Kamēr starptautiskajā arēnā Krievija visiem spēkiem mērojas ar Rietumvalstīm, tai ir ļoti svarīgi saglabāt kontrolējošo lomu kaimiņu reģionā, savu ietekmi īpaši nostiprinot Ukrainā un Baltkrievijā. Kamēr tur valda t.s. “kontrolētā nestabilitāte”, Krievija var manipulēt ar konflikta eskalāciju reģionā un kavēt kaimiņvalstu centienus tuvināties Rietumeiropai, ikgadējā pārskatā par drošības izaicinājumiem secina Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienests.
Krievija militāro un ekonomisko dominanci reģionā vēlējusies saglabāt jau kopš Padomju Savienības sabrukuma, solot – tas garantēs izaugsmi un stabilitāti. Taču pēdējie 30 gadi liecina par pretējo – reģions cieš no teritoriāliem konfliktiem, iekšpolitiskām krīzēm un ekonomikas lejupslīdes, atšķirībā no Baltijas un citām Austrumeiropas valstīm, kuras šajā laikā iestājušās gan ES, gan NATO.
Pieņemot, ka Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme kaimiņzemēs paliks nemainīga, paredzams, ka tuvākajos gados reģionā radīsies aizvien jaunas krīzes, radot drošības draudus arī Baltijai un Eiropai kopumā.
Tajā pašā notikumu attīstība Baltkrievijā pēdējā gada laikā Krievijai likusi nervozēt, jo Baltkrievijas prezidenta A. Lukašenko vēlēšanas un tām sekojošie bezprecedenta protesti 2020. gadā sāka graut Baltkrievijas autoritārā režīma pamatus. Tas satricināja arī Krieviju, jo tā apzinās – dzīves līmeņa uzlabošanai Baltkrievijā būtu vajadzīgas ekonomiskas reformas, un tas neizbēgami izraisītu sociālo krīzi.
Baltkrievijas ekonomika ir ļoti atkarīga no Krievijas, tā kontrolē faktiski visus sektorus, ieskaitot arī eksporta un importa nosacījumus, kā arī ir lielākais Baltkrievijas produktu noieta tirgus. Ja tas tiktu pazaudēts, Baltkrievijas pārorientēšanās uz Eiropas tirgiem būtu izaicinājums – gan kvalitātes prasību, gan lielāks konkurences dēļ.
Krievijas lielākais izaicinājums šobrīd ir – mēģināt nodrošināt, ka Baltkrievijas prezidents tomēr tiek uztverts kā “veiksminieks”, tajā pašā laikā nepieļaujot, ka valstī nostiprinās rietumu idejas.
Savukārt attiecībās ar Ukrainu kopš Krimas aneksijas 2014. gadā, kā arī konflikta atrisinājumā Austrumukrainā, kur joprojām notiek karadarbība, nav panākts nekāds progress.
Kā secina Igaunijas izlūkdienests, šāda militārā spēka esamība okupētajā Ukrainas daļā joprojām ir drauds visai Eiropai un demonstrē Krievijas nevēlēšanos izbeigt agresiju.
Kamēr joprojām nav skaidrības par Donbasa reģiona nākotni, Krievija ieņēmusi nogaidošu pozīciju, cerot, ka Ukrainas vadība agri vai vēlu piekāpsies. Tā uztur ciešus kontaktus ar Ukrainas prokrieviskajiem politiskajiem spēkiem, un 2020. gadā pirms reģionālajām vēlēšanām Ukrainā Krievijas prezidents V. Putins pat Covid pandēmijas apstākļos personīgi tikās ar Ukrainas opozīcijas politiķi V. Medvedčuku.
Šim solim sabiedrībai vajadzēja nodot skaidru signālu par abu valstu ciešajām attiecībām. Medvedčuks arī kļuva par daļu no Krievijā izstrādātās Covid-19 vakcīnas kampaņas, sakot, ka pats poti saņēmis atvaļinājuma laikā Krimā. Tāpat viņš “sarunājis” ar Krieviju, ka tā mazina pret Ukrainu vērstās sankcijas un patiesi – nedēļu vēlāk Krievija no sankcijām atbrīvoja trīs ukraiņu uzņēmumus.
Ar šādiem un līdzīgiem manipulatīviem soļiem Kremlis cer, ka Ukraina tomēr vairāk slieksies uz Krievijas pusi, nevis lūkosies Eiropas un NATO valstu virzienā.
