Pēdējo nedēļu laikā, redzot Krievijas karaspēka pulcēšanu pie Ukrainas robežām, arvien iespējamais kļūst plaša Krievijas uzbrukuma scenārijs. Aktuāls ir arī jautājums - vai un kā uz to reaģēt NATO. Iespējams, pienācis laiks, kad alianse varētu izmantot tās efektīvāko militāro atturēšanas instrumentu – NATO Reaģēšanas spēkus jeb NRF, tā savā komentārā ASV protālam “Defense News” raksta ASV Armijas Kara koledžas Stratēģisko pētījumu institūta profesors, ASV domnīcas “Atlantic Council” analītiķis Džons R. Denijs.
Desmitiem tūkstošu Krievijas karavīru, tostarp bruņoto spēku un elites sauszemes vienību ir ieņēmuši pozīcijas netālu no Ukrainas robežas. Savu izvietošanos Krievijas karaspēks dažkārt veic naktīs, lai slēptu savu kustību. Daži eksperti uzskata, ka Krievijas uzbrukums Ukrainai kļūst arvien ticamāks. Nobažījusies ir arī Vašingtona. Šī mēneša sākumā ASV amatpersonas brīdināja NATO sabiedrotos, ka iespējams nenovēršams kārtējais Krievijas iebrukums Ukrainā.
Ja Krievija iebruks Ukrainā, Rietumiem sava reakcija būtu jāvērš ekonomiskajā, diplomātiskajā un militārajā sfērā, tostarp jāsamazina Krievijas piekļuve starptautiskajam finansējumam, jāizmanto stratēģiskās naftas rezerves, lai samazinātu pieprasījumu pēc Krievijas energopiegādēm, kā arī jānodrošina Rietumu ieroču piegādes Ukrainai. Vienlaikus Rietumu militāro atbildi vērts apsvērt NATO, proti, vai izmantot savu visefektīvāko militāro atturēšanas instrumentu – NATO Reaģēšanas spēkus.
Ideja par daudznacionāliem NATO Reaģēšanas spēkiem radās ASV aizsardzības nozares vadībai jaunās tūkstošgades sākumā. To mērķis bija stiprināt alianses gatavību un reaģēšanas spējas, kā arī uzlabot un paplašināt Eiropā izvietoto bruņoto spēku spējas. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. gadā NATO pārveidoja NRF, saīsinot 5000 karavīru lielās daudznacionālās brigādes reaģēšanas laiku līdz 48 stundām.
Lai gan 5000 sabiedroto karavīru, šķiet, maz, salīdzinot ar desmitiem tūkstošu lielu grupējumu, ko Krievija izvietojusi pie Ukrainas robežām, NRF nosūtīšana uz Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Rumāniju apstiprinātu NATO apņēmību aizstāvēt šo valstu iedzīvotājus, apliecinātu solidaritāti visā aliansē un stiprinātu drošību Eiropas Austrumos laikā, kad Krievija dara visu iespējamo, lai destabilizētu reģionu. Vairākām no šīm valstīm Krievijas arvien pieaugošā agresija ir eksistenciāls drauds, kas nesen būtiski pieaudzis, pateicoties divām satraucošām tendencēm.
Pirmkārt – Krievija kā ieroci izmanto enerģētiku. Pēdējās nedēļās, kad pieaugošais dabasgāzes pieprasījums Eiropā palielināja cenas rekordaugstā līmenī, lai arī Krievijai bija iespējas palielināt piegādes, tās nenotika. Tā vietā Maskava šķietami dabasgāzu piegādes izmantoja ar mērķi izdarīt spiedienu uz Eiropu, lai tā sertificētu gāzesvadu “Nord Stream 2”. Tikai pēdējo divu nedēļu laikā Krievija beidzot palielināja piegādes pa esošajiem cauruļvadiem uz Eiropu, mazinot cenu spiedienu. Vienlaikus Maskavas vēlme atkal izmantot enerģiju kā ieroci ir atstājusi paliekošu iespaidu.
Otrkārt – migrantu izmantošana, lai destabilizētu valstis Ziemeļaustrumeiropā. Krievijas satelītvalsts Baltkrievija spiež tūkstošiem migrantu no Sīrijas, Irākas un citām valstīm pāri Baltkrievijas robežām ar Lietuvu, Poliju un Latviju. Lai gan Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko attiecības ar Kremli vērtējamas kā neveiklas, viņa atkarība no Krievijas padara maz ticamu, ka Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents rīkojas pilnīgi viens un bez Maskavas piekrišanas.
Tomēr kopš NRF dibināšanas NATO šos spēkus izmantojusi nelabprāt. Neskaitot atbalsta sniegšanu Afganistānas vēlēšanās 2004. gadā, drošības uzturēšanu Atēnu olimpiskajās spēlēs 2004. gadā un atbalsta sniegšanu katastrofu seku likvidēšanā Pakistānā un Amerikas Savienotajās Valstīs 2005. gadā, NRF pieredzējis maz darbību. Visvairāk neskaidrs ir tas, ka šiem NATO spēkiem nebija nekādas nozīmes Baltijas valstu, Polijas vai Rumānijas drošības stiprināšanā, reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā un Krimas aneksiju 2014. gadā.
NATO Reaģēšanas spēki noteikti ir īstais instruments, reaģējot uz Krievijas agresiju, tomēr nav skaidrs, vai alianse to izmantos. Viens no iespējamiem klupšanas akmeņiem ir tas, ka NRF, tāpat kā teju visiem citiem NATO lēmumiem, ir vajadzīga vienprātība. Daži sabiedrotie, piemēram, Francija, nav vēlējusies redzēt, ka alianse pilnībā izmanto šīs spējas. Tā kā alianses dalībvalstu skaits ir palielinājies, vienprātības panākšana par NRF izvietošanu kļuvusi tikai grūtāka.
