Dž. Frīdmens – digitālajā laikmetā pat ASV ir vajadzīgs blociņš, kompass un karte

Viedoklis
Sargs.lv
Image
datora DOS komandu virkne
Foto: Pixabay.com

Kibertelpa ir  tikai digitāls telefons, bet mākslīgais intelekts – mārketinga ierocis – skaidro ASV privātā analītiskā dienesta “Stratfor” dibinātājs un bijušais vadītājs Džordžs Frīdmens, kurš agrāk strādājis arī ar mākslīga intelekta jautājumiem. Intervijā portālam “Sargs.lv” Dž. Frīdmens norāda – piedzīvotie plašie kiberuzbrukumi jau pašlaik daudzās valstīs liek atgriezties pie īpaši svarīgas informācijas saglabāšanas papīra formātā un citu tradicionālo metožu izmantošanas.

Pagājušās desmitgades sākumā t.s. “Jaunais digitālais laikmets” bija tepat, aiz stūra. Tagad tas ir pienācis – kibertelpa un mākslīgais intelekts ir šodiena. Kā kibertehnoloģiju un mākslīgā intelekta attīstība ietekmēs ģeopolitiku un vai tās spēs padarīt pasauli drošāku un stabilāku?

Vienkārši izsakoties, kibertelpa ir telefons, kas izmanto digitālās tehnoloģijas. Tās neizmainīs pasauli veidā, kā to izmainīja telefons. Kiberkara pamatā lēmums par to, ka jebkura informācija ir jāsaglabā digitālā formā. Tas ir bijis katastrofāls lēmums, it īpaši ņemot vērā, ka ir daudz labāks klasificētās informācijas glabāšanas veids – vienkāršs papīra bloknots. Tas. protams, nav tik efektīvs informācijas pārneses veids, taču vienlaikus tas ir daudz drošāks.

Laika gaitā ir pierādījies, ka digitālās tehnoloģijas ir viegli ievainojamas. Tas ir pasvītrojis, cik trausla patiesībā ir mūsu demokrātija brīdī, kad tiek izmainīts demokrātijas princips, ko zināja jau tās izveidotāji – lielākajai daļai cilvēku nevajadzētu ļaut runāt, jo tam, ko viņi saka, nav jēgas.

Lielākais interneta trūkums ir tā anonimitāte – neviens nekad nebija iedomājies runas brīvību bez atbildības par saviem vārdiem vai vismaz iespējas tikt kritizētam par tiem.

Īsts mākslīgais intelekts, kas spētu atpazīt un saprast situāciju, ar ko tas nav iepriekš saskāries, ir tikai konstrukts. Ar mākslīgā intelekta jautājumiem es strādāju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, izstrādājot militārās simulācijas, kartes un analītiskās sistēmas. Mums neizdevās, turklāt nevis tehnoloģisku trūkumu dēļ, bet gan tādēļ, ka ekspertīzi un erudīciju nav iespējams pārvērst algoritmos.

Tā pati problēma ir saglabājusies arī šodien – nav iespējams modelēt to, ko mēs nesaprotam. Tā kā mēs nesaprotam, kas ir intelekts un kā tas veidojas, mēs nespējam tam izveidot modeli vai metaforu. Protams, mēs varam radīt jaudīgus datorus un programmatūru, nosaukt to par mākslīgo intelektu, kas, starp citu, manās acīs vairāk ir mārketinga triks vai metodoloģijas raksturojums, taču tā izmantošanas iespējas jebkurā gadījumā būs ierobežotas. Izmantojot programmēšanas valodas, var kodēt informāciju, taču nav iespējams izskaidrot, kā ir nonākts pie konkrētā secinājuma tādā veidā, lai  patisistēma, kura uzstādīta, piemēram, autonomajā auto, pati spētu reaģēt uz tādiem apstākļiem, ar ko tā agrāk nebija saskārusies.

Tas, kas mums ir jāsaprot mākslīgā intelekta, kibertelpas un interneta kontekstā, ir šo sistēmu iespējas un ierobežojumi. Nav iespējams tās padarīt tik drošas, lai tās būtu pilnīgā drošībā. Mēs lēnā garā speram soļus atpakaļ, nonākot stāvoklī, kur liels daudzums informācijas atradīsies kibertelpā, taču svarīgākā informācija atradīsies ārpus tās.

Demokrātiskais “twitter” process ļoti ātri pārvēršas fašistiskā procesā.  Mākslīgais intelekts  - lai cik ļoti man to negribētos atzīt pēc intensīva darba gadiem – nav iespējams. Es pieņemu, ka drošības dienesti jau tagad ir sapratuši, ka parastais papīra bloknots ir daudz drošāks nekā visdārgākās elektroniskās drošības sistēmas.

Pēdējo gadu laikā arī NATO mācībās arvien biežāk notiek gatavošanās elektroniskās karadarbības apstākļiem, kad var nebūt pieejas GPS un sakaru sistēmām. Arī Latvijā būtiska pamatapmācības daļa vēl joprojām ir orientēšanās vidē, izmantojot karti un kompasu. Kāda nozīme ir šīm prasmēm digitālā laikmeta apstākļos?

Amerikāņi tapa pārņemti ar datortehnoloģijām Otrā pasaules kara laikā, kad tās ļāva vadīt deviņus miljonus vīru lielu armiju, kas tika radīta ļoti īsā laikā. ASV problēma ir tā, ka amerikāņu karavīri vienu dienu var būt Tuvajos Austrumos, citu – Klusā okeāna Dienvidos. Digitālās tehnoloģijas ļauj amerikāņu karavīriem darboties jebkurā pasaules stūrī.

Ja patruļas laikā pazūd GPS, atliek tikai kompass un karte. Spēja lietot vecos, labos paņēmienus var būt izšķiroša arī mūsdienu kaujas laukā, tāpēc ir vērtīgi, ja Latvija šīs prasmes saglabā un turpina attīstīt, neskatoties uz to, ka savā valstī jūs visdrīzāk zināt katru stūri.

ASV ir bijusi datortehnoloģiju attīstības priekšgalā, taču ASV līdz galam nav izpratušas datortehnoloģiju trūkumus. Mans dēls dienēja ASV Gaisa spēkos laikā, kad GPS sistēmas tika ieviestas Bruņotajos spēkos – karavīri šo tehnoloģiju mīlēja un gluži vai pielūdza. Vienu dienu es viņam jautāju – ja tavs darbs būtu uzbrukt sev pašam, pret ko tu vērstu triecienu? Daļa ASV Bruņoto spēku nespēj pieņemt ideju par šādas aizsardzības nepieciešamību, taču šādus uzskatus izskolo uzbrukumi – pēc kiberuzbrukumiem atgriežas informācija papīra formātā un navigācija ar karti un kompasu.

Dalies ar šo ziņu