Vairāk nekā puse Latvijas sabiedrības pauž gatavību aizstāvēt Latviju

Sabiedrība
Sargs.lv/Ieva Bērziņa/Uldis Zupa
Image
karavīri
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju militāra iebrukuma gadījumā ienaidniekam pretotos ar ieročiem rokā, bet vairāk nekā puse sabiedrības pretošanos izrādītu, sniedzot palīdzību Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

Tā liecina jaunākais Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījums “Latvijas sabiedrības griba aizstāvēt valsti: veicinošie un kavējošie faktori”, kura ietvaros pētnieki centās noskaidrot, kāda ir iedzīvotāju griba aizstāvēt valsti, tostarp arī militāru draudu gadījumā.

Pētījumā secināts, ka šobrīd Latviju ar ieročiem rokās no agresora būtu gatavi aizstāvēt 31 % respondentu.

Pēc pētījuma autoru viedokļa šis rādītājs liecina, ka Latvija pieder to valstu grupai, kurā iedzīvotāju griba kara gadījumā aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās vērtējama drīzāk kā zema. Autori uzsver – lai gan no vienas puses tā interpretējama kā negatīva tendence, padziļinātās iedzīvotāju aptaujas liecina, ka cilvēki šādi atbildējuši, jo personisku iemeslu dēļ nevar pieņemt domu par cita cilvēka nogalināšanu, nevis tādēļ, ka valsts neatkarība viņiem būtu vienaldzīga.

Līdztekus gatavībai cīnīties ar ieročiem rokās 55 % iedzīvotāju pauž, ka aizstāvētu valsti nemilitārā veidā, sniedzot atbalstu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

Pētījuma dati liecina, ka atbalstīt bruņotos spēkus nemilitārā veidā būtu gatavi 61 % respondentu, kuri ģimenē runā latviešu valodā, un 42 % krievu valodā runājošo. Ar ieročiem rokās cīnītos 38 % latviešu valodā runājošu respondentu un 19 % krievvalodīgo.

Image removed.

Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Vēl augstāka sabiedrībā ir gatavība sniegt palīdzību konfliktā cietušajiem cilvēkiem. To gatavi nodrošināt kopumā 69 % aptaujāto, turklāt to darītu lielākā daļa latviski un krieviski runājošo.

Militāra uzbrukuma gadījumā no Latvijas bēgtu 30 % aptaujāto, un šajā ziņā nav konstatējama etniskā šķirtne, jo, atbilstoši pētījumā gūtajiem datiem, Latviju pamestu gan 28 % respondentu, kas ģimenē lieto latviešu valodu, gan  33 % krievvalodīgo.

Lai gūtu dziļāku priekšstatu par to, kas veicina Latvijas sabiedrības gribu aizstāvēt valsti, tā tika analizēta saistībā ar respondentu uzskatiem par tādiem jautājumiem kā: informētība un attieksme pret visaptverošu valsts aizsardzību, Latvijas sabiedrības vērtības, nacionālais lepnums, patriotisms, vēsturiskās atmiņas, politiskā uzticēšanās,  uzticēšanās bruņotajiem spēkiem, starpetniskās attiecības, mediju patēriņš un draudu uztvere.

Tika konstatēts, ka respondentiem, kuri ir gatavi aizstāvēt Latviju militārā un nemilitārā veidā, ir augstākas zināšanas un izpratne par visaptverošu valsts aizsardzību un rīcību krīzes situācijā.

Tāpat arī izteiktāka pārliecība, ka Latvijas valstiskā neatkarība ir vērtība, kuras dēļ ir vērts ziedot arī dzīvību, tāpat arī izteiktāks lepnums un patriotisms par Latviju kā neatkarīgu valsti. Tāpat šīm personām ir augstāka uzticēšanās Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Zemessardzei, valsts pārvaldes iestādēm un pašvaldībām, informētība par šo iestāžu darbību, kā arī pārliecība, ka tās darbojas kopējam labumam un ir ieinteresētas iedzīvotāju viedokļa uzklausīšanā. Cilvēkiem, kuri gatavi Latviju aizstāvēt, ir arī augstāka pārliecība, ka vēsturiski varonības piemēri rosina iesaistīties valsts aizsardzībā un ka Krievijas īstenotā politika ir drauds Latvijas iedzīvotājiem.

Kā galveno pētījuma secinājumu tā autori min faktu, ka visaptveroša valsts aizsardzība skar plašu valsts un sabiedrības attiecību spektru, kas tiešā vai netiešā veidā ietekmē sabiedrības gribu aizstāvēt valsti.

Līdz ar to šīs sistēmas ieviešanas gaitā jāaktualizē jautājumi, kuri pārsniedz militāro risinājumu robežas, piemēram, politiskā uzticēšanās, starpetniskā saliedētība, sabiedrības vērtību sistēma un citi.

Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmā vienlīdz svarīgi ir gan militārie, gan civilie aspekti un to integrēts lietojums, tāpēc ir pamatota jēdziena “griba aizstāvēt valsti” paplašināšana ar nemilitāru dimensiju, kas savukārt ļauj konstatēt augstāku Latvijas sabiedrības gatavību aizstāvēt valsti, nekā līdz šim uzskatīts.

Viens no svarīgiem pētījuma secinājumiem ir tāds, ka gribā aizstāvēt valsti ir klātesošs savstarpīguma princips.

Proti, ja cilvēkiem ir pārliecība, ka valsts darbojas viņu labā, tad viņi ir gatavi darboties arī valsts labā.

Lai veicinātu šo pārliecību, ir svarīga kopējo valsts un sabiedrības mijiedarbības procesu uzlabošana, kas aizsardzības sektorā iezīmē trīs būtiskus darbības virzienus, kam ir potenciāls veicināt sabiedrības gribu aizstāvēt valsti.

Pirmais darbības virziens ir visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas attīstība, definējot un sniedzot konkrētu skaidrību par iedzīvotāju lomu un uzdevumiem valsts aizsardzībā.

Savukārt otrais darbības virziens ir valsts aizsardzības mācības īstenošana kā viens no instrumentiem Latvijas valstiskās neatkarības kā vērtības stiprināšanai.

Trešais darbības virziens iezīmējas, ņemot vērā konstatēto Latvijas mazākumtautību izteiktāko atsvešinātību no valsts. Tas ir arī viens no faktoriem, kas pasliktina kopējos Latvijas sabiedrības gribas aizstāvēt valsti rādītājus, tāpēc ir jāveido ciešākas civilmilitārās attiecības ar  Latvijas mazākumtautībām.

Komentējot pētījuma rezultātus, tā līdzautore Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa atzina, ka kopumā sabiedrības gatavība iesaistīties valsts aizsardzībā ārēja iebrukuma gadījumā uzskatāma par augstu.

Vaicāta - kādēļ tik maz cilvēku gatavi valsti aizstāvēt ar ieročiem rokās, pētniece uzsver - Latvija šajā ziņā nav unikāla, jo līdzīgi rādītāji ir vērojami arī citās valstīs, piemēram ASV, Šveicē, Dānijā vai Īrijā. Viņa gan piebilst - sabiedrības attieksmi pret veidu, kā tie būtu gatavi aizstāvēt valsti, iespējams, laika gaitā var mainīt.

"Kamēr cilvēkiem nav tieša saskare ar bruņotajiem spēkiem šīs lietas, šķiet, ļoti svešas un tālas. Visaptverošā valsts aizsardzība paredz integrētu civilo un militāro attīstību. Iespējams, ja būtu šāda mijiedarbība, tad cilvēkiem, kas šobrīd nav saskārušies ar militāro pasauli un kuriem pagaidām pret to ir aizspriedumi, to iepazīstot, viedoklis varētu mainīties. Šobrīd tas ir hipotētisks pieņēmums, bet, iespējams, šādi varētu mainīties to cilvēku viedoklis, kuri krīzes gadījumā nav gatavi valsti aizstāvēt ar ieročiem. Iespējams, arī viņi pēcāk būtu drīzāk gatavi paņemt rokā ieroci, lai aizstāvētu valsti," sprieda I. Bērziņa.

Arī Aizsardzības ministrs Artis Pabriks pauda uzskatu, ka pētījuma rezultāti kopumā vērtējami, kā "piesardzīgi optimistiski". Ministrs arī atzina - kara vai krīzes gadījumā Nacionālie bruņotie spēki un Zemessardze Latvijā sargās visus cilvēkus, neatkarīgi no viņu pilsoniskās piederības etniskās izcelsmes vai ģimenē lietotās valodas.

"Man šeit arī jāatgādina viena lieta. Tas ir domāts tiem, kuri uzskata, ka konflikta gadījumā būs vairāk pasargāti, ja mazāk iestāsies par šo valsti, proti, nedod Dievs, bet pretinieka ieroči nešķiros jūs ne pēc valodas, ne pilsonības. Riski būs visiem vienādi," sacīja ministrs.

Kā pozitīvu faktu A.Pabriks novērtēja mazākumtautību iedzīvotāju gatavību savu iespēju robežās aizstāvēt Latviju. Ministrs sacīja, ka šis atbalsts pieaug par spīti tam, ka, pret Latviju tiekot, vērsta sistemātiska Krievijas propaganda. Vienlaikus aizsardzības ministrs aicināja  sabiedrību iesaistīties profesionālajā armijā, Zemessardzē un Jaunsardzē. Šie formējumi un kustības, pēc ministra vārdiem, ir atvērtas jebkuram Latvijas etnisko grupu pārstāvim, turklāt veicina patriotismu.

Ar pilnu pētījuma tekstu iespējams iepazīties šeit https://www.mod.gov.lv/lv/dokumenti

Dalies ar šo ziņu