Latviešu strēlnieku apvienības valdes priekšsēdētājs: Barikādes bija kolosāla tautas improvizācija

Vēsture
Sargs.lv
Image
bilde
Barikāžu aizstāvju gadadienai veltītais pasākums 2009. gadā. Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Pagājuši 30 gadi kopš tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju iestājās pret Latvijas neatkarības pretinieku centieniem apturēt neatkarības atjaunošanas procesu un gāzt Latvijas Republikas likumīgo varu. Viens no viņiem - Latviešu strēlnieku apvienības valdes priekšsēdētājs atvaļinātais leitnants Imants Vingolds. Viņš barikāžu laikā bija tas, kurš koordinēja smagās tehnikas izvietošanu pie stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā. Atvaļinātais leitnants intervijā “Sargs.lv”, daloties atmiņās par 1991. gada janvāra notikumiem, uzsver – mums nebija tanku un ieroču, toties bija tautas griba.

I. Vingolda ceļš līdz barikādēm aizsākās 1989. gadā ar uzrakstītu vēstuli “Karavīri bēdājas” laikrakstam “Rīgas balss”, kur viņš izklāstījis savas pārdomas par latviešu karavīriem, kuri bija spiesti karot dažādu lielvaru armijās, tikai ne zem sava karoga. Vēstule nolasīta arī “Latvijas Radio”, pēc kā I. Vingolds saņēmis aicinājumu Latviešu strēlnieku apvienības dibināšanas sanāksmē.

“Tas notika 1989. gada 17. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tur bija ārkārtīgi interesanta publika – 43. gvardes Latviešu strēlnieku divīzijas un 130. Latviešu strēlnieku korpusa veterāni, kā arī Latviešu leģiona 15. un 19. divīziju vīri, kuri bija cīnījušies vācu pusē. Tur nešķiroja, vai esi ģenerālis, pulkvedis vai leitnants, vai seržants. Mūs vienoja viena ideja – atgūt Latvijas neatkarību. Dabīga lieta – kur ir neatkarība, tur ir arī bruņotie spēki,” atceras I. Vingolds, kurš tika ievēlēts arī apvienības valdē.

Viņš stāsta, ka toreiz sanāksmē spriests, ka vajadzīgs reāls fizisks spēks – vīri, kuri stāvētu un arī kristu par neatkarīgas Latvijas ideju. I. Vinglods arī bija klātesošs Vislatvijas tautas deputātu sanāksmē “Daugavas” stadionā. Viņam atmiņā īpaši palikuši dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi – ka zilonis ir bezkaunīgs un neļauj skudrām dzīvot. Tā 1990. gada aprīlī ar Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētāja Daiņa Īvāna rīkojumu tika apvienoti visi kārtības sargi un dibinātas LTF Īpašās brīvprātīgās vienības (ĪBV).  Arī I. Vingolds bija viens no vienības kārtības sargiem. Viņš atceras – tad pamazām veidota vienības struktūra, izgatavotas apliecības, kārtības sargu nozīmes un balti roku apsēji.

“Mūsu pirmā iznākšana bija 20. Vispārējos latviešu Dziesmu un 10. latviešu Deju svētkos. Interesanti sanāca, ka milicija tika atstāta aiz žoga un iekšējo perimetru nodrošināja cilvēki ar baltajiem rokas apsējiem,” stāsta I. Vingolds. Viņš arī atceras, ka pirms dežūras uzsākšanas Dziesmu svētkos viņi deva zvērestu Latvijas Republikai.

Image
Zvēresta došana pirms XX Dziesmu svētkiem - Imants Vingolds ceturtais no labās. Foto no personīgā arhīva
Zvēresta došana pirms XX Dziesmu svētkiem - Imants Vingolds ceturtais no labās. Foto no personīgā arhīva
Zvēresta došana pirms XX Dziesmu svētkiem - Imants Vingolds ceturtais no labās. Foto no personīgā arhīva

1990. gada augustā izveidots Latvijas Īpašo brīvprātīgo vienības štābs, kas jau bija valsts finansēta iestāde ar zīmogu un kontu bankā. Tur I. Vingolds sāka darbu kā Kadru daļas priekšnieks. Viņš stāsta – pēc laika štāba rīcībā tika iegādātas radiostacijas, kuras bija stacionārajā un mobilajā variantā. Tika izveidota arī sava radio informācijas apmaiņas kodu sistēma. “Sakari notika latviešu valodā, kas sagādāja problēmas tiem, kuri mūsu valodu nemācēja. Bija izstrādāta arī vesela un ļoti pārdomāta kodu sistēma. Mans radio šifrs bija “RITA-6”, bet radio kods “Hozē”,” norāda atvaļinātais leitnants.

Pamazām situācija Latvijā sākusi pasliktināties – daudzviet Rīgā un Latvijā atskanējuši sprādzieni, Latvijas neatkarības pretinieki sākuši rosīties. Tolaik arī parādījušies dažādi Padomju Savienības politiķu paziņojumi.  Togad demisionēja PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze. Viņš brīdināja, ka reakcija ir sagatavojusies un pārbūvei būs prettrieciens. Apmēram – cilvēki, esiet modri,” stāsta I. Vingolds.

1991. gads Rīgā iesākās skarbi. 2. janvārī Maskavas pakļautībā esošā Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienība (OMON) ieņēma Preses namu. Tad arī notikusi Īpašo brīvprātīgo vienību pirmā aizturēšana. Aptuveni 7.00  no rīta 13. janvārī brīvprātīgo vienību štāba personālam pasludināja trauksmes stāvokli.

Image
Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija
Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija
Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija

“Pēc plkst. 7.00 jau biju Hospitāļu ielā 15, kur bija mūsu štābs. Neilgi pēc tam saņēmu zvanu no toreizējā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera. Viņš sacīja: “Smagā tehnika ir gatava braukt uz Rīgu. Ko darām?” Mazliet zinot situāciju, atbildēju, ka pagaidām vēl nebraucam, bet lai dzinēji ir silti un cilvēki vietā – lai vajadzības gadījumā tehnika uzreiz ir gatava doties,” atmiņās dalās I. Vingolds.

Aptuveni pulksten 14.00 I. Vingolda toreizējais darba telefona numurs izziņots pat “Latvijas Radio” kā kontakttālrunis tehnikas koordinācijai. Viņš atceras – nebija ilgi jāgaida, kad sāka pienākt daudzi jo daudzi zvani, piedāvājot tehniku un citus materiālus, kas derētu barikāžu būvniecībai. Nācies rīkoties ļoti operatīvi ar visdažādākā veida tehniku, to proporcionāli izvietojot pie valstiski svarīgiem objektiem barikāžu celšanai. Viss noticis ļoti dinamiski.

Lauksaimniecības ministram tobrīd bija liels spēks – visa smagā tehnika. Mums jau nekā cita nebija. Mums nebija ne tanku, ne ieroču, toties bija tautas griba. Mums visa tā sistēma vienkārši bija līdz “brošai”. Mums nebija bail.
bilde
Latviešu strēlnieku apvienības valdes priekšsēdētājs
atv. leitnants Imants Vingolds

Zvani mitējušies agrā 14. janvāra rītā – aptuveni pulksten 2.00. Savukārt ap plkst. 3.00 uz štābu atbraucis Talsu Īpašo brīvprātīgo vienības komandieris Imants Dambergs. I. Vingolds norāda – beidzot bijis cilvēks, kuram uzticēt štāba ēku. Viņš izmantojis iespēju, lai ar savām acīm aplūkotu paveikto Vecrīgas ielās.

Aizbraucot uz Vecrīgu, viņš redzēja daudz smagās tehnikas, ugunskurus, daudz ļaužu un lielu rosību. Bijusi nakts, un neviens negulēja. Interesanta barikāde bijusi uz ielas aptuveni pie Marijas Magdalēnas baznīcas – tā veidota no celtniecības materiāliem, kurus izmanto fasāžu stutēšanai. Tur bija sabērti arī būvgruži. Viņaprāt, to barikādi bez speciāliem palīglīdzekļiem nebūtu iespējams pārvarēt. Tā barikāde bijusi izveidota ļoti haotiski un pēc I. Vingolda vārdiem – ar haosu ir grūti cīnīties, jo tas ir neprognozējams. Viņš arī atceras – uz Vanšu tilta nobrauktuves bija izvietotas lieljaudas automašīnas ar pilnām piekabēm. Tāpat arī Saeimas namu, toreiz Augstākās Padomes ēku, ieņemt bijis teju neiespējami – ap to izlikti sarūsējuši armatūras pīķi, uzceltas sasistu stiklu un būvgružu kaudzes.

Tā ar gandarījuma sajūtu I. Vingolds devies atpakaļ uz brīvprātīgo vienības štāba ēku, savukārt pēc tam arī nedaudz atpūsties – tomēr diennakts strādāta teju bez atpūtas. Atvaļinātais leitnants norāda – 13. janvāris arī viņam bijis izaicinājumiem un darbiem bagātākais barikāžu laiks. Pēcāk darbs organizēts trīs maiņās – astoņu stundu dežūrās.

Image
Barikāžu aizstāvju gadadienas piemiņas pasākums 2013. gadā. Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija
Barikāžu aizstāvju gadadienas piemiņas pasākums 2013. gadā. Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija
Barikāžu aizstāvju gadadienas piemiņas pasākums 2013. gadā. Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija

14. janvārī turpinājies organizatoriskais darbs, nodrošinot atbraukušajiem cilvēkiem ēdienu un nakšņošanu. Savukārt 16. janvāra vakarā štābs savu darbu Hospitāļu ielā uz laiku pārtrauca – tur palikt kļuva bīstami. Īpašo brīvprātīgo vienības štābs darbu turpināja Jēkaba ielā 16.

Tāpat 16. janvārī notikusi gaužām interesanta provokācija. I. Vingolds stāsta – Īpašās brīvprātīgo vienības sargi uz ielas aizturējuši kādu sievieti, kura bijusi OMON darbinieka sieva. Viņa iesēdināta vieglajā auto – aizvesta uz iztaujāšanu, bet pēc tam atlaista. OMON to, protams, izmantojuši savā labā, saasinot situāciju vēl vairāk.

Tomēr saspringtākais laiks bijis 20. janvārī, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Toreiz pēdējā gaitā pavadīti kritušie miliči, kā arī kinooperatori. Savukārt pēdējais, ko aizstāvēja vēl krietnu laiku pēc tam – Zaķusala. Ar laiku gan viss norimies, pamazām sākta barikāžu demontāža – janvāra beigās noņemti aizsprosti pie Ministru padomes. Tomēr pie Augstākās Padomes uzbūvēts betona mūris, kas bijis vērtīgs puča laikā augustā.

Atvaļinātais leitnants, rezumējot atmiņas par janvāra barikāžu notikumiem, saka – barikādēm vienkārši bija jābūt. “Barikādes bija viena kolosāla tautas improvizācija. Tāpēc tās izdevās, jo ne visam bija konkrēts plāns, bet gan tikai aptuvenas nostādnes,” saka I. Vingolds.

Dalies ar šo ziņu