Krievijas un Ukrainas konflikta laikā, kas ilgst jau kopš 2014. gada, Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko ir izmēģinājis sevi visās iespējamās lomās – no neitralitātes un mierīga izlīguma piekritēja līdz dedzīgam Kremļa militārās politikas lobētājam un pilna mēroga agresijas pret Ukrainu līdzdalībniekam. A. Lukašenko prezidentūra un īstenotā politika vienmēr bijusi pretrunīga, cenšoties gūt labumu no balansēšanas starp Maskavu un Rietumiem.
2014. gadā, kad Krievija okupēja Krimu un ieņēma Ukrainas Austrumu daļu, vairums A. Lukašenko izteikumu saskanēja ar Kremļa kursu – viņš aktīvi attaisnoja Krievijas rīcību Krimā un Donbasā, sakot, ka Ukrainai būtu jāveic tiešas sarunas ar pašpasludinātajām Luhanskas un Doņeckas Tautas republikām (LNR un DNR) publiski solot atbalstīt Vladimiru Putinu konflikta gadījumā starp Krieviju un NATO.
Taču par spīti tam A. Lukašenko noraidoši reaģēja uz ideju kļūt par vidutāju un miera nesēju Ukrainas konfliktā 2014. gada pavasarī. “Nekad nepiedāvājiet man tādu lomu. Es ienīstu starpniekus un miera uzturētājus,” toreiz teica A. Lukašenko. Vienlaikus Baltkrievijas līderis neļāva savai ārpolitiskajai līnijai saplūst ar Maskavas ārpolitisko kursu, kā arī toreiz neapsveica V. Putinu ar Krimas aneksiju un paziņoja, ka atbalsta Ukrainas teritoriālo integritāti un negrasās atzīt LNR un DNR.
Vēlāk, 2015. gadā, pēc Minskas līgumu noslēgšanas A. Lukašenko sāka arvien vairāk distancēties no Kremļa ārpolitikas. Baltkrievijas diplomāti sāka aktīvi popularizēt valsti kā “stabilitātes un drošības donora” tēlu reģionā. Oficiālā Minska 2017. gadā publiski ierosināja konflikta zonā ievest Baltkrievijas miera uzturētājus, un 2018. gada februārī A. Lukašenko pauda gatavību uz Donbasu nosūtīt 10 000 karavīru, nesaucot karu Donbasā vairs par “civilu”, bet gan par konfliktu starp Krieviju un Ukrainu. Tolaik A. Lukašenko arī apgalvoja, ka jābūt tiešām sarunām starp Maskavu un Kijivu.
Trešais posms, kas ilgst no 2021. gada līdz šim brīdim, raksturīgs ar jaunu A. Lukašenko retoriku. Pēc 2020. gada notikumiem Baltkrievijā un Krievijas ietekmes nostiprināšanās valstī A. Lukašenko atgriezās pie saviem vecajiem naratīviem – tiekoties Maskavā, atbalstīja V. Putina ideju par tiešām sarunām starp Ukrainas varas iestādēm un LNR un DNR, solīja būt Krievijas pusē kara gadījumā ar Ukrainu, kā arī paziņoja par nodomu palielināt militāro kontingentu uz Ukrainas robežas.
2022. gada 17. janvārī tika izsludinātas neplānotas Krievijas un Baltkrievijas mācības “Sojuznaja rešimostj”, kuru aizsegā Krievijas bruņotie spēki tika pārvesti uz Baltkrieviju un sagatavoti iebrukumam Ukrainā. Tādējādi A. Lukašenka atkal apliecināja, ka bruņota konflikta gadījumā Donbasā Baltkrievijas armija rīkosies “tieši tāpat kā Krievijas armija”, un skandēja, ka karš Ukrainā ilgs “maksimums trīs līdz četras dienas”, jo Ukrainā “nebūs neviena, kas pret mums cīnītos”.
Ceturtais posms sākās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī – pēc V. Putina īstenotā zibenskara Ukrainā neveiksmes A. Lukašenko retorika krasi mainījās, postulējot, ka jāizvairās no tiešas Baltkrievijas armijas līdzdalības agresijā pret Ukrainu, un vienlaikus popularizējot trīs pretrunīgus stāstījumus.
A. Lukašenko prezidentūra un īstenotā politika vienmēr ir bijusi pretrunīga, cenšoties gūt labumu no balansēšanas starp Maskavu un Rietumiem.