 1945. gada robežas. Šāda notikumu gaita nozīmētu visu to valstu, kuru teritorija bija PSRS sastāvā, tostarp Lietuvas, Latvijas un Igaunijas, piespiedu iekļaušanu Krievijas sastāvā.
Savā uzrunā Demokrātijas samitā I. Šimonīte vērsa uzmanību uz galveno jautājumu: Krievija Vladimira Putina vadībā ir pievērsusies autokrātijai un aizstāv uzskatu, ka valstu politisko sistēmu nevar noteikt to iedzīvotāji.
"Nav pārsteigums, ka demokrātiskie principi un uz noteikumiem balstīta starptautiskā kārtība var tikt uzskatīti par draudu autokrātiem. Viņuprāt, pasaules kārtība ir sadalīta ietekmes sfērās. Viņi pieprasa neuzspiest "Rietumu vērtības", lai maskētu centienus aizsargāt un stiprināt autokrātiju," viņa teica.
V. Putins vēl skaidrāk pauda savu noraidošo attieksmi pret pēc Otrā pasaules kara pastāvošo starptautisko kārtību, uzrunājot grupu Krievijas jauniešu, kas gatavojās piedalīties Sanktpēterburgas Starptautiskajā ekonomikas forumā, kurš pagājušajā nedēļā notika Viskrievijas izstāžu centrā (VDNH).
"Vai nu valsts ir suverēna, vai arī tā ir kolonija, vienalga, kā tās sauc. Es nesaukšu nekādus piemērus, lai nevienu neaizvainotu, bet, ja valsts vai valstu grupa nespēj pieņemt suverēnus lēmumus, tad tā jau zināmā mērā ir kolonija. Bet kolonijai nav nekādu vēsturisku perspektīvu, nekādu izdzīvošanas iespēju šajā smagajā ģeopolitiskajā cīņā," viņš sacīja viņiem.
V. Putina skatījumā daudzas valstis, kas pēc Otrā pasaules kara ir Rietumu militārās alianses dalībnieces ASV un Lielbritānijas vadībā, faktiski ir kolonijas, kas nav pilnībā suverēnas, jo ir atkarīgas no NATO. Bažas, ka Ukraina kļūs cieši saistīta ar Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīm, ir bijis galvenais faktors, kas kopš 2014. gada veicinājis Krievijas agresiju Ukrainā. Tagad labi zināmajā rakstā, ko viņš publicēja 2021. gada jūlijā "Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību", V. Putins rakstīja: "Esam liecinieki ne tikai pilnīgai Ukrainas atkarībai no Rietumiem, bet arī tiešai ārējai kontrolei, tostarp Ukrainas varas iestāžu, drošības dienestu un bruņoto spēku uzraudzībai, ko veic ārvalstu padomnieki, Ukrainas teritorijas militārai "attīstībai" un NATO infrastruktūras izvietošanai".
Nav grūti secināt, ka V. Putina skatījumā Lietuva, Latvija un Igaunija kā NATO dalībvalstis faktiski nav suverēnas valstis, bet kolonijas, valstis, kurām "nav izredžu izdzīvot šajā smagajā ģeopolitiskajā cīņā".
V. Putins Viskrievijas izstāžu centrā jau iepriekš izteica draudus Baltijas valstīm. Izstāžu centrā iepriekšējā dienā tika atklāta izstāde "Pēteris I: impērijas dzimšana", kas bija veltīta Pētera 350. gadadienai kopš viņa dzimšanas. Par zemi Baltijas jūras tālākajā austrumu stūrī, kur tika dibināta Sanktpēterburga, Putins sacīja, ka, lai gan citas valstis to atzīst par Zviedrijas teritoriju, "no neatminamiem laikiem tur kopā ar somugru tautām dzīvoja slāvi, un šī teritorija atradās Krievijas valsts kontrolē".
"Tas pats attiecas arī uz to, kad Pēteris pagriezās rietumu virzienā, uz Narvu un saviem pirmajiem karagājieniem. Kāpēc viņš turp devās? Skaidrs, ka arī mums ir sanācis atgriezties un nostiprināties. Un, ja mēs darbosimies, pamatojoties uz to, ka šīs pamatvērtības ir mūsu eksistences pamats, mums noteikti izdosies sasniegt savus mērķus."
Ar šādiem vārdiem Putins ne tikai attaisno savu karu pret Ukrainu, bet arī liek pamatus Krievijas sabiedrībā, lai attaisnotu "atgriešanos un nostiprināšanos" arī citās jomās, kuras pagātnē atradās Maskavas kontrolē.
Lai gan Domes deputāta Fjodorova izteikumi ir populistiski, nav izslēgts, ka Baltijas valstis varētu kļūt par mērķa valstīm pēc tam, kad Krievija būs pabeigusi savu karu Ukrainā. Lai kāds būtu šī kara iznākums, Putins to definēs kā "uzvaru" un, iespējams, varētu ķerties pie kara uzsākšanas citur. Lietuvas, Latvijas un Igaunijas neatkarības jautājums ir Maskavas vadītās valsts "teritoriālās integritātes" jautājuma centrā. Kremlī noteikti atceras, ka visus pēdējos trīs PSRS pastāvēšanas gadus Baltijas republikas bieži bija uzmanības centrā.
Tā tas bija arī Padomju Savienības nāves finiša laikā. 1991. gada 20. augustā, otrajā dienā pēc neveiksmīgā apvērsuma, ko Kremļa stingrās līnijas piekritēji veica pret Padomju Savienības prezidentu Mihailu Gorbačovu, divas Krievijas RSFSR prezidentam Borisam Jeļcinam tuvas personas "BBC" sacīja, ka Baltijas valstu neatkarības tūlītēja atzīšana ir ļoti svarīga. B. Jeļcina ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs sacīja, ka tas "parādīs noziedzniekiem, ka viņi, izmantojot spēku, lauž impēriju". B. Jeļcina padomniece Gaļina Starovoitova piekrita: "Nekavējoties atzīt Baltijas valstu neatkarību. Tā būs zīme, ka jūs neatzīsit valsts noziedznieku leģitimitāti."
Bet tagad vairs nav 1945. gads. Lielākā daļa pārējās pasaules nekalibrē savu spēku, pamatojoties uz maksimālu teritoriālo robežu noteikšanu. Ja tā notiktu, dusmīgās pretenzijas nebeigtos un karš nebeigtos. Pēc milzīgajiem Otrā pasaules kara postījumiem starptautiskā sabiedrība sāka veidot līgumus un institūcijas, lai palīdzētu valstīm sadarboties, pat pārvaldīt attiecības starp konkurentiem. No kara ne vienmēr izdevās izvairīties, jo īpaši Korejā, Vjetnamā, Afganistānā, Irākā un Sīrijā. Tikai bijušajā Dienvidslāvijā 90. gados Eiropā atgriezās liela mēroga karš.
Visai pasaulei būtu jāturpina censties nodrošināt mieru un drošību, kas līdz pat pašreizējam Krievijas karam Ukrainā Rietumos bija saglabājusies vairāk nekā divas desmitgades un kas joprojām var parādīt pasaulei, ka karš nav ceļš uz priekšu.
