Dronu izmantošana un straujās pārmaiņas Ukrainas kaujas laukā palielina individuālo izdzīvošanas prasmju nozīmi karavīru apmācībā. Maskēšanās, ierakšanās, orientēšanās un spēja pielāgoties jāapgūst katram karavīram, “Sargs.lv” podkāstā “Droši ir zināt” uzsver Zemessardzes virsseržants, augstākais virsseržants Aigars Kūms. Viņa ieskatā kaujas pieredzes secinājumi jāievieš apmācībā pietiekami ātri, lai tie sasniegtu vienības līdztekus mācību programmu pilnveidošanai.
Raksturojot karavīra individuālo sagatavošanu, Kūms atsaucas uz pamatprincipu “shoot, move, communicate” — šaut, pārvietoties un sazināties. Mūsdienu apstākļos viņš šo prasmju kopumu papildina ar nepieciešamību vispirms izdzīvot un pēc uzdevuma izpildes spēt pielāgoties.
Tas nozīmē arī prasmi izvērtēt savu rīcību: kas izdevies, kur pieļautas kļūdas un kā darbojies pretinieks. Iegūtie secinājumi jāizmanto turpmākajā darbībā, atkal pievēršoties izdzīvošanai un kaujas uzdevuma izpildei. Kūms uzsver, ka šāda nepārtraukta pieredzes izvērtēšana ir daļa no tā, kas karavīram jāiemāca.
Maskēšanās un ierakšanās militārajā apmācībā ir pazīstamas prasmes, taču jauno tehnoloģiju dēļ to izmantošana kļuvusi sarežģītāka. Kūms norāda, ka novērošanu no gaisa karavīri apguvuši jau iepriekš, bet dronu izplatība pastiprina šīs tēmas nozīmi. Tādēļ jāpārskata, kā zināmie paņēmieni tiek izmantoti konkrētajos apdraudējuma apstākļos.
Izdzīvošanas sagatavošanā viņš iekļauj arī izpratni par telefonu un citu tehnoloģiju lietošanas ierobežojumiem. Karavīram jāzina, kādos apstākļos to lietošana ir pieļaujama un kad no tās jāatturas. Šie jautājumi apmācībā jāaplūko saistībā ar karavīra drošību un darbību kaujas laukā.
Īpašu nozīmi Kūms piešķir orientēšanās prasmei. Karavīriem darbojoties izkliedēti, vienība nevar paļauties tikai uz vienu cilvēku, kurš pārzina apvidu un aizved pārējos līdz vajadzīgajai vietai. Orientēties jāprot katram, tādēļ šī prasme jāattīsta individuāli.
Vienlaikus tehnoloģiju nozīme nenozīmē, ka pamatapmācība būtu uzreiz jāsāk ar dronu pilotēšanu. Kūms uzsver karavīra individuālo iemaņu un izdzīvošanas sagatavošanas prioritāti. Viņš norāda, ka arī sarunās ar Ukrainas karavīriem saņēmis apliecinājumu šo prasmju svarīgumam.
Ukrainas pieredzes izmantošanu Kūms raksturo kā iespēju pārbaudīt un pilnveidot arī iepriekš apgūto. Latvijas instruktori jau ir apmācījuši Ukrainas karavīrus, tostarp pamatapmācībā un nodaļu komandieru sagatavošanā. Virsseržants norāda uz saņemtajām labajām atsauksmēm un uzsver nepieciešamību vērtēt, kuri mācītie paņēmieni darbojas un kuri jāpielāgo jaunajiem apstākļiem.
Šo darbu sarežģī straujās pārmaiņas karadarbībā. Kūms sarunā min, ka Ukrainas kaujas lauka apstākļi var būtiski mainīties triju līdz sešu mēnešu laikā. Mācību programmu pārstrādāšana tādā pašā tempā ir sarežģīta, tādēļ vienībām jāspēj mainīt apmācības paņēmienus, kamēr tiek pilnveidots formālais mācību saturs.
Šajā saistībā viņš atsaucas uz kāda brigādes komandiera atziņu: gaidot programmas izstrādi un tikai tad sākot mācīt nepieciešamo, apmācība nokavēs pārmaiņas. Kūms skaidro, ka jau zināmas tēmas, piemēram, maskēšanās un ierakšanās, var palikt programmā, bet to praktiskā izpilde jāpielāgo jaunajai pieredzei.
Lai šie secinājumi vienības sasniegtu savlaicīgi, viņš saskata nepieciešamību pēc speciālistiem, kuri regulāri analizē pieredzi un sagatavo ieteikumus apmācībai. Šajā darbā Kūms izceļ Zemessardzes Mācību centra lomu. Centralizēti apkopota un izplatīta informācija ļautu vienībām saņemt kopīgus mācību materiālus un ātrāk izmantot gūtās atziņas.
Pilnu sarunu skaties šeit:
