Ko pēc 50 gadiem rakstīs vēstures grāmatās? Atbild “Stratfor” dibinātājs Džordžs Frīdmens

Viedoklis
Sargs.lv
Image
Džordžs Frīdmens
Foto: Stratfor.com

Šī bija pirmā desmitgade, kad Eiropa vairs nebija pasaules politikas notikumu centrā – skaidro Ungārijā dzimušais ASV ģeopolitikas analītiķis un starptautisko attiecību pētnieks Džordžs Frīdmens (George Friedman). Sarunā ar portālu "Sargs.lv" Dž. Frīdmens atzīst – Covid-19 pandēmija, kas šodien ir galvenā problēma starptautiskajā dienas kārtībā, pēc piecdesmit gadiem kļūs tikai par ne visai patīkamām atmiņām, taču pasaules attīstības gaitu fundamentāli neietekmēs.

Notikumi pēdējo desmit gadu laikā ir bijuši visai saspringti – pēdējā desmitgade sākās ar Krievijas un Gruzijas kara atbalsīm un beidzās ar Covid-19 pandēmiju. Savos darbos jūs uzsverat - uz pasauli šodien ir jāskatās ar nākotnes acīm, t.i., jādomā, ko par mūsdienām rakstīs pēc piecdesmit vai simts gadiem. Kas ir bijuši tie faktori, kas noteica notikumus pēdējās desmitgades laikā?

Eiropa bija starptautiskās sistēmas centrs līdz pat Otrā pasaules kara beigām, un līdz pat 1991. gadam tās teritorija bija galvenais starptautisko interešu objekts, kurā sadūrās ASV un PSRS intereses. Pēc Aukstā kara beigām galvenais nākamā globālā konflikta fokuss ir pārvirzījies no Atlantijas uz Kluso okeānu. Pēdējo desmit gadu laikā ASV mēģina pielāgoties savai centrālajai lomai starptautiskās sistēmas ietvaros, un tās ar šo uzdevumu vēl cīnās.

ASV kontrolē gan Atlantijas, gan Kluso okeānu, un tās ir ieguvušas tik milzīgu varu, kādu Eiropai nekad neizdevās iegūt savstarpējo karu dēļ.

Svarīga īpatnība – ASV nav ne jausmas, kā šo varu izmantot un ko ASV vēlas no tās iegūt. Skatoties no ASV viedokļa, amerikāņi vislabprātāk gribētu redzēt pārējo pasauli, liekot mierā un neaiztiekot ASV. Pasaule to nedarīs.

Līdz ar to manā skatījumā tas, ko pasaules vēstures grāmatas rakstīs par mūsdienām pēc gadsimta vai piecdesmit gadiem, būs pasaules uzmanības pārorientācija no Eiropas uz ASV. Laikā, kad Lielbritānijai bija jāsaprot, ko nozīmē būt impērijai, tai palīdzēja iepriekšējā pieredze. ASV nav bijušas ieinteresētas šādā mērķī – galu galā tās izkaroja Neatkarības karu, tieši cīnoties ar britu imperiālismu -, taču ģeopolitiskie apstākļi ir ievilkuši ASV pret to gribu tajā lomā, ko ASV spēlē pašlaik.

Jūs minējāt, ka ASV savu statusu pasaulē ieguva jau pēc Otrā pasaules kara. Kāpēc tieši šī desmitgade būs tā, kas ieies vēsturē kā laiks, kad ASV ieguva vadošo pozīciju pasaulē?

Kad ASV skatās uz pasauli, tās neredz būtiskas problēmas; ASV dominance pasaulē nav apstrīdama - Amerika ir izolēta no pārējās pasaules, līdz ar to ģeogrāfiski droša, tās IKP pārsniedz Eiropas Savienības IKP, turklāt ASV ir iekšpolitiski vienota, ja vien paši amerikāņi nevēlas ballēties.

Eiropa vēl joprojām ir tālu no tā spēka, kas reiz tā bija, Austrumāzija tikai atgūst savus spēkus, kas bija noticis jau iepriekš Japānas vadībā.  Krieviju ASV neredz kā būtisku draudu. Tik, cik tas ir iespējams, ASV ir izdevies atvilkt spēkus no Tuvajiem Austrumiem, radot tur jaunu politisko struktūru. Vienlaikus ASV ir sapratušas, ka tās tieši nespēj kontrolēt visus šos procesus. 

Tā rezultātā veidojas jauna pasaules struktūra, kuras ass ir Klusā okeāna reģions. No vienas puses, tā ir Ķīna, kas nenoliedzami ir daudz vājāks, taču līdz ar to arī daudz agresīvāks pretinieks, līdzīgi kā Aukstā kara laikā tā bija PSRS. No otras – tās ir ASV ar savu iespaidīgo sabiedroto rindu – Japānu, Taivānu, Dienvidkoreju, Austrāliju, Vjetnamu, Indonēziju un Singapūru.

Šajā struktūrā ASV kalpo kā atturēšanas elements līdzīgi kā tas notika Aukstā kara apstākļos NATO ietvaros, kad ASV bija iespaidīgas alianses vidū, kuras potenciālais pretinieks – Ķīna vai PSRS – ir spiests smagi pūlēties, lai spētu turpināt pretoties.

Es domāju, ka tas, ko citi sauc par ASV norietu, patiesībā ir ASV pielāgošanās šai situācijai un nākotnē mēs uz to skatīsimies tieši šādi. Mēs pašlaik dzīvojam pa vidu starptautiskās kārtības izmaiņām – tas ir process, kas prasa desmitgades.

Protams, mēs atcerēsimies Covid-19 pandēmiju. Protams, tas nav Buboņu mēris, taču pandēmija ir bijusi ļoti nepatīkama. Pandēmija, līdzīgi kā ārprāts, kas gada sākumā notika Vašingtonā, ir tikai šodienas ziņas – vēsture tiek veidota ilgā laika periodā.

Dalies ar šo ziņu