Kanādas pulkvežleitnants V. Kirsteins: Būs grūti šķirties gan no latviešu draugiem, gan no ēdiena

Foto: Foto: Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde. V. Kirsteins attēla centrā.

Latvija un Kanāda daudzējādā ziņā esot līdzīgas – abās valstīs mīl hokeju, makšķerēšanu un dabu. NBS Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandiera vietnieks pulkvežleitnants Vincents Kirsteins intervijā portālam “Sargs.lv” stāsta, kā pusotra gada laikā apguvis latviešu valodu, apceļojis Latviju un labākās makšķerēšanas vietas, kā arī iemīlējis kliņģerus un pīrāgus. Kanādietis nu jau brīvi runā latviski, tomēr ģenitīva locījumi gan joprojām sagādājot grūtības.

Lai arī aiz loga rībina lietus, šķiet, nav nekā tāda, kas Latvijā pavadītajos 18 mēnešos būtu atstājis sliktu iespaidu. Pulkvežleitnants Vincents Kirsteins ir sajūsmā par Latviju, iespēju iepazīt vietējo kultūru un vēsturi, par latviešu kolēģu izpalīdzīgumu valodas apgūšanā un iespēju teju katru brīvo brīdi pavadīt pie dabas. Viņš pats sevi dēvē par lielāko reklamētāju Latvijas apciemošanai ģimenes un draugu vidū.

Kā galveno iemeslu latviešu valodas apgūšanai viņš norāda valodas prasmes noderīgumu darbā, jo tas atvieglo saziņu gan viņam, gan visiem apkārtējiem. Lielākā motivācija bijusi situācijas, kad visi pārējie telpā ir latvieši, bet tikai viņa dēļ nepieciešams runāt angliski. Latviešu kolēģi arī esot ļoti pretimnākoši, ja tomēr kādreiz rodas jautājumi par valodas lietojumu. Latviešu valodu Vincents sācis apgūt jau 2019. gada novembrī, bet grūtākā daļa esot daudzie vārdu locījumi, it īpaši ģenitīvā. Angļu un franču valodā tādu neesot, tādēļ tas ir kas pavisam jauns.

Arī ārpus darba ļoti noderot valodas prasme – cilvēki vienmēr esot patīkami pārsteigti par to, cik raiti viņš runā latviski. “Cilvēki bieži saka – paldies, ka mācies mūsu valodu,” stāsta Vincents.

Latvieši un kanādieši, viņaprāt, ir ļoti līdzīgi. Kā vienojošos faktorus viņš min mīlestību pret hokeju, dabu un, protams, makšķerēšanu.

Latvijā un Kanādā ir līdzīgi laikapstākļi ziemā un vasarā, tādēļ pielāgoties neesot grūti. Pat dabas ainavas esot līdzīgas, tikai šeit šī dažādība ir itin kā iespiesta daudz mazākā formātā. Vienīgais, kas šeit pietrūkst, ir kalni.

Kanādas bruņoto spēku karavīri piedalās NATO kaujas grupas Latvijā komandiera maiņas ceremonijā Ādažu bāzē, 22.01.2021. Foto: vrsž. Gatis Indrēvics/Aizsardzības ministrija

“Mēs esam izbaudījuši šeit pavadīto laiku, jo šeit brīvdienās doties pie dabas ir pavisam ierasti, to dara visi. Pārgājiens mežā vai brauciens uz jūru, viss ir tik pieejams,” viņš stāsta. Kanādā tas neesot tik vienkārši, jo tur, atšķirībā no Latvijas, neesot tik daudz labiekārtotu dabas taku. Savukārt šeit viss ir viegli pieejams – meži, nacionālie parki, jūra. ”Šeit mēs dodamies pārgājienos gandrīz katrās brīvdienās, nekad nevar zināt, ko ieraudzīsim, jo šeit daba ir ļoti daudzveidīga.”

Pulkvežleitnants ir arī aizrautīgs makšķerēšanas entuziasts – uz Latviju līdzi paņēmis 11 makšķeres. Makšķerēšana ir tēma, par kuru Vincents varētu runāt daudz. Īpašu prieku viņam sagādā makšķerēšanas piederumu veikala apmeklēšana, jo par šo tēmu viņš ir izkopis īpaši labu vārdu krājumu, kā arī katru reizi, kad ar ģimeni ceļo pa Latviju, cenšas savā kartē iezīmēt labākās copes vietas.

Tāpat viņš novērtē Latvijas ievērojamo kultūras un vēstures mantojumu uzsverot, ka ir svarīgi bērniem sniegt ieskatu Latvijas un pasaules vēsturē. Vincents ar ģimeni centies pēc iespējas vairāk apceļot Latviju, piestājot arī mazākās pilsētās, lai iepazītu vietējo kultūru un savā ziņā kļūtu par daļu no tās. Viņš uzskata, ka tas padarījis Latvijā pavadīto laiku krāšņāku un jēgpilnāku. Piemēram, arī pēc atgriešanās Kanādā ģimene turpināšot svinēt vasaras saulgriežus, jo Jāņu svinēšanai sirdī nu esot īpaša vieta.

Tāpat viņš norāda, ka ir gandarīts par to, cik ļoti paplašinājusies bērnu pasaules uztvere vien tādēļ, ka viņi šeit kādu laiku padzīvojuši un izzinājuši Latvijas un pasaules vēsturi, un to, kā Latvija kļuvusi par Latviju.

Vincents joko, ka vairāk par visu viņam pietrūks Centrāltirgus un latviešu virtuve. “Atstāt draugus vienmēr ir grūtākā daļa, bet atstāt šejienes ēdienu noteikti būs otrs grūtākais pārbaudījums.” Valodas prasme lieti noderot arī, lai iepirktos Centrāltirgū, jo tur angļu valodas zinātāju pulks esot šaurāks.

Līdzīgi kā ar makšķerēšanu, arī par ēdienu runājam daudz. Izrādās, ka mums tik pašsaprotamā svaigas gaļas, dārzeņu un garšaugu izvēle Kanādā tāda vis neesot. Tur pārsvarā viss esot saldēts. “Bērni šeit ēd visu, kas tiek likts galdā, jo viņi zina, ka tas garšos labi. Ja jaunākajam dēlam dodu iespēju izvēlēties, ko viņš vēlas padzerties, viņš vienmēr izvēlēsies kvasu.” Lielā cieņā esot arī rasols un pīrāgi.

“Piparkūkas – tās mums ir arī Kanādā, bet tas nav tas pats. Ziemassvētku laikā izcepām četras lielas porcijas ar piparkūkām, bet tāpat līdz Ziemassvētku rītam viss bija apēsts, bērni tās ēda kaudzēm”, viņš atminas. Vismaz reizi divās nedēļās mājās tiekot cepti pīrādziņi. Vēl ievērību guvis arī kliņģeris un medus kūka – šīs receptes došoties līdzi uz Kanādu.

Sauszemes Mehanizētās kājnieku brigādes komandiera vietnieks stāsta, ka no darba viedokļa vēl ir daudz darāmā, ko viņš šeit vēlētos paveikt, pirms došanās mājup. Būšot žēl doties prom arī tādēļ, ka šobrīd jau viņš esot lieliski iejuties, kā arī spējot ikdienā sazināties latviski.

“Tas nozīmē, ka varu komunicēt ar bataljoniem un karavīriem arī individuāli, noskaidrot, kā visiem sokas un kas uzlabojams. Man ir sajūta, ka tagad esmu patiesi noderīgs Latvijas armijai, tādēļ būtu pat lieliski, ja man būtu iespēja palikt vēl trešo gadu, lai izdarītu visu, ko biju iecerējis.”

“Mēs šeit esam misijā, lai palīdzētu nosargāt to, ko Latvija ieguvusi 4. maijā. Manuprāt, tā ir viena no svarīgākajām dienām Latvijas vēsturē.”

Gatavojoties 4. maija atzīmēšanai, viņš norādīja, ka bija ieplānojis ar ģimeni laiku pavadīt pie dabas un apmeklēt kādu kultūrvēsturisku objektu, lai dienu pavadītu pēc iespējas jēgpilnāk un izglītotu bērnus par šo svētku nozīmīgumu.

Kad vaicāts, kas pietrūks, dodoties prom no Latvijas, Vincents min, ka visvairāk pietrūkšot cilvēki, kā arī Latvijas vēsture un kultūra. “Daudzi joko, ka latvieši ir ļoti atturīgi – tā noteikti nav. Kolīdz sāku iepazīt latviešus, viņi izrādījās vieni no draudzīgākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu pasaulē saticis.” Viena no svarīgākajām lietām, ko ieguvis, šeit dzīvojot, esot izpratne par citām kultūrām un vēsturi. Kanāda lielā mērā ir bijusi izolēta no tā, kas Eiropā noticis pēdējo pāris simtu gadu laikā, tādēļ iegūtā pieredze esot neatsverama.

V. Kirsteins uzsver, ka grasās Latvijā atgriezties neatkarīgi no tā, vai tas būs saistīts ar darbu, vai arī, lai apciemotu draugus. Tāpat viņš uzsver, ka vēlas uzturēt kontaktu ar latviešu diasporu Kanādā, lai noturētu tonusā līdz šim iegūto latviešu valodas prasmi.

Kanādas pulkvežleitnants V. Kirsteins: Būs grūti šķirties gan no latviešu draugiem, gan no ēdiena

Dalīties ar šīs lapas saturu!