“Foreign Affairs”: Kā V.Putina karš kļuva par Krievijas karu

ELITE

Domājot par Krieviju, ir grūti aizmirst par Vladimiru Putinu. Uz viņa pleciem gulstas tieša atbildība gan par brutālo karu pret Ukrainu, gan par terora valdīšanu pašā Krievijā, kādu Krievija nav pieredzējusi kopš Josifa Staļina laikiem. Taču problēma nav tikai V.Putins, viņa valdīšanas gadi ir veidojuši valsts eliti un tās sabiedrību tādā veidā, kas noteikti ietekmēs Krievijas kursu pat pēc viņa valdīšanas beigām.

Liela daļa no Krievijas elites, kas ieskauj un atbalsta V.Putinu, pieder Krievijā pie tā sauktajiem sistēmas liberāļiem. Daudzi no viņiem sāka strādāt pie ekonomiskajām reformām valsts liberalizācijas fāzē deviņdesmitajos gados.

Viņi ir zinoši menedžeri, kurus iecēlis Kremlis. Viņi saprot V.Putina sistēmas būtību un neapstrīd to. Tā vietā viņi izmanto savas profesionālās prasmes, lai vadītu Krievijas ekonomiku, ļaujot režīmam izdzīvot un turpināt savu postošo kursu.

Image

Tagad viņa palīdz uzturēt V.Putina karu, mēģinot novērst Rietumu sankciju sekas Krievijā. Nākotnē viņa, iespējams, tiks pielīdzināta Albertam Spēram (Albert Speer), Ādolfa Hitlera iecienītākajam arhitektam, kurš palīdzēja nacistu kara mašīnai turpināt strādāt.

Citas personības ir virzījušās tālāk par ekonomiskiem jautājumiem, lai kļūtu V.Putina impērijas vīzijas dedzīgiem īstenotājiem. Īpaši pamācošs ir stāsts par V.Putina štāba priekšnieka vietnieku Sergeju Kirijenko (Sergey Kiriyenko).

1998. gadā S.Kirijenko īsu brīdi ieņēma Krievijas premjerministra amatu un ir kādreizējais liberālās opozīcijas līdera Borisa Ņemcova līdzgaitnieks, kurš 2015. gadā tika nogalināts Maskavas centrā. Taču, sākot ar 2000. gadu, viņš sāka sadarboties ar V.Putinu un tagad ir viena no ietekmīgākajām Kremļa amatpersonām.

Viņam ir aizvien pieaugošs pienākumu loks, tostarp Kremļa propagandas un vēstījumu pārraudzīšana. Viņš palīdz vadīt krievu tautas masveida smadzeņu skalošanu, lai atbalstītu karu pret Ukrainu, kā arī strādā ar liberālās pilsoniskās sabiedrības pāri palikušo mazo daļu apspiešanu. S.Kirijenko ir nodēvēts par okupēto Ukrainas daļu "vicekarali", viņš dodas uz tām V.Putina vārdā un pārrauga to integrāciju Krievijā.

Image

Kāpēc šī Krievijas elite arvien ciešāk turas pie V.Putina, pat ja tikai daži tic viņa mērķiem? Šie daudz piedzīvojušie un augsti izglītotie profesionāļi, iespējams, saprot, ka ir piesējuši savu nākotni grimstošam kuģim, taču viņi nevar lēkt prom. V.Putina noziegumu mērogs ir pārspējis visu, ko viņi varēja iedomāties. Pasaules acīs V.Putins nav vienīgais, kas paveicis šos noziegumus, viņi ir tieši saistīti ar tiem.

SABIEDRĪBA

Lai gan ir apšaubāma viedokļu aptauju ticamība V.Putina Krievijā, šie dati lielā mērā ir bijuši konsekventi visā kara gaitā. Lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nav piedzīvojuši krasas ekonomiskas pārmaiņas kara dēļ, un pat 2022. gada septembrī izsludinātā daļējā mobilizācija ir maz ietekmējusi sabiedrības attieksmi.

Ir skaidrs, ka visi pretkara protesti tiek ātri un nežēlīgi apturēti, taču kopš kara sākuma Krievijā ir bijis maz mēģinājumu pat organizēt demonstrācijas. Dažus notikušos protestus izraisīja nevis dusmas par pašu iebrukumu Ukrainā, bet gan neapmierinātība par nepietiekamo apmācību, ekipējuma trūkumu un sliktu attieksmi pret iesaucamajiem.

Image

Šāda reakcija ir spilgts atgādinājums, ka impērijas mantojums dzīvo Krievijas sabiedrībā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā, Krievijas vadītāji pat neapsvēra virzīt principiālu argumentu par atteikšanos no valsts impērijas.

Tā vietā viņi izmantoja priekšstatu par Krieviju kā tās impērisko īpašumu upuri saviem politiskajiem mērķiem. Šis triks bija drošākais ceļš uz varu Krievijas līderim Borisam Jeļcinam viņa cīņā ar Padomju Savienības līderi Mihailu Gorbačovu.

Pēc tam, kad B.Jeļcina atbalstītāji uzvarēja šajā konkursā, viņi atkal pārņēma idejas par impēriju. Tie paši politiķi sāka izmantot neoimperiālistu saukļus un pieprasīja Krievijai īpašas tiesības uz bijušajām Padomju Savienības republikām, īpaši attiecībā uz Krimu.

B.Jeļcina nespēja vienreiz un uz visiem laikiem nosodīt Krievijas impērijas mantojumu atstāja ideju par impērijas atjaunošanu haotiskajos 90. gados. Kad Krievija atguva spēkus V.Putina valdīšanas laikā, neoimpērijas projekts ieguva jaunu impulsu.

VĒSTURES ĒNĀ

Kad V.Putins atstās varu, maz ticams, ka Krievijas elite un sabiedrība pamodīsies un stāsies pretī viņa valdīšanas mantojumam. Krievijas vēsturē ir divi divdesmitā gadsimta precedenti deputinizācijas kampaņai, un neviens no tiem nav iepriecinošs.

Pirmkārt, Padomju Savienība 1953. gadā pēc diktatora nāves mēģināja destaļinizācijas procesu. Padomju līderis Ņikita Hruščovs 1956. gada runā Komunistiskās partijas vadībai kritizēja Staļina “personības kultu” un atbrīvoja miljonus no Staļina darba nometnēm. Taču Staļina reputācija tika daļēji atjaunota jau 60. gados oficiālajā padomju propagandā, kas viņu slavēja kā izcilo vadītāju, kurš veda Padomju Savienību uz uzvaru Otrajā pasaules karā.

Otrkārt, Padomju Savienībai tuvojoties sabrukumam 1991. gadā, B.Jeļcins aizliedza komunistisko partiju. M.Gorbačova glasnost reforma jau bija atklājusi PSRS kļūdas, tostarp nežēlīgo kolektivizāciju, miljonus, kas nomira no bada Ukrainā, pamatbrīvību apspiešanu, un jau šķita, ka režīma reputāciju vairs nevarēs atjaunot. Tomēr 1993. gadā tā tika atjaunota Krievijas Komunistiskā partija, 90. gados izveidoja spēcīgu opozīcijas frakciju Krievijas Domē, izvirzīja kandidātu, kurš ieguva vairāk nekā 40 procentus balsu un kandidēja pret B.Jeļcinu 1996. gada vēlēšanas. Partijas ilggadējais līderis Genādijs Zjuganovs (Gennady Zyuganov) atbalsta V.Putina karu pret Ukrainu un aicina turpināt valsts “demilitarizāciju un denacifikāciju”.

Image

V.Putina mantinieki varēs viņu vainot viņa neveiksmēs, taču tas nav tas pats, kas atzīt vainu un uzņemties ar to saistīto atbildību. Ja pagātne ir kāda norāde, viņi, iespējams, sekos viņa pēdās.

Nākotnē V.Putinu, iespējams, pielīdzinās caram Nikolajam I — nežēlīgajam autokrātam, kurš tronī pavadīja 30 gadus un gāja bojā 1855. gadā Krimas kara laikā, kas gadu vēlāk beidzās ar Krievijas pazemojošu sakāvi. Viņa dēls Aleksandrs II tika saukts par "Atbrīvotāju", jo viņš atcēla dzimtbūšanu, liberalizēja presi un atjaunoja armiju, bet dažus gadus vēlāk viņš no jauna noteica ierobežojumus presei. Pēc tam 1870. gadā viņš atteicās no izlīguma nosacījumiem, kas beidza Krimas karu, un 1878. gadā viņš uzsāka karu ar Turciju.

Maza iespējamība, ka V.Putina drosmīgie liberālie pretinieki atbrīvos Krieviju no tās tumšā mantojuma. Viņu ir maz, un pārsvarā viņi atrodas trimdā. Pat ja viņi kaut kā nonāktu pie varas, viņiem būtu jācīnās pret sabiedrības un iesakņojušos elites inerci, kas ir līdzvainīga V.Putina noziegumos.

Ar gūstā esošu vai lojālu eliti, paklausīgu sabiedrību un kompetentu ekonomikas vadības komandu, kas pārvalda valsts milzīgos resursus, viņš var palikt pie varas vēl 10, 15 vai pat 20 gadus.

Jautājums ir par to, kā tikt galā ar V.Putina nežēlīgo Krieviju. Tā arī turpmāk būs bīstama, karojot pret Ukrainu, izmantojot nervus paralizējošās vielas, lai indētu tos, kurus Kremlis uzskata par saviem pretiniekiem, pārdotu progresīvas tehnoloģijas citiem negodīgiem režīmiem, piemēram, Irānas un Ziemeļkorejas režīmiem, un pastāvīgi izmantojot kiberieročus pret citām valstīm. Tā ir aizsargāta ar kodolieroču vairogu un vietu ANO Drošības padomē, un tā ir imūna pret starptautisku nosodījumu vai sankcijām.

Kā tikt galā ar šo Krieviju? Tas būs galvassāpes ASV un to sabiedrotajiem gadiem, iespējams, gadu desmitiem. Tas, vai V.Putina mantinieki spēs vai vēlēsies būtiski mainīt kursu un sākt labot viņa noziegumus, paliek atvērts jautājums.