Intars Rešetins – Pētersons: Zemessardzē man ir radusies cerība, ka mēs nepieļausim vēsturiskās kļūdas un sitīsimies līdz galam

Intara Rešetina – Pētersona ceļš uz Zemessardzi sākās drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā – 2022. gada rudenī viņš iestājās Zemessardzes 1. Rīgas brigādes Studentu kājnieku bataljonā, dienējot otrā kājnieku rotā, inženieru vadā. “Man šķiet, tas bija pašsaprotams lēmums. Mēs esam maza tauta, bet katras rokas būs vajadzīgas, un, ja es varu palīdzēt, tad vēlos sniegt no savas puses kaut kādu ieguldījumu. Vēlos būt gatavs un zināt, kā rīkoties X stundā,” savu lēmumu skaidro Intars.

Pamatapmācību viņš pabeidza 2023. gada aprīlī. Atskatoties uz šo laiku, viņš atzīst, ka tas bija neaizmirstams notikums. "Pirmkārt, militārā vide ir man kas pavisam jauns, visi tie pārbaudījumi un uzdevumi, izdzīvošana un aukstums, ar kuru vēl joprojām es mācos sadzīvot, norūda, pilnveido un attīsta, veido izpratni par būtisko, par aizsargmehānismiem, lai X stundā mēs efektīvāk iemācītos sevi aizsargāt, būtu gatavi, un, jāatzīst, šī militārā pasaule ievelk. Mums visiem ir jārūdās, jākļūst vīrišķīgākiem, zinošākiem un spēcīgākiem. Otrkārt, Zemessardzē esmu ieguvis plašu paziņu un draugu loku, kas “slimo” ar to pašu pozitīvo patriotisma bacili ar kuru kopš bērnības esmu inficējies arī es, un kamēr ukraiņi varonīgi cīnās pret kopējo ienaidnieku, mums ir laiks gatavoties, tas motivē vienam otru nepievilt un kļūt aizvien varošākiem. Tā “jūra” ir ļoti dziļa, un es esmu pašā sākumā,” stāsta Intars.

Image

Vērtējot mācību procesu, viņš atzīst, ka “ Zemessardzē kaut kādā mērā tiek salauzts ego, pakāpeniski apzinoties, ka esi maza daļa no liela organisma, tu aprodi ar vidi, pienākumiem un uzdevumiem.”

Kļūstot par daļu no Studentu kājnieku bataljona, viņš saprata, ka ir vēl citi Latvijas patrioti, kas gatavi aizsargāt savu dzimteni. “Ir patīkami tur atrasties, tev ir drošības un piederības sajūta, visiem ir līdzīgas vērtības un visi ir motivēti. Tā ir brīnišķīga organizācija ar zinošiem līderiem, kuriem gribas sekot,” klāsta aktieris.                                        

Pašlaik Intars ir savas militārās profesijas meklējumos, taču tās izvēli uzticēs rotas vadībai, kas izvēlēsies viņam atbilstošāko amatu vienībā. Vēlos būt noderīgs, tādēļ uzticos savai vadībai, jo viņi kā profesionāļi redz kur un kā labāk pielietot manas zināšanas, iemaņas un rakstura īpašības. “Kad iestājos, es domāju kļūt par snaiperi, bet man mazāk jālasa grāmatas un jāskatās filmas. Realitātē, protams, ka par snaiperi kļūst cita rakstura cilvēki, mans raksturs tam neatbilst,” smej zemessargs, piebilstot, ka šogad jau ir pieteicies uz pāris kursiem un ir gatavs “tajā jūrā mesties iekšā.” 

Vislielākie pārbaudījumi Zemessardzē bija pamatapmācības laikā ziemas apstākļos. Viņš atminas to kā labu rūdījumu - bija jāguļ mīnus 16 grādos guļammaisā zem zvaigžņotas debess. Lielu iespaidu uz aktieri atstāja arī berešu maršs pagājušā gada decembra sākumā. “Tās bija 26 stundas ar pārbaudījumiem, fiziski un mentāli grūti, taču lielākā daļa no mums to izdarīja, un man ir milzīgs lepnums, ka saņēmu melno bereti. Tagad es saprotu, ko nozīmē uzvilkt šo bereti,” viņš atzīst.

Viņaprāt, Studentu kājnieku bataljons ir soli tuvāk NBS profesionālā dienesta līmenim. Bataljonā pārbaudījumi nav no tiem vieglākajiem, piemēram, ziemā šķērsot upi. “Es nekad nebiju to darījis, turklāt divreiz vienā naktī. Tas bija aizraujoši, to mēs vienmēr atcerēsimies,” stāsta Intars.

Intervijā viņš atklāj, ka Zemessardzē piedzīvotais, viņam ir licis raudzīties uz dzīvi daudz skaudrāk. “Man ļoti nepatīk gļēvums un čīkstēšana, kaitina muļļāšanās un tukšmuldētāji. Ir jārīkojas! Iespējams, esmu kļuvis mazliet radikālāks, taču ir karš, pats dzīvoju tādā režīmā – balts un melns – neitralitāti es nepiekopju, tas arī palīdz motivēt sevi un mēģināt visu laiku būt formā,” uzver Intars.

Image

Radošiem cilvēkiem bieži vien sestdienas un svētdienas, kad notiek Zemessardzes mācības, ir aizņemtas – izrādes, filmēšanas, koncerti, pasākumi, projekti. Aktieris atzīst, ka nereti tā ir liela izšķiršanās, un ne uz visām mācībām viņš tiek. “Ar savu tiešo priekšniecību šos jautājumus esmu izrunājis un viņi ir ļoti pretimnākoši. Piedalos, cik varu, un 21 dienu gadā cenšos salasīt,” atklāj Intars.

Viņš arī norāda, ka ģimenei nav iebildumu pret Zemessardzi, lai gan sākumā visi bija nobijušies. “Es viņus mierinu ar domu – ko jums līdzēs neizlēmīgs, jūtīgs vīrelis mājās, kurš nevarēs jūs aizsargāt. Labāk es eju, apgūstu un mācos.”

Paralēli Intars kārto nepieciešamos kursus mednieka apliecības saņemšanai, lai iegūtu tiesības turēt mājās ieroci un apgūtu mednieka iemaņas. Viņš skaidro, ka tas ir nepieciešams, “ja dzīvošana ierakumos, nevis siltās gultās būs jaunā ikdiena.”

Image

Intervijas noslēgumā Intars aicina: “Ja kāds domā par stāšanos Zemessardzē, dariet to, jo mums jābūt gataviem, ienaidnieks nesnauž.”

Papildus viņš uzsver, ka Zemessardzē visiem nav jāguļ ierakumos, jārok tranšejas vai jāatrodas pirmajās rindās. “Pie mums bataljonā ir ļoti daudz dažādu profesiju pārstāvju, vai tie būtu uzņēmēji, arhitekti, mākslinieki, docenti, žurnālisti, mediķi, mēs esam pārstāvēti no dažādām struktūrām, un tas mūs padara tikai spēcīgākus, ja katrs nāk ar savu pienesumu un katram Zemessardzē ir sava vieta. Nāciet pie mums, mācīsimies kopā, tā ir mūsu zeme un mums pašiem tā ir jāsargā. Ja mēs raugāmies uz vēsturi, tad vēstures stundas mums ir bijušas sāpīgas un smagas. Mēs ne vienmēr esam varējuši paļauties uz Rietumiem, tāpēc pašiem jābūt gudriem un stipriem,” noslēgumā secina Intars.