"Elektroniskās karadarbības loma mūsdienu karā var būt izšķiroša." Saruna ar NAA pētnieku Valdi Kuzminu

Bezpilota lidaparāti ļauj īstenot karadarbību 24/7 režīmā

Lielākais pavērsiens Krievijas un Ukrainas karā ir bezpilota lidaparātu izmantošana izlūkošanā un kaujas triecienu veikšanā. Civilie lidaparāti, kuriem tiek veikti atbilstoši programmatūras un veiktspējas uzlabojumi, ir vislielākais pienesums pēdējo divu gadu laikā daudzdimensionālās karadarbības jomā.

Šī iemesla dēļ Ukrainas bruņotie spēki konstatēja, ka vecās kara doktrīnas, kuru pamatā bija pretinieka apmānīšana, maskējot savas vienības, vairs nestrādā. Šobrīd ir faktiski neiespējami pietuvoties pretinieka nocietinātajām pozīcijām nepamanītiem. Liela nozīme ir arī abu pušu centieniem konstanti bloķēt pretinieka sakarus.

Bruņoto spēku stāšanās pretī pretinieku bezpilota lidaparātu “spietiem” ir ārkārtīgi sarežģīta. Lai to izdarītu, ir jāpārvar virkne tehnisko izaicinājumu, un tā ir spēja, kas Baltijas valstīs faktiski neeksistē vai eksistē ļoti vispārīgā līmenī. Vienlaikus Krievija ir būtiski attīstījusi šo bezpilota lidaparātu izmantošanu un izstrādi. Kā norāda V. Kuzmins – Krievija šobrīd ir sasniegusi izrāvienu, masveidā ražojot pirmās personas skata bezpilota lidaparātus, kuri ir aprīkoti ar nakts redzamības kamerām.

V. Kuzmins norāda, ka tieši šis drauds nākotnes karadarbībā nav ticis pietiekoši novērtēts. Šādā vidē pat vislabāk apmācītos kājniekus būtiski apdraud pretinieka izlūkošanas bezpilota lidaparāti, kurus pavada arī ar sprāgstvielām aprīkoti triecienu droni.

Elektroniskās karadarbības spēju attīstīšana ir ārkārtīgi dārgs un laikietilpīgs process, kuram nekavējoties vajadzētu pievērst uzmanību. Lai to īstenotu, Latvijai un tās sabiedrotajiem steidzami jāveido plāni nākamās paaudzes tehnoloģiju ieviešanā. Tomēr stāsts ir ne vien par šo tehnoloģiju iegādi, bet arī atbilstoša personālsastāva apmācību.

Image

Pētnieks atzīsts, ka valsts aizsardzības dienesta ietvaros mēs nespēsim sagatavot karavīrus ar šādu spēju klāstu, kas nozīmē, ka ir nepieciešama jaunu draudu apzināšana un ilgtermiņa programmu izstrāde ar atbilstošu finansējumu. Izaicinājums šādu tehnoloģiju izstrādē visām Rietumvalstīm ir kopīgs – to būtiski sadārdzina un vilcina katras nācijas vēlme daļu no bruņojuma sistēmām ražot pašmājās.

Kā vienlīdz svarīgu aspektu V. Kuzmins iezīmē komandvadības centru noturību pret pretinieka kiberuzbrukumiem un spēju ievākt pietiekoši daudz informāciju par frontē notiekošo. Šajā gadījumā Ukrainas bruņoto spēku komandpunktiem būtiski ir palīdzējis ASV kosmosa izpētes kompānijas “SpaceX” nodrošinātais satelīta interneta tīkls “Starlink”.

Baltijas valstīm ir svarīgi nekļūt par mazu padomju armiju

Uz lūgumu komentēt Krievijas iespējas veikt iebrukumu Baltijas valstīs pēc desmit gadiem, pētnieks norāda, ka šādā laika nogrieznī Krievijas spējas un nodomi ir neprognozējami. Tomēr, ja Krievija izšķirsies par šādu plānu, to būs iespējams paredzēt jau iepriekš.

Pašreizējā Krievijas militārā industrija strādā ar maksimālo jaudu, tomēr tā nespēj kompensēt Ukrainā ciestos zaudējumus. Krievijas gaisa spēki, kā arī to rīcībā pieejamās aizsardzības sistēmas izrādījušās mazāk efektīvas, nekā sākotnēji domāts. Pēc kara Ukrainā Krievijai būs nepieciešams zināms laiks, lai atjaunotu tās tehnikas zaudējumus, tomēr tas, ko viņi spēs atgūt, būs iepriekšējās paaudzes bruņojums.

Image

Somijas un gaidāmā Zviedrijas iestāšanās NATO fundamentāli izmaina NATO spēku samēru Baltijas reģionā. Karš Krievijai licis iztukšot bruņojuma rezerves un izvest visas modernās pretgaisa aizsardzības sistēmas no Kaļiņingradas. Tas nozīmē, ka šobrīd Baltijas valstu drošība ir labāka, nekā tā ir bijusi jebkad iepriekš.

Lai novērstu Krievijas vēlmi testēt Baltijas valstu aizsardzības spējas, pētnieks uzsver, ka Igaunijai, Latvijai un Lietuvai ir jāveido vienota militārās plānošanas un karadarbības telpa. Viņš uzsver, ka no militārā viedokļa vērtējot, jādemonstrē absolūti skaidrs koncepts par to, ka Krievijas iebrukums vienā Baltijas valstī ir iebrukums visā Baltijas reģionā.

Lai stātos pretī Krievijai, Baltijas valstīs šis nav stāsts par vienkāršu karavīru un kaujas tehnikas skaitu. Pētnieks norāda, ka Krievija kopš invāzijas sākuma ir zaudējusi vairāk nekā 2000 tanku, kas ir neaptverams skaits. 20 000 okupantu krita sešus mēnešus ilgajās kaujās par Bahmutu. Tas liecina par to, ka, ja Baltijas valstis centīsies stāties pretī Krievijai ar skaitlisku spēku, tās neizbēgami cietīs sakāvi.

Pētnieks norāda, ka NATO kontekstā plānotājiem ir jāskatās uz kaujasspējīgām vienībām. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai maksimāli tiektos pēc skaitliskā apjoma, formējot brigādi bez pašpietiekamām komandvadības spējām, ir jākoncentrējas uz viena kaujasspējīga bataljona izveidi, kuram ir nodrošinātas pilnīgi visas kaujas funkcijas. Pretējā gadījumā brigādes līmeņa vienība, kurai nav nodrošinātas pietiekošas spējas elektroniskās karadarbības dimensijā, var zaudēt savu vadāmību pirmajās divās stundās.

Bruņoto spēku attīstībā koncentrējoties vienīgi uz skaitu, taču neieviešot tehnoloģiskās investīcijas, kuras ir dārgas un laikietilpīgas, mūsu bruņotie spēki nonāks mazas padomju armijas statusā.