Romualds Ražuks: Visas zināšanas dzīvē var noderēt, arī valsts aizsardzības mācībā gūtās

VIEDOKLIS I 20.01.2021
Sargs.lv drošība sabiedrība vēsture Personība

Foto: Romualds Ražuks uzrunā manifestācijas dalībniekus. Foto: Valdis Mednis

Reiz kādā barikāžu atceres pasākumā Vidzemē sešgadnieks barikāžu dalībniekiem jautājis: “Bet kā var zināt, kad ir jāiet?” Toreiz viņam teicu – īsts patriotisms ir tad, kad tu nevari necelties un neiet, jo tas, ko tev vēlas atņemt – zemi, valsti un brīvību – ir neatdalāmi ar tevi saaudzis, tāpēc neesi ar mieru to atdot. Tā sarunā ar “Sargs.lv” saka 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes loceklis, bijušais Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs Romualds Ražuks. Savulaik pazīstamais politiķis pēc izglītības ir neiroķirurgs, kurš tagad pievērsies akadēmiskajam laukam – viņš ir docents Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un studentiem pasniedz pirmās medicīniskās palīdzības un civilās aizsardzības kursu.

Visa pamatā – plāns

Barikāžu laikā panāktais ir liela tautas uzvara, kas gūta nevardarbīgas pretošanās ceļā. Šīsdienas acīm raugoties – barikādes izskatījās kā labi plānota militāra rakstura operācija, taču tas sanācis gluži neviļus. Tolaik daudz kas ticis apgūts pašmācības ceļā, lai gan plānotājiem bijusi arī iepriekšēja Padomju armijas militārā dienesta pieredze un arī izglītība, tai skaitā pašam R. Ražukam.

“Medicīnas studiju laikā divarpus gadus katru trešdienu es gāju Kara katedrā, toreiz studenti par to ieņirdzām, bet 1990. gadā sākām saprast, ka šīs zināšanas var noderēt, pētot, kā mēs varam stāties pretī armijai,” saka R. Ražuks.

Latvijas Tautas fronte barikādēm gatavojās ilgi, bet objektos, līdzīgi kā revolūcijas laikā, izvirzījās līderi – objektu un štābu priekšnieki, viņu vietnieki, barikāžu komandieri. Pārņemot LTF vadību, Ražuks sapratis situācijas nopietnību, jo Latvijai nebija ne savas armijas, ne robežapsardzības, ne diplomātiskā dienesta, ne slepeno dienestu, Rīgas milicija bija naidīgi noskaņota, tāpēc viņa stiprā pārliecība bijusi, ka tieši Tautas fronte ir spēks, uz ko var paļauties. Tāpēc vispār viņš, būdams ārsts, piekritis visu pamest un kļūt par Tautas frontes priekšsēdētāju.

barikādes — Karogu jūra 13. janvāra Vislatvijas manifestācijā Daugavmalā. Foto: Ilgvars Gradovskis

Barikāžu laikā viss noticis ļoti koordinēti, neskatoties uz to, ka toreiz nebija interneta un mobilo telefonu. Arī paši cilvēki plānojuši daudzu soļus uz priekšu. To liecina arī fakts, ka 11. Novembra krastmalā bijis pietauvots īsts zvejnieku kuģis, kurā dežurēja mediķi no Siguldas slimnīcas gadījumam, ja ievainotos nevarētu evakuēt no Vecrīgas. Tas liecina, ka ļoti tika piedomāts par aizsardzību un cilvēki pašaizliedzīgi centās palīdzēt. Līdz ar to Salu tilta un Zaķusalas aizsardzība ar cilvēkresursiem un tehniku pretiniekam bija neieņemams cietoksnis, diemžēl cilvēki vairāk cieta uz Brasas un Vecmīlgrāvja tilta.

Latvijas Televīzija – atmodu veicinošs simbols

Atceroties tieši 13. janvāri, kad nocietināta tika arī Zaķusalā esošā Latvijas televīzija, toreiz R. Ražuks tautai manifestācijā Daugavmalā uzsaucis: “Vai aizstāvēsim Latvijas Televīziju un radio?”. Atpakaļ saņēmu saucienus - Jā! Tas pierādījis to, cik Latvijas televīzija un radio bija svarīgi ne tikai kā informācijas sniedzēji.

Toreiz televīzijai bija arī simboliska loma ar tās palīdzību soli pa solim, skaidrojot tika sagatavots sabiedrības ceļš uz neatkarību. Katru vakaru visi gaidīja raidījumu “Panorāma” – ko teiks tā laika ziņu diktore Velta Puriņa, kas īsti notiek Latvijā? Vai esam tuvāk neatkarībai?

Tāpat ik nedēļu gaidīja raidījumu “Labvakar”, kas bija viens no Latvijas neatkarības atgūšanas procesa virzītājiem. Svarīga bija arī Kuldīgas un Liepājas barikāžu daļa, kur bija retranslācijas torņi, lai reģionu cilvēki redzētu Latvijas televīziju. Tāpēc nevienam nevajadzēja skaidrot, kāpēc ļaudīm jādodas sargāt arī Zaķusalu.

Paša R. Ražuka postenis barikāžu laikā bija Vecrīga – Latvijas Tautas frontes mītnē, taču viņš bieži apbraukājis visus objektus. Viņš atceras kādu vēlu vakaru, kad pirms Salu tilta automašīna tikusi apturēta. Satiksme uz tilta notikusi tikai pa vienu joslu, pārējās atradās smagā tehnika.

“Pie nobrauktuves uz Zaķusalu auto apturēts vēlreiz – tur kāds Afganistānā dienējušais karavīrs negribēja mūs laist iekšā, jo nebija līdzi apliecības. Grūti bija viņu pārliecināt. Beigās viņš man prasa: “Tu esi Ražuks? Tev lietuviski bija jārunā.” Izrādās, tam baušķeniekam bija lietuviešu saknes. Pārmijām pāris vārdus lietuviski, un tad jau ielaida mani iekšā,” tā brīža objektu kontroli raksturo R. Ražuks.

Nevardarbīgā pretošanās – vienīgā iespējamā cīņa

Vēl lielāks gandarījums, ka tolaik nav izdarītas nekādas liktenīgas kļūdas. Lai arī LTF valdē pēc tam, kad daudzi iepriekšējie darboņi pārgāja uz Augstāko padomi, nebija daudz harizmātisku personību, taču visi bijuši labi organizatori, kas darbojas kā vienots organisms. Visi lēmumi tikuši pieņemti pēc vienprātības principa, jo nebijis laika “skaldīt matus”.

Apbēdina, ka joprojām dzīvo vairāki mīti par barikādēm, piemēram, ka pēc tam, kad Viļņā noslepkavoja cilvēkus, latvieši saskrēja un viss notika. Tā tas nebija. Jo, piemēram, arī Dziesmu svētkus nevar noorganizēt vienā dienā, vajadzīga ilgstoša plānošana. Pirmais LTF valdes paziņojums par to, ka cilvēki tiks aicināti uz Rīgu, no LTF bija jau 1990. gada 15. maijā - pēc Interfrontes un PSRS miltārpersonu mēģinājuma ielauzties Augstākājā padomē.

Nevardarbīgā pretošanās bija vienīgā pareizā cīņa, to atzinis arī ASV politologs un vēsturnieks Marks Beisingers un pasaule atzītais nevardarbīgās pretošanās metožu eksperts Džīns Šārps.

LTF Koordinācijas centra galvenais uzdevums bija nodrošināt cilvēku apmaiņu, lai visu laiku objektos būtu iedzīvotāju masas. Padomju armijai nebija plāna, ko darīt ar tūkstošiem cilvēku, kamēr viņiem pašiem bija tikai 120 omonieši, sagatavoti, lai plosītos un slepkavotu. Tajā pašā laikā viņi nevarēja pieļaut daudz upuru. Panākumu atslēga – tauta bija disciplinēta un neiesaistījās provokācijās. Nebija jau arī to ieroču, vien kādas mednieku bises un no 2. Pasaules kara noslēptie ieroči. LTF valde pat bija norīkojusi uzraugus, kuri staigāja pa Vecrīgu un skatījās, lai netiek izmantoti ieroči.

“Barikāde ir aizsardzības simbols, mums uzbrūk, tāpēc mēs aizsargājāmies. Visvairāk tolaik baidījos – nedod, Dievs, kāds izšaus! Jo tad tik sāktos. Valsts pašaizsardzības komisijā skaitījām milicijas ieročus, tikai kādi 500 pa visu Latviju bija. Tāpēc brīvprātīgos lauku miličus aicinājām uz Rīgu sargāt stratēģiski svarīgos objektus,” saka R. Ražuks.

Patriotisms – jāceļas un jāiet

Barikāžu 30 moto ir “Dzīvot tautai, būt vienotiem Latvijai”, kas ir noslēdzošais teikums no Latvijas Tautas frontes valdes paziņojuma, Rīcības plāna X stundai.

Varam būt lepni, ka mūsu jaunieši, kuriem mūsdienās visas robežas vaļā, ar lepnumu var stāstīt jebkurā pasaules valstī, ka viņu vecvecāki, vecāki nevardarbīgā ceļā izcīnīja savas valsts brīvību. Un tādi piemēri pēdējo 30 gadu vēsturē ir ļoti liels retums. Mūsu pretinieks tādai cīņai nebija gatavs, negaidīja, ka tūkstošiem neapbruņotu cilvēku gatavi celties un krist savas brīvības un valsts dēļ. Tā bija organizēta pretestība cīnīties, kas tika organizēta mēnešiem ilgi. Tautas frontes aicināti, cilvēki sāka veidot šos stratēģiski svarīgos objektus.

“Kas tad ir patriotisms? Atceros, reiz mēs ar tagadējo Barikāžu muzeja direktoru Renāru Zaļo apciemojām barikāžu pasākumu Kārķu pagastā Vidzemē. Tur kāds sešgadnieks pacēla roku un jautāja: “Bet kā var zināt, kad ir jāiet?” Toreiz viņam teicu un saku to arī tagad: “Patriotisms ir tad, kad tu nevari necelties un neiet. Jo tas, ko tev vēlas atņemt – tava zeme, tava valsts, tava brīvība – ir neatdalāmi ar tevi saaudzis un tu neesi ar mieru no tā atteikties”.

Docents un civilās aizsardzības pasniedzējs studentiem

Romualds Ražuks pēc profesijas ir neiroķirurgs, kurā kopā nostrādājis aptuveni 20 gadus. Savulaik četrarpus gadus mācījies arī aspirantūrā Maskavas Neiroķirurģijas institūtā. Viņš smejas – tur iepazinies ar skaistu latviešu meiteni, kura tādējādi ietekmējusi jaunāko laiku Latvijas vēsturi. Rīgā savulaik strādājis gan Stradiņa slimnīcā, gan stacionārā “Gaiļezers”. Vēlāk ievēlēts Saeimā un Saeimas priekšsēdētāja vietnieka darbu ar nakts maiņām slimnīcā vairs nav varējis savienot.

Viņš atzīst – neiroķirurga iemaņas palīdzējušas viņam arī barikāžu laika plānošanā.

“Galvenais ir – laikus apstāties. Kad gribas vēl ko izdarīt, var sākt tā asiņot, ka grūti apturēt. Tā ķirurga apziņa palīdzējusi – jābeidz runas, jāpieņem lēmums un jāvirzās uz priekšu. Tāpat arī darbu kārtība un pēctecība – pārģērbies, tad mazgā un dezinficē rokas, māsa dod cimdus, piestumj ķeblīti, jo neiroķirurgi operē sēžot, tad uzliek galvas gaismekli un tā tālāk. Barikāžu laika plāns X stundai bija ar zināmu medicīnas rakstura instrukcijas ievirzi uzrakstīts,” saka R. Ražuks.

Romualds Ražuks 2004. gadā absolvējis Augstāko komandvadības kursu Baltijas Aizsardzības koledžā Igaunijā, bet 2016. gadā viņa foto nonācis arī pie koledžas “slavas sienas” – par īpašiem militāriem vai civiliem nopelniem valsts labā.

Vēlāk, pēc Saeimas deputāta pilnvaru beigām, R. Ražuks vairākus gadus strādājis arī Aizsardzības ministrijā un NATO pārstāvniecībā Dienvidkaukāzā.

Taču tagad viņš ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docents un Zobārstniecības programmas direktora pienākumu izpildītājs. Studentiem, tai skaitā ārvalstu, angļu valodā pasniedz civilās aizsardzības un pirmās medicīniskās palīdzības kursu.

“Viena studente no Irānas reiz vaicāja – kāpēc mācīties civilo aizsardzību? Es saku – atveriet jebkuru avīzi un militāra konflikta kontekstā Irāna būs pirmajā pieciniekā. Tad viņa apmulsa un piekrita,” saka R. Ražuks, piebilstot, ka cenšas studentiem pamatot, kāpēc svarīgi zināt pareizu rīcību, piemēram, gāzes sprādziena gadījumā, ķīmiskas noplūdes situācijā, ugunsgrēkā un citās krīzēs. Tieši tas pats attiecas uz pirmās medicīniskās palīdzības prasmēm, ko vajadzētu zināt ikvienam iedzīvotājam.

“Tagad ar lielu satraukumu klausos diskusijās, kurās daudzi ir pret valsts aizsardzības mācības kā obligāta mācību priekšmeta ieviešanu skolās – ka tas sabojās bērnus. Neticiet nevienam viņu vārdam, jo tas viss dzīvē var ļoti noderēt! Turklāt valsts aizsardzības mācībā jauniešiem arī varētu stāstīt par barikāžu plānošanu un realizēšanu tieši no aizsardzības un taktikas viedokļa – kā tas palīdzēja mums uzvarēt. Neticu, ka jauniešus tas neinteresētu,” saka R. Ražuks.

Tajā pašā laikā viņš norāda – šādās diskusijās redzamākie ir tieši tie destruktīvākie viedokļi un provokācijas, un tādas bijušas vienmēr, arī barikāžu laikā. Taču ar sistemātisku un regulāru skaidrošanu un patiesas informācijas paušanu, tie kļūs aizvien mazāk sadzirdami.

R. Ražuks ir pārliecināts, ka barikādes nesākās pēkšņi, ne no kā, tāpat arī pēkšņi neizzuda. Neskaitāmi barikāžu aizstāvji iekļāvās jaundibināmās Latvijas Republikas spēka struktūras – Aizsardzības ministrijā, Nacionālajos bruņotajos spēkos, tobrīd ieskaitot robežsardzi, Iekšlietu ministrijā, Satversmes aizsardzības birojā. Bez pārspīlējuma var apgalvot, ka viss pirmais Latvijas Zemessardzes “iesaukums” ir barikāžu dalībnieki.

Noslēgumā R. Ražuks pateicas visiem, kuri veidoja šo neieņemamo barikāžu cietoksni, kuri iesaistījās, kuri palika mājās, neko nepārmetot, bet gan atbalstot tos, kuri gāja.

Viņš arī nupat sarakstījis grāmatu “Latvijas Tautas fronte barikādēs”, kuras nonākšana pie lasītājiem gaidāma jau tuvākajā laikā.

Romualds Ražuks: Visas zināšanas dzīvē var noderēt, arī valsts aizsardzības mācībā gūtās

Dalīties ar šīs lapas saturu!