Ikdienā Juris Avotiņš ir dizaina un tehnoloģiju skolotājs Rīgas 84. vidusskolā. 2020. gada vasarā viņš beidzot varējis būt mainītās lomās, kļūstot par skolnieku Nacionālo bruņoto spēku Brīvprātīgo rezervistu militārās apmācības kursā. Juris sarunā ar “Sargs.lv” stāsta – apmācību vada inteliģenti un profesionāli instruktori, kuri strādā ar lielu atdevi. Savukārt Rezervistu militārās apmācības kursa programma izstrādāta ļoti pārdomāti. Neskatoties gan uz pozitīvajiem iespaidiem, viņam kaut kas trūcis. Juris vēlējies padziļināti apgūt militārās zināšanas un prasmes, lai, Jura vārdiem sakot, vairāk būtu “karavīra” vārda cienīgs. Tādējādi jau kursa laikā viņš zināja, ka pēc tā kļūs par zemessargu.
J. Avotiņš pēc profesionālās pamatizglītības ir galdnieks. Pēc tam akadēmiskās gaitas turpinājis Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, kur ieguvis rasēšanas, kultūras vēstures un darbmācības skolotāja izglītību. Tādējādi arī viņa profesionālā darbība vienmēr bijusi cieši saistīta ar pedagoģiju, lielāko mūža daļu strādājot Āgenskalna Valsts ģimnāzijā par tehniskās grafikas un mājturības skolotāju. Pēdējos gadus Juris strādā Rīgas 84. vidusskolā par dizaina un tehnoloģiju skolotāju, un viņam ir arī audzināmā klase.
Juris atklāj, ka viņu vienmēr saistījusi arī militārā joma. Vidusskolas laikā, kā pats saka, lielākoties dzīvojis ar domu, ka pēc absolvēšanas stāsies Latvijas Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā (NAA), tomēr izvēlējies citu ceļu.
“Doma iestāties NAA bija arī pēc universitātes. Tomēr sapratu, ka pastāvīga piesaiste armijai nav īsti man. Agrāk arī nebija iespēju apgūt militāro apmācību, neesot cieši piesaistītam armijas dzīvei. Rezerves karavīru apmācība bija iespēja vismaz daļēji iepazīties ar militāro jomu, neesot tik cieši saistītam ar to,” viņš stāsta.
Par apmācību uzzina no sievas
Par rezerves karavīru J. Avotiņš kļuvis aizvadītā gada vasarā. Juris norāda – tas nebūtu iespējams, ja viņa sieva uz apmācības laiku nebūtu uzņēmusies rūpes par mājām un bērniem. Bez tā viņa mērķiem un vēlmei nebūtu lielas nozīmes. Turklāt tieši J. Avotiņa sieva bijusi tā, kura par apmācību pastāstījusi un arī ierosinājusi tai pieteikties.
Sākotnēji viņš bijis nedaudz pārsteigts par sievas ierosinājumu, jo vienkārši šādu piedāvājumu no viņas nebija gaidījis. Tomēr iestāšanās rezervistu apmācībā nekādā veidā nav bijusi uzspiesta – viss noticis ļoti dabiski, gala lēmumu ģimenei pieņemot kopīgi.
Profesionāli instruktori un pārdomāta programma
Juris atzīst, ka dzirdējis arī daudz negatīva gan par armijas dzīvi, gan militāro apmācību, kas lielākoties esot par Latvijas armiju 90. gados. Tomēr, pašam esot militārajā apmācībā, priekšstati mainījušies. Kā stāsta Juris, viņš guvis tikai pozitīvus iespaidus, pārliecinoties, ka no visa negatīvā, par ko tik daudz kas dzirdēts, nav palicis pāri itin nekā.
Viņaprāt, Kājnieku skolā Alūksnē strādā inteliģenti un profesionāli instruktori ar cieņpilnu attieksmi pret kursantiem. Arī apmācības programmu viņš vērtē kā ļoti pārdomātu. Tas viss rezultējies sajūtā – apmācība sagatavota tieši viņam.
Primārās ir zināšanas, tikai tad reāla uzdevuma izpilde
Juris rezerves karavīru apmācības laikā atklājis, ka aizmirsis, kā jāmācās. Viņš stāsta, ka 20 gadus kopš augstskolas absolvēšanas nebija mācījies teorētiski, un tieši tas viņu pārsteidzis – apmācībā jāapgūst ļoti daudz teorijas un jākārto arī pārbaudes darbi. Līdz ar to viņu vairāk saistījušas fiziskās nodarbības un karavīru mācību uzdevumu izpilde mežā un poligonā. Savukārt teorētiskās mācības, kā pats smejas, nebija viņam un tas sagādājis lielākās grūtības. Viņš gan atzīst – prātam un fiziskajai sagatavotībai jābūt mijiedarbībā.
Tāpat vērtīga bijusi kazarmu dzīve. Lai arī sākotnēji visi bijuši ieturēti un ļoti pieklājīgi, nedēļām ritot, īpaši pēc karavīru mācību uzdevumiem mežā visi iepazinušies tuvāk, kļūstot par draugiem. Kopumā piecas Rezervistu militārās apmācības kursā pavadītās nedēļas viņš raksturo kā patīkamas, kurās varējis atslēgt prātu no ikdienas rūpēm.
Iekšējā sajūta, ka vajadzīgas kas vairāk
J. Avotiņš uzsver – lai arī rezerves karavīrs, tu tomēr esi karavīrs. Apmācībā tika iegūtas daudzas jaunas zināšanas, taču Juris skaidri sapratis, ka ar to ir par maz, lai sevi sauktu par karavīru.
Pēc kļūšanas par rezerves karavīru viņš nedēļu esot pabaudījis ierasto ikdienu un pēc tam devies uz tuvāko Zemessardzes bataljonu pieteikties. Par Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljona zemessargu Juris kļuvis šī gada janvārī.
Zemessardzē nesarežģī vienkāršo
Nav noslēpums, ka pandēmija un valstī pieņemtie vīrusu ierobežojošie pasākumi ir liels izaicinājums arī skolotājiem. J. Avotiņš dalās – kad teju gadu komunikācija un mācību process notiek attālināti un ikdiena lielākoties paiet pie datora, Zemessardze dod iespēju piedalīties mācībās, esot starp īstiem cilvēkiem. Protams, ievērojot visus noteiktos ierobežojumus. Tas šajā laikā esot īpaši patīkami.
Savukārt vispatīkamākais gan Zemessardzē, gan arī Rezervistu militārās apmācības kursā – būt mainītās lomās, kad viņš ir skolnieks. Juris atzīst – būt skolniekam esot daudz patīkamāk un vienkāršāk nekā skolotājam. Tāpat viņam kā skolotājam tagad esot daudz vieglāk izprast instruktorus – kāpēc, iespējams, kāds instruktors ir nervozāks, kuras lietas ir grūtākas.
Zemessargs sevis dēļ
Juris Zemessardzē sevi sauc par “jauniņo”. Viņš stāsta, ka joprojām iejūtas un mēģina izprast organizāciju. Tomēr pirmais, kas viņam “iekritis acīs”, bijušas savstarpējās attiecības starp zemessargiem un instruktoriem. Tās bijušas vienkāršākas nekā rezerves karavīru apmācībā.
“Zemessardzē viss nav tik formāli – tu vari pieiet pie zemessarga, kuram ir augstāka pakāpe un aprunāties kā ar līdzvērtīgu. Protams, mācībās rīkojumi ir jāpilda – par to jautājumu nav, bet kopumā attiecības ir ļoti draudzīgas. Tur nav tik izteiktas armijas hierarhijas, par kuru jāuztraucas. Tas Zemessardzē ir ļoti patīkami,” iespaidos dalās J. Avotiņš.
Tāpat būtiska nianse, ka Zemessardzē viss ir pēc brīvprātības principa. Pēc paša iniciatīvas piesakies mācībām, tāpat arī dežūrām. Juris šīs iespējas cenšas izmantot maksimāli daudz. Pandēmijas laikā Juris pildījis dežūru gan bezpajumtnieku patversmē, gan vakcināciju centrā, gan arī aktīvi piedalījies citu uzdevumu izpildē.
Savukārt atbildot, ko viņš kā zemessargs sagaida no sevis nākotnē, Juris norāda – viņa mērķis ir piedalīties maksimāli daudzās mācībās un iemācīties kļūt labākam karavīram.
“Ar laiku skatīšos pēc apstākļiem – ja būs kāda iespēja karjeras izaugsmē, tad to neteikti izmantošu. Tomēr, kā jau iepriekš teicu – es to daru sevis dēļ, lai velti nevalkātu karavīra vārdu,” saka zemessargs J. Avotiņš.
