Aktieris Jēkabs Reinis: “Dvēseļu puteņa” iespaidā gribu stāties Zemessardzē

Jēkabs Reinis pieteicās Miķelsona lomai filmā “Dvēseļu putenis”, vēl būdams Latvijas Kultūras akadēmijas students. Miķelsons ir 19 gadus vecs revolucionāri noskaņots strādnieks no Rīgas, runīgs un bravūrīgs. “Man patīk humors, tāpēc priecājos, ka režisors šajā filmā, kas nebūt nav komēdija, atļāva man izstrādāt arī dažas ēverģēlības,” sarunas sākumā saka J. Reinis.

Kā atceries “Dvēseļu puteņa” filmēšanas laiku?

Kad uzzināju, ka filmēšos tik grandiozā darbā, biju ļoti pacilāts, patiesībā tagad sajūta aizvien ir tāda pati. Jo daudzi cilvēki filmu noskatās tikai tagad, un tas uztur to apziņu, ka visa filmas tapšanā iesaistītā komanda ir paveikusi ļoti lielu darbu, kas nāk par labu visai mūsu tautai.

Pirms filmēšanās papildus iedziļinājies tā laika vēstures notikumos?

Pirmais, ko darīju, mēģināju izprast tā laika cilvēku domāšanu, iejusties viņu ādā. Kā nekā pagājuši 100 gadi, un tehnoloģiju laikmets krietni ietekmējis mūsu uztveri, tāpēc bija jāmēģina atradināties no mūsdienīguma. Vēl es pastiprināti pētīju tā laika valodu, kā runāja cilvēki, jo toreiz izruna bija ļoti mīksta. Ne gluži centos kopēt, bet izmantot dažādus vārdus. Daudzviet filmā ir mana improvizācija, jo es piedāvāju režisoram savu variantu tekstam, un daudz kam viņš arī piekrita un atstāja filmā. Vēl rūpīgi studēju tā laika vēsturi, skatījos visus pieejamos materiālus internetā, arī Jura Podnieka filmu “Strēlnieku zvaigznājs”, kurā ir šo latviešu strēlnieku atmiņu stāsti. Spilgti atmiņā iespiedies kāda sirma, vieda vīra teiktais. Viņš izgājis cauri tai kara mašinērijai, spējis saglabāt cilvēcīgumu sevī un dzīves otrajā pusē sācis nodarboties ar biškopību. Viņam prasa – jūs neapjukāt tajā brīdī, kad apkārt visas tās artilērijas apšaudes? Viņš teica – nē, jo tev bija vienkārši bija jābļauj un jātur līdzi. Ja atpaliksi, tad tur arī paliksi. Protams, arī skrienot tur varēja palikt. Un tik daudzi arī palika.

J. Reinis (attēlā otrais no kreisās) kopā ar kolēģiem filmas "Dvēseļu putenis" filmēšanas laikā. Foto no personīgā arhīva

Daudz tiek diskutēts par Ziemassvētku kauju nozīmi, jo zināms, ka tajās krita tik daudzi latvieši. Jā, no tādas taktikas viedokļa tās varbūt nebija īpaši veiksmīgas, taču no otras puses – tas vien ir unikāli, ka kājnieki pārvarēja fronti. Tas mums, latviešiem, ir vēl viens motivācijas grūdiens, lai mēs spētu noticēt paši sev arī šodien.

Kā trenējāties filmas kaujas skatiem?

Ar filmas militāro konsultantu štāba virsseržantu Ziedoni Ločmeli joprojām bieži sazinos un apciemoju. Arī šodien pirms 15 minūtēm sazvanījāmies. Filmēšanās laikā mēs ļoti sadraudzējāmies, ir daudz kopīgu tēmu, par kurām varam runāt. Ļoti cienu viņu kā cilvēku, kā karavīru, savā ziņā viņš man ir tāds labais piemērs.

Pirms filmēšanās mums, aktieriem un arī masu skatu dalībniekiem, bija tāds ātrais militārās apmācības kurss, kurā Z. Ločmelis kopā ar bruņoto spēku karavīriem ļoti intensīvi un īsā laikā mūs apmācīja pamata kaujas prasmēs. Būtu jau feini, ja ilgāk varētu to visu mācīties, jo bija ļoti interesanti. Reiz spēlējām arī peintbolu un aktieri uzvarēja karavīrus. Var jau būt, ka viņi mums ļāva uzvarēt, bet jutāmies ļoti lepni. Paldies viņiem par to.

Puikām jau parasti patīk spēlēt kariņos. Vai tā uztvēri arī filmēšanos?

Jā, filmā bija tas spēlēšanās moments, bet, kad paklausās šos reālos kara stāstus, kļūst baisi.

Visu laiku prātā paturēju šo, līdz ar to tā nebija tāda priecīga palēkāšana. Šī vēstures apzināšanās it kā elpoja pakausī, ka deva aizmugures elpu, ka kuru katru brīdi dzīve var apstāties. Piemēram, Renāra Zeltiņa tēls filmā, Spilva, tikko vēl jokus plēsa, pagriezās un – viņa vairs nav. Tik trausla ir dzīvība!

Ziemassvētku kauju ainu filmējot, sajūta bija episka. Filmējām tieši tajā vēsturiskajā vietā, vienlaikus tur bijām kādi 300 cilvēki, daudz arī bruņoto spēku pārstāvju – karavīri, zemessargi. Es viņus apbrīnoju, jo uzreiz var atšķirt – kurš ir karavīrs, kurš ne. Kad bruņoto spēku pārstāvis nobļaujas – tas ir tāds spēks un jauda! Uzreiz var just – viņš zina, ko dara, un tas grūtos brīžos deva motivāciju visiem, lika saņemties.

J. Reinis filmas "Dvēseļu putenis" filmēšanas laukumā. Foto no personīgā arhīva

Atceros, kā mēs ar aktieri Gati Gāgu, kurš filmā tēloja Konrādu, pa kluso ielīdām starp masu skatu dalībniekiem, kuri devās uzbrukumā. Patiesībā mums tur nebija jābūt, mūsu aina tikai pēc trīs stundām, taču mēs gribējām tajā visā piedalīties. Aizlīdām uz tālāko malu, lai kamera mūs neredz, un vairākas stundas ar viņiem kopā skrējām. Beigās mūs bija meklējis režisors un nevarēja saprast, kur esam. Protams, mēs tā vietā varējām sēdēt treilerī, dzert siltu tēju un gaidīt savu ainu. Taču mums gribējās to sajūtu, ka skrien un piedalies frontes pārraušanā, protams, iepriekš saskaņojot, kuri cilvēki tiek nošauti un krīt.

Tā bija kā tāda realitātes spēle, pēc tam vēl kādu laiku drebēja rokas un elpa bija saraustīta. Tas bija aizraujoši, bet tajā pašā laikā baisi.

Esi publiski paudis, ka gribi stāties Zemessardzē, tas tiesa?

Es to tiešām gribu, bet vispirms jāsaprot, kā dienestu Zemessardzē savienot ar manu aktiera darbu. Jo izrādes bieži notiek tieši brīvdienās, kuras ir arī aktīvākās Zemessardzes mācību dienas.  Taču tuvāko mēnešu laikā tikšu ar to skaidrībā, lai šis lēmums nav tikai galvā, bet ir realizēts.

Ar daudziem bruņoto spēku pārstāvjiem iepazinos ar “Dvēseļu puteņa” filmēšanās laikā. Viņi vairoja manu motivāciju. Vairāk tā kā skatos Zemessardzes 3. Latgales brigādes virzienā. 

Ko darīji, pirms kļuvi par aktieri?

Savas dzīves laikā esmu daudz ko darījis. Kādu laiku esmu bijis arī viesstrādnieks rūpnīcā Anglijā, izplatījis kosmētiku, mežā kokus zāģējis, tāpat esmu strādājis arī kā gids muzejā.

Pēc vidusskolas beigšanas aktiera profesija pat nebija apsverams variants! Taču gadu gaitā tas radošais laikam tomēr ņēmis virsroku – līdz aktiera profesijai tā pa īstam nonācu salīdzinoši nesen. Kultūras akadēmijā iestājos, kad man jau bija kādi 27 gadi.

Aktiera darbs ir ļoti interesants ar to, ka vari izdzīvot tās profesijas, kurās ikdienā varbūt nekad nestrādāsi.

Pirms “Dvēseļu puteņa” Tev bijusi arī cita kino pieredze?

Jā, daudzsēriju televīzijas filmas “Sarkanais mežs”, kurā es esmu bijušais leģionārs Vitolds Reķis. Seriāla notikumi risinās 1949. gadā, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vitolds kopā ar citiem latviešiem ikdienā strādā smagu darbu karjeros, bet viņa līgava Velta (aktrise Agnese Cīrule) ir medmāsa. Scenārijs balstīts uz patiesiem notikumiem pagājušā gadsimta vidū, kad Lielbritānijas un Padomju Savienības specdienestu savstarpējās cīņas lauks bija arī Latvijas meži.

J. Reinis (attēlā pirmais no kreisās) kopā ar kolēģi Daini Grūbi un režisoriem seriāla "Sarkanais mežs" uzņemšanas laikā. Foto no personīgā arhīva

Šī atkal ir mazliet cita lappuse Latvijas vēsturē. Caur “Dvēseļu puteni” es piedzīvoju Pirmo pasaules karu, bet ar lomu seriālā – nosacīti Otro pasaules karu, tikai sāku apgrieztā secībā.

Pie kā Tu tagad strādā?

Nesen Nacionālajā teātrī nospēlējām pēdējo izrādi “Baltiešu gredzens”. Vēl mani var sastapt izrādēs: “Alise Brīnumzemē”, “Asins kāzas”, “Tikšanās vieta - Rīgas pilsētas II teātris” un “Pūt, Vējiņi”.

Pašlaik kopā ar režisoru Elmāru Seņkovu strādājam pie Šekspīra “Sapnis vasaras naktī”, man būs raksturloma.

Jebkura loma atstāj nospiedumu, es gan ātri tieku no tām ārā. Bet ik pa laikam tomēr sevi pieķeru pie domas – kā šajā situācijā rīkotos Miķelsons? Viņš droši vien ietu pa gaisu, mestu ar glāzi. Vitolds, savukārt, visu prātīgi apdomātu.