Pusaudžu zēniem ar uzvedības un disciplīnas grūtībām bieži iesaku iestāties Jaunsardzē, un tas parasti ļoti labi strādā, intervijā “Sargs.lv” saka pusaudžu psihoterapeits un Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Konstantinovs. Viņš atzīst – tā kā daudzi bērni aug šķirtās ģimenēs, kur viņus audzina tikai mamma, īpaši zēniem pusaudžu vecumā ir nepieciešama arī sava dzimuma pieredze. Jaunsardze ir viena no organizācijām, kas jaunietim var dot gan noderīgas praktiskas iemaņas, gan iespēju būt vidē, kurā ir arī citi vīrieši, kas viņiem var ko iemācīt un parādīt.
Zemessardzes rūdījums
Nils pats savulaik bijis Zemessardzē, dažus gadus nodienot Studentu bataljonā. Viņš atzīst – lai arī zemessarga gaitas bijis jāpārtrauc, jo tolaik devies mācīties uz ārzemēm, tieši Zemessardze devusi tādu dzīves pieredzi, kādu citā veidā nevarētu iegūt.
Par zemessargu kļuvis, pragmatisku apsvērumu vadīts, jo sapratis, ka dzīvē iztrūkst regulāras fiziskās aktivitātes, un Zemessardze varētu būt labs veids, kā ko tādu dzīvē ienest, papildus apgūstot arī jaunas prasmes.
Uz jautājumu, vai nekad nav bijusi doma Zemessardzē atgriezties, viņš atbild – varbūt pat kādreiz gribētu, tomēr šobrīd esot daudz praktisku apsvērumu, kāpēc tas vairs neesot tik vienkārši, kā toreiz, kad dzīvojis viens.
Savu pieredzi izmanto arī darbā ar jauniešiem
Nils atzīst, ka darbā ar jauniešiem, īpaši pusaudžu zēniem ar uzvedības un disciplīnas grūtībām, noder arī viņa militārā pieredze. Kā saturīgu brīvā laika pavadīšanas veidu viņš bieži iesaka iesaistīties Jaunsardzes kustībā, kam parasti esot labi rezultāti.
Viņš piebilst – tā kā Latvijā daudz bērnu aug šķirtās ģimenēs, visbiežāk ar mammu, tad pusaudžu vecumā zēniem ir nepieciešama arī sava dzimuma pieredze, īpaši, ja jau ir kādas grūtības ar identifikāciju un uzvedību.
N. Konstantinovs min arī kādu pretēju gadījumu. Jaunietis savā skolā darbojies Jaunsardzē, taču konkrētā vienība pārcelta uz citu vietu, uz kuru pusaudzim bijis jāmēro pārāk tāls ceļš, tāpēc šī ārpus skolas aktivitāte vairs nebija pieejama. Tas puisī “ieslēdzis” negatīvu mehānismu, jo Jaunsardze bija vieta, kur viņš iederējās.
Jaunsardze – īpaši ieteicama puišiem
Kā norāda psihoterapeits, pārsvarā visu pusaudžu vajadzības ir diezgan līdzīgas – tā ir vajadzība būt aktīvam, būt svaigā gaisā, būt organizācijā ar konkrētu struktūru un plānu un būt kopā gan ar vienaudžiem, gan pieaugušajiem. Viņa praksē Jaunsardze kā vieta, kur satikt līdzīgi domājošos un jēgpilni pavadīt laiku, īpaši labi derējusi 13-15 gadus veciem pusaudžiem, savukārt tie, kuriem jau tuvojas 18, terapeitam atzinuši, ka Jaunsardzei jūtoties mazliet par vecu.
“Bet lielai daļai tā tiešām bijusi forša aktivitāte, turklāt tā ir viena no retajām, kas īpaši der tieši puišiem, un tas ir svarīgi,” saka N. Konstantinovs.
Otrs, ko viņš iesaka jauniešiem, ir dabas terapija. Ne velti šāds termins šodien tiek lietots diezgan bieži, jo būšana dabā sniedz gan fizisku, gan garīgu baudījumu.
“Kuri to izmēģina, saka, ka tas tiešām palīdz. Pat viena, divas dienas bez viedierīcēm jaunieti var stabilizēt. Ja pusaudzis ir nervozs, reizēm pat histērisks, kad viņam mēģina ierobežot videospēles, tad mazi meža retrīti ļoti labi strādā,” viņš saka.
Par daudz attālinātu aktivitāšu
Jautāts par mūsu laika kopīgo negatīvo iezīmi, ar ko saskaras arī liela daļa pusaudžu, kuri pie terapeita nonāk, N. Konstantinovs saka – tas ir jauniešiem veselības stāvoklis, kas arvien pasliktinās. Katra nākamā paaudze ir nedaudz vājāka – gan fiziski, kas palielina aptaukošanās risku, gan mentāli, kas, savukārt, rezultējas depresijā, trauksmē, apātijā, nespējā tikt galā ar dzīves uzdevumiem.
Īpaši šīs problēmas saasinājušās Covid pandēmijas laikā, kad skolēniem mācības notika attālināti, līdz ar to fizisko aktivitāšu un kontaktu ar vienaudžiem bija vēl mazāk. Taču ir arī pozitīva iezīme – šai problēmai, tai skaitā jauniešu mentālajai veselībai, tiek pievērsts vairāk uzmanības. Psihoterapeits gan norāda, ka bērnu un jauniešu mazkustīgums ir aktuāla tendence jau kopš 2000. gadu sākuma, kas skaidrojams galvenokārt ar tehnoloģiskām pārmaiņām. Pētījumi rāda, ka faktiski visā Eiropā pusaudži ārā pavada mazāk nekā vienu stundu.
Tas, ko viņš, konsultējot pusaudžus, novērojis – viņiem vajag vērtības un idejas, kas dod motivāciju un par kurām gribas iestāties. Jauniešiem gribas izprast, kas dzīvē ir svarīgi, kāda ir dzīves jēga. Diemžēl daudzās ģimenēs noteicošais rādītājs ir tikai bērnu sekmes skolā vai vecāku finansiālās vajadzības, līdz ar to vērtību sfēra nostumta otrā plānā.
“Ja pusaudzim tādas nav, viņš kļūst dezorganizēts, demotivēts. Ja viņam skolā vai apkārtnē nav veidu, kā iesaistīties un sajusties daļai no veselīgas grupas, tad viņš atrod ne tos labākos draugus, ar ko kopā klaiņot,” viņš saka, piebilstot, ka gan skolām, gan pašvaldībām jādomā vairāk par jauniešus iesaistošas vides radīšanu.
Taču vienlaicīgi ir ļoti svarīgi likt arī pašiem jauniešiem saprast, ka būt daļai no sabiedrības nozīmē – arī dot kaut ko pretī. “Tas nekas, ka tev ir 12 vai 16 gadi, tu jebkurā vecumā vari kaut ko dot sabiedrībai. Diemžēl arī šī daļa bieži izpaliek, jo jaunietis gribētu kaut ko darīt, piemēram, vasarā strādāt, taču ne vienmēr ir tāda iespēja,” stāsta psihoterapeits.
Viņš min, ka ASV nesen iznācis valdības galvenā ārsta ziņojums par jauniešu slikto mentālās veselības stāvokli ASV un valdības politiku, lai to risinātu. Interesanti, ka stratēģijā diezgan maz esot minēti psihologu pakalpojumi, bet vairāk uzmanības veltīts tam, kā veidot skolas un apkaimes tādas, kas atbilst jauniešu vajadzībām, lai viņiem tur būtu, ko darīt.
“Daudzkārt tiek uzsvērts, ka jauniešiem ir jādod iespēja būt atbildīgiem un iesaistītiem, kā viņi var sniegt atbalstu un darīt labas lietas citiem. Jaunieši jau ir diezgan fleksibli, arī pandēmijas pieredze rāda, ka spējam pielāgoties daudz kam,” saka N. Konstantinovs.
Valsts aizsardzības mācība – veids, kā “izkustināt” jauniešus
Psihoterapeits ir pārliecināts, ka cilvēka mentālā veselība vienmēr būs stabilāka tad, kad viņš apzināsies, ka ir derīgs sabiedrības loceklis un kaut ko no sevis var dot arī citiem.
“Pusaudžiem ne tik daudz viss atkarīgs no programmas vai zināšanām, bet gan tieši no kontakta ar konkrētu pieaugušo. Tas ir pierādīts, jo ir saistība starp patiku pret konkrētu mācību priekšmetu un attiecībām ar šī priekšmeta skolotāju. Grūti iztēloties, kā būs iespējams sagatavot tik daudz pieaugušo, kas būtu piemēroti šāda veida darbam,” saka psihoterapeits.
Tāpat viņš atzīst, ka valsts aizsardzības mācības norise reizi mēnesī, iespējams, ir par maz, lai risinātu fizisko aktivitāšu trūkumu jauniešiem un citas problēmas, ko, piemēram, Jaunsardze var risināt.
Pusaudži ļoti mierīgi var funkcionēt starp dažādām vērtību sistēmām – mājās var būt vienas, ar draugiem citas vērtības un ieradumi, bet galvenais, lai šī vide ir veselīga un konstruktīva. Jebkurā gadījumā tas vienmēr būs stāsts par konkrēto pusaudzi un konkrēto Jaunsardzes instruktoru vai valsts aizsardzības mācības pasniedzēju. Jo pusaudzis būs veselīgāks un nāks no motivētas ģimenes, jo mazāka būs nozīme, kāds ir speciālists. Un pretēji.
Noslēgumā psihoterapeits uzsver, ka mums visiem kopā aktīvi jādomā, kādu sabiedrību gribam veidot.
“Cilvēks mierīgi var izdzīvot arī nelielā telpā un tikt barots pa trubiņu, var dzīvot arī tā, ka uzmanība vērsta tikai uz darbu un naudas pelnīšanu. Tas drīzāk ir jautājums – vai mēs kā sabiedrība domājam par veidiem, kā paši gribam dzīvot un kas ir idejas, ko jauniešiem radām. Viņi jau pielāgosies, atradīs veidus, kā izdzīvot,” viņš rezumē.