Putins cenšas izjaukt visas pasaules iepriekšējo kārtību, uzsākot lielāko sauszemes karu Eiropā kopš Otrā pasaules kara laikiem, un daudzi pie sevis šobrīd domā, ka tas taču nevar būt pa īstam, ka viņš to nedarīs. Taču skaidrs ir viens – tas jau notiek, tā intervijā vietnei “Politico.com” norāda bijušā ASV prezidenta Donalda Trampa padomniece Krievijas jautājumos, bijusī ASV Nacionālās drošības padomes amatpersona un vēsturniece Fiona Hila. Viņa, kura arī uzrakstījusi grāmatu par Putinu, atzīst, ka daudzas iepriekšējās vēstures tendences un notikumi šobrīd “saplūst” Ukrainā. Ukraina ir kļuvusi par frontes līniju cīņā ne tikai starp demokrātijām un autokrātiskiem režīmiem, bet arī cīņā par tādas uz noteikumiem balstītas sistēmas uzturēšanu, kurā valstis cita citai nevar vienkārši atņemt kaut ko ar spēku.
Eksperte, kura Putina politisko uzvedību pētījusi daudzu gadus, norāda – līdz šim daudzi Rietumu uzņēmumi nevēlējušies redzēt, kā tie ar savu darbību palīdz celt tirāna troni, kamēr karali apbrīno pielūdzēji, bet politiķi pirkstu vērsa uz iekšējiem procesiem, lai gūtu politisku labumu, nevis strādātu kopā savas nācijas drošības labā.
F. Hila uzsver, ka joprojām nav par vēlu “atgriezt Putinu atpakaļ”, un tas ir darbs ne tikai ukraiņiem, bet arī NATO – visiem kopā apjēdzot, kas ir likts uz spēles un palīdzēt svarīgos veidos.
Eksperte atzīst, ka sagaidāms vēl daudz briesmu, Putins arvien vairāk darbojas emocionāli un, visticamāk, izmantos visus viņa rīcībā esošos ieročus, iespējams, arī kodolieročus. “Ir svarīgi, lai nebūtu nekādu ilūziju, bet tikpat svarīgi ir nezaudēt cerības,” viņa saka.
Vērojot pēdējo dienu notikumus, F. Hila atzīst - Putins parasti ir bijis vēl ciniskāks un lielāks aprēķinātājs, nekā viņš parādījās savās nesenākajās runās, taču ļoti labi redzamas viņa iekšējās negatīvās emocijas. Šīs emocijas ir neveselīgas un ārkārtīgi bīstamas, jo nav daudz zināms par Putina psiholoģisko balansu. Viņš arī necenšas izdomāt pārliecinošākus argumentus iebrukumam, šī attieksme jūtama arī Krievijas pozīcijā ANO līmenī, argumentējot: “Jūs [Rietumi] iebrukāt Irākā un Afganistānā, nesakiet, ka mēs nevaru darīt to pašu Ukrainā”.
Lai arī šķiet, ka Putins rīkojas spontāni un emociju iespaidā, patiesībā viņam jau vismaz kopš 2007. gada ir bijis metodisks plāns, nepieļaujot tālāku NATO paplašināšanos. Taču tad, 2008. gadā, NATO atzina “atvērto durvju politiku” Gruzijai un Ukrainai. Tas noteikti Putinam bija pagrieziena punkts.
Tolaik F. Hilla bija ASV izlūkdienesta darbiniece, un Nacionālā izlūkošanas padome analizēja to, ko Krievija, visticamāk, varētu darīt, reaģējot uz NATO Atvērto durvju deklarāciju. Viens no ASV drošības iestāžu vērtējumiem bija – pastāv reāls risks, ka varētu notikt kāda Krievijas militārā darbība ne tikai saistībā ar Krimas okupāciju, bet arī lielākā mērogā vērstas pret Ukrainu un Gruziju.
“Vēlāk, tikai četrus mēnešus pēc NATO Bukarestes samita notika Krievijas iebrukums Gruzijā. Toreiz nebija iebrukuma Ukrainā, jo Ukrainas valdība atkāpās no domas par dalību NATO. Bet mums vajadzēja nopietnāk pievērsties tam, kā mēs tiksim galā ar šo iespējamo iznākumu un mūsu attiecībām ar Krieviju,” viņa saka.
Putins savos izteikumos bieži lieto “Russky Mir” - Krievijas pasaule. Arī savā nesenajā esejā par Ukrainu un Krieviju viņš norādīja, ka Ukrainas un Krievijas iedzīvotāji ir “viena tauta”. Viņš saka, ka ukraiņi un krievi ir vieni un tie paši. Šī ideja par krievu pasauli nozīmē atkal kopā savākt visus krievvalodīgos dažādās pasaules vietās, kas kādā brīdī piederējušas krievu cariskajai zemei.
Uz jautājumu, cik Ukrainas notikumos viņš ir gatavs iet, viņa atbild – pirms nedēļas viņam bija vairākas izvēles iespējas. Viņš būtu varējis sagrābt Azovas jūru, ko droši vien darīs jebkurā gadījumā, un pēc tam apvienot Doņeckas un Luhanskas reģionus ar Krimu, kā arī ar zemēm, kas atradās pa vidu līdz pat Odesai. Patiesībā Putins to centās darīt jau 2014. gadā — radīt “Novorosiju” jeb “Jauno Krieviju”, bet tas neizdevās, kad vietējo atbalsts par pievienošanos Krievijai neīstenojās.
Viņa gan atzīst, ja Ukrainā turpināsies nopietna pretestība, Putinam var nepietikt spēka turpināt ieņemt kaimiņvalsti ilgstoši. Var jau būt arī, ka viņš negrib okupēt visu Ukrainu, ka grib to sadalīt, varbūt atstāt kādu no tās daļām, lai to vēlāk nepārtraukti nomelnotu.
Ukraina līdz šim spējusi izvairīties no Putina tvēriena, kurš ilgstoši gribējis visas bijušās zemes atkal savākt zem viena lietussarga. Ukraina ir svarīga arī tās stratēģiskās atrašanās vietas dēļ. Tieši to Putins vēlas panākt, Ukrainai, tāpat kā citām valstīm, nav citas izvēles kā vien pakļaušanās Krievijai.
Jāatgādina, ka 2020. gadā Putins arī grozīja Krievijas konstitūciju, lai viņš varētu palikt amatā līdz 2036. gadam, vēl divus sešus gadus ilgos termiņus, kad viņam jau būtu 84. Tomēr 2024. gadā Putinam vēlreiz jāpārleģitimē sevi, kandidējot uz vēlēšanām. Vienīgais nopietnais pretinieks bija Aleksejs Navalnijs, taču viņš ir apcietināts. Bet, tā kā Krievijā pirms vēlēšanām ir jārada īstens šovs, tad arī Putinam atkārtoti jādemonstrē, cik ārkārtīgi populārs viņš ir un ka viņš ir saņēmis visu iedzīvotāju atbalstu.
Diemžēl Krievijas politikas sistēmā ir daudz apātijas, lielākā daļa Putinu atbalsta tāpēc vien, ka neviena cita jau nav. Cilvēki, kas viņu neatbalstīs, visticamāk, vispār nedosies uz vēlēšanām. Pēdējā reize, kad viņa reitingi bija zemi, bija pirms Krimas okupācijas, pateicoties kurai viņš atkal atgriezās popularitātes zenītā.
Putinam šoruden apritēs 70 gadi. Lai arī šis nav liels vecums politikas aprindās, tas ir diezgan cienījams vecums Krievijā. Eksperte norāda, ka pēdējā laikā Putins arī neizskatoties diez ko labi, viņš iepriekš sūdzējies par muguras problēmām.
Viņa piebilst, ka problēma ir tā, ka daļa no Putina personības ir nežēlīgs, bargs puisis, stiprais cilvēks, kurš ir Krievijas čempions un aizstāvis. Un tāpēc Krievijai viņš ir vajadzīgs. Ja viss būtu mierīgi, tad kāpēc gan jums būtu vajadzīgs Vladimirs Putins?
F.Hila atgādina, ka lielākais militārais iebrukums kopš 2. Pasaules kara notika Krievijas Federācijas republikā Čečenijā. Tas bija postošs konflikts, kas risinājās gadiem ilgi un kurā bija desmitiem tūkstošu militāro un civiliedzīvotāju upuru. Groznija tika nolīdzināta, cietušie pārsvarā bija etniskie krievi un krievvalodīgie. Tas, ka čečeni cīnījās pretī uz pašas Krievijas zemes Kremlim bija kas nepieņemams.
Ar neseno paziņojumu par gatavības paaugstināšanu, Putins ir sācis draudēt ar atomieročiem. Kā norāda F. Hila, bijusī iepriekšējā ASV prezidenta D. Trampa padomniece, Putins par šo mēģinājis brīdināt Trampu, bet, viņasprāt, Tramps nav sapratis, ko viņš ar to gribējis pateikt.
“Vienā no pēdējām sanāksmēm starp Putinu un Trampu, kurā biju arī es, Putins teica, „Zini, Donald, mums ir šīs hiperskaņas raķetes. Tramps atbildēja: “Nu, mēs arī tās dabūsim,” uz ko Putins teica: “Nu, jā, galu galā jūs tās dabūsiet, bet mums viņas bija pirmajiem.” Ar šiem draudiem Putins darīja mums zināmu, ka gadījumā, ja kaut kādā konfrontējošā vidē parādītos spiediens, tad uz galda tiktu liktas kodolieroču iespējas,” saka ASV eksperte.