Attālināti vadāmu peldlīdzekļu vēsturiskā attīstība jūras karadarbībā un iespējas karā Ukrainā

Attālināti vadāmu peldlīdzekļu vēsturiskā attīstība

Nenoliedzami, jūras un gaisa bezpilotu aparātu vienlaicīga izmantošana, lai īstenotu uzbrukumu kuģiem ostā vai uz enkura ir jauninājums, tomēr nekonvencionālu metožu izmantošanai jūrā ir sena vēsture. Lai labāk izprastu vēsturiski izmantotās metodes, sniegšu nelielu ieskatu interesantākajos projektos, kuri izmantoti asimetriskajiem uzbrukumiem jūras karadarbības vēsturē.

Pirmā rakstītā vēsture par asimetrisku metožu izmantošanu, lai pretotos pārākam ienaidniekam izmantojot autonomi peldošus līdzekļus, nāk no Ķīnas. Kaujā pie Sarkanās klints 208. g. m.ē. Ģenerālis Huang Gai, izliekoties, ka grib pārbēgt pretinieka pusē, solīja ņemt līdzi daļu savu kuģu. Pretinieku vadonis Cao Cao piekrita šim ierosinājuma. Huang Gai piepildīja vairākus kuģus ar degošu materiālu un daži jūrnieki izveda kuģus ārā no ostas. Apmēram pusceļā pie Cao Cao flotes, kuģi bija nostājušies uz stabila kursa un vējš tos nesa taisni virsū pretinieka flotei. Jūrnieki, kuri atradās uz kuģiem, aizdedzināja kuģu kravu un pameta tos. Tā kā peldlīdzekļi virzījās ļoti ātri, Cao Cao noenkurotajai flotei nebija nekādu iespēju izbēgt no likteņa. Degošie kuģi ietriecās Cao Cao kuģos un aizdedzināja tos.

Ugunskuģi piedzīvoja savu uzplaukumu starp 16. un 19. gadsimtu. To dizains un aprīkojums laika gaitā attīstījās un kļuva sarežģītāks. Kuģa centrā atradās galvenā uguns telpa, kas bija piepildīta ar viegli uzliesmojošiem materiāliem. Uguskuģa efektīvākai uzliesmošanai tā telpas bija savienotas savā starpā, nodrošinot, ka kuģis pilnībā aizdegas visā tā garumā un platumā. Pie lielgabalu lūkām bija novietotas pulvera mucas, kurām sprāgstot, bortos radās caurumi, kas nodrošināja skābekļa piekļuvi. Ja kuģis bija pareizi aprīkots ar degmateriālu, tas aizdegās piecu minūšu laikā no baka (priekšas) līdz pūpei (aizmugurei). Parasti, minimāla komanda aizvadīja ugunskuģi līdz ienaidnieka flotei, un, pirms pamešanas, aizdedzināja degli kuģa aizmugurē.

Image

Tā sauktās  Jaunās skolas (Juane Ecole) stratēģijas pamatā bija tehnoloģiju attīstība 19. gs. beigās. Franču admirālis Teofīls Aube (Theophile Aube) bija viens no redzmākajiem Jaunās skolas ideologiem, uzsverot mazu, ātru torpēdlaivu un mazizmēra kreiseru izmantošanu, lai uzbruktu Lielbritānijas jūras spēku un civilajai flotei, apstrīdot Lielbritānijas jūras kontroli un radot paniku tirdzniecības flotē. Jaunās skolas stratēģijas pamatā bija asimetriskas kara darbības metodes, tehnoloģijas un uzbrukumi apgādes līnijām. 

Franču stratēģija uzbrukt apgādes līnijām balstījās faktā, ka Lielbritānija ir salas valsts un ļoti atkarīga no preču un izejmateriālu importa. Vienlaicīgi franči centās izmantot jaunu ieroci - torpēdu, konstruējot mazas, lētas torpēdlaivas. Lai arī stratēģija radīja viļņošanos jūra spēku taktikā un karadarbībā, tā nespēja sasniegt savus mērķus, jo torpēdas tolaik nebija pieteikami attīstītas, lai uz tām varētu paļauties.

Šīs laivas bija 13m garas, aprīkotas ar 700 kg sprāgstvielu un diviem 210 zs dzinējiem, kuri nodrošināja 30 mezglu maksimālo ātrumu. Teorētiski laiva tika palaista pretī mērķim un vadīta ar kabeļa palīdzību. Tomēr distance, kurā vadības postenis varēja laivu vadīt, bija diezgan īsa, tāpēc laivas precīzākai vadīšana tika izmantots lidaparāts, kurš palīdzēja krasta vadības postenim ar precīzu mērķa atrašanās informāciju un ar laivas vadību.

FL-laiva bija grūti vadāms un dārgs projekts, kura izmantošana pretinieka kuģa iznīcināšanai notika tikai vienu reizi bez ievērojamiem panākumiem, un 1918. gadā šis projekts tika pārtraukts.

Image

Itāļu Mustafo de Turismo (MT) bija 5.6 m gara, attīstīja 33 mezglus un bija aprīkota ar 300 kg sprāgstvielas. Laivas priekšgalā bija ievietota fendere, kura pie sadursmes pāršķēla laivu uz pusēm, atbrīvojot mucveidīgo sprāgstvielu. Šāda konstrukcija ļāva noregulēt sprāgstvielu tā, lai tā detonētu vienu metru zem ūdens. Laivu vadīja viens cilvēks, kurš no tās izlēca īsi pirms sadursmes.

Otrā pasaules kara laikā itāļu speciālo uzdevumu vienība izmantoja MT vairākas reizes, lielākoties neveiksmīgi, tomēr vienā no uzbrukumiem ar sešām laivām vienlaicīgi itāļiem izdevās neitralizēt smago kreiseri HMS York un tā pavadošos apgādes kuģus. Pēc uzbrukuma visi laivu vadītāji tikai paņemti gūstā.

Image

Image

Vācijas eksperimenti ar attālināti vadāmām laivām bija veiksmīgāki, ieviešot “Linse sprengboot”(“Sprāgstošo lēcu laivu”), kuru  noslēdzošajā posmā varēja vadīt attālināti no atbalsta kuģa. Tomēr arī šis projekts nebija pārāk veikmīgs, jo vācu jūras spēku personāla zaudējumi bija diezgan lieli.

Japānas izstrādātais peldlīdzeklis “Shinyo” bija salīdzinoši atšķirīgs gan uzbūvē, gan taktiskajā izmantošanā. “Shinyo” bija konstruēts no koka kā “kamikadzes” laiva, jo braucējam bija jāieskrien norādītajā mērķī. Laivas ātrums bija 18 mezgli, un to varēja paātrināt ar divām raķetēm, piestiprinātām pie laivas vadības posteņa. Japāņi izmantoja vienības ar 55 laivām, lai īstenotu “bara” uzbrukumu. Laivas bija paslēptas alās vai tuneļos, no kuriem laivas uzbruka ienaidnieka flankiem. Plānotāji rēķinājās tikai ar 10 procentu panākumiem, tomēr, ņemot vērā, ka tikai deviņi ienaidnieku kuģi tika bojāti “Shinyo” laivu uzbrukuma rezultātā, realitātē panākumi bija daudz mazāki.

Japāņi turpināja uzlabot dizainu un funkcionalitāti, saražojot četrus dažādas paaudzes “kamikadzes” dronus, bet to izmantošanai nebija lielas ietekmes uz kara iznākumu.

Image

Izraēlas - Arābu kara laikā 1969. gadā Izraēlas spēki izmantoja daļēji autonomas laivas ar mērķi apdraudēt Ēģiptes spēkus, tiem atrodoties ostā. Lai arī šīe mēģinājumi izgāzās, Izraēla tos uzskatīja par veiksmīgiem, jo spēja iebraukt Ēģiptes militārajā bāzē, radot psiholoģisku efektu.

Pašreizējās iespējas Ukrainas kara kontekstā

Krievijas sāktā kara Ukrainā kontekstā Ukrainas mēģinājums radīt bojājumus Krievijas Federācijas Melnās jūras flotes kuģiem pagaidām nav apstiprinājies, bet pastāv uzskats, ka uzbrukuma operācijā Sevastopolei ukraiņu spēki vienlaicīgi izmatojuši jūras un gaisa bezpilota aparātus.

Spriežot pēc izplatītajiem video pēc uzbrukuma, Ukraina izmantojusi peldlīdzekļus līdzīgus tam, kas septembrī izskalots netālu no Sevastopoles. Atrastais bezpilota peldlīdzeklis ir kajaka izmēra laiva, kura aprīkota ūdensmetējiem, kā arī ar video kameru un infrasarkano nakts redzamību, sakaru antenu un navigācijas līdzekļiem, mazu priekšējo video kameru un diviem nezināmiem sensoriem laivas priekšgalā. Laivu atraduši Krievijas spēki un pēc apskates uzspridzinājuši.

Image

Jautājums, vai īstenotais uzbrukums mainīs jūras karadarbības taktiku vai vienkārši uzskatāms par ilgi apspriestu jauno tehnoloģiju izmantošanu?

Ukrainai nav jūras spēku, kas varētu stāties pretī Krievijas jūras kontrolei[1] Melnās jūras ziemeļu daļā, respektīvi, Ukrainas situācija ir salīdzinoši līdzīga franču situācijai. 

Tomēr izmantojot bezpilotu aparātus, kas rada taktisko līmeņa izaicinājumu Krievijas flotei, Ukraina nevarēs atrisināt ilgstošo jūras blokādi. Krievijas blokādei ir relatīvi liels operatīvais dziļums[1], kas nozīmē, ka tuvās darbības līdzekļu efektivitāte būs salīdzinoši maza. Tāpēc Ukrainas sekmīgais Sevastopoles jūras bāzes apdraudējums ar bezpilotu virsūdens un gaisa aparātiem nes sev līdzi lielu morālo ietekmi, bet nespēj būtiski mainīt stratēģisko situāciju Melnajā jūrā.

Lai mainītu stratēģisko situāciju, Ukrainai būs nepieciešams gaisa komponentes atbalsts, kura varētu apdraudēt Krievijas karakuģus karadarbības rajona dziļumā. Apvienojot visu trīs līdzekļu - krastā bāzēto pretkuģu raķešu, autonomo lidaparātu un peldlīdzekļu spējas, un gaisa atbalstu - Ukrainai būtu iespēja ietekmēt Krievijas operacionālā līmeņa jūras kontroli[2] un mainīt stratēģisko līdzsvaru uz jūras un, iespējams, arī uz sauszemes. 

Piemēram, 19.gs. beigās, attīstoties torpēdām, flotes ieviesa metāla aizžogojumus ap kuģiem, lai aizsargātos no torpēdu uzbrukuma.  Aizsardzība pret bezpilotu aparātiem būs jāatbalsta ar elektroniskās karadarbības ieročiem, jo masu uzbrukums ar bezpilotu droniem no gaisa un jūras var ātri pārslogot esošās pašaizsardzības sistēmas.

Vēstures piemēri norāda, ka šādu aparātu izmantošana atsevišķi nav nesusi lielus panākumus, tāpēc to izmantošanai būtu jābūt cieši koordinētai ar citiem līdzekļiem, lai radītu vēlamo atturēšanas vai lieguma (sea denial) efektu. Kopā ar krasta aizsardzības vadāmo raķešu vienībām, elektroniskās karadarbības iekārtām, maza izmēra vadāmām vai autonomām zemūdenēm un gaisa spēku atbalstu (iespējamu bezpilotu lidaparātu izmantošana) mazās valstis spēs radīt ticamu jūras lieguma efektu, mainot agresora operacionālos un taktiskos apsvērumus.

Tomēr ir jāsaprot, ka jūras un gaisa bezpilotu izmantošana nav lēts prieks, kā tas ir plaši pieņemts sabiedrībā. Šo aparātu galvenā priekšrocība nav mazās izmaksas, bet personāla apdraudējuma novēršana, ļaujot veikt pārdrošākus, reizēm  pat gandrīz bezcerīgus uzbrukumus, kuru uzdevums būtu pretinieka psiholoģiskā ietekmēšana, mainot tā taktiskos, operacionālos un pat stratēģiskos aprēķinus.

[1] Jūras kontrole ir tāds stāvoklis, kad draudzīgie spēki var izmantot noteiktu jūras apgabalu saviem mērķiem, liedzot tā izmantošanu pretiniekam.

[2] Darbības dziļums ir definēts kā dalībnieku spēja projicēt spēku, absorbēt spēku un saglabāt spēju manevrēt pieejamos kinētiskos līdzekļus fiziskās vai kognitīvās, uzbrukuma un aizsardzības darbības līnijās.

[3] Operacionālā līmeņa jūras kontrole uzskatāma par panāktu, kad ienaidnieks nav spējīgs izmantot savus jūras spēkus apvienotajā karadarbības rajonā bez ievērojama riska.

Izmantotās literatūras avoti:

https://www.modelkitsreview.com/drones-the-deadliest-rc-toys-in-history/

Ekholms, Anders. 2021. Re-thinking operational depth—A source of power. 2021. gada, Sēj. 40, 4.

Mark, Joshua J. 2020. Battle of Red Cliffs. Worldhistory.org. [Tiešsaiste] 2020. gada 21. January. [Citēts: 2022. gada 5. November.] https://www.worldhistory.org/Battle_of_Red_Cliffs/.

Stutton, H I. 2017. Explosive_boats. http://www.hisutton.com/. [Tiešsaiste] 2017. gada 22. February. [Citēts: 2022. gada 5. November.] http://www.hisutton.com/Explosive_boats.html.

Sutton, H I. 2022. Ukraine’s New Weapon To Strike Russian Navy In Sevastopol. www.navalnews.com. [Tiešsaiste] 2022. gada 21. September. [Citēts: 2022. gada 5. November.] https://www.navalnews.com/naval-news/2022/09/ukraines-new-weapon-to-str….

Vego, Milan. 2017. Operational Warfare at Sea. Theory and practice. London : Routledge, 2017. 9781315402949.

Weapons Check | The Fireship. McNab, Chris. 2019. No.3, United Kingdom : MHQ—The Quarterly Journal of Military History, 2019. gada, Sēj. Vol. 31.