Cīņā ar mūsdienu hibrīdkara draudiem nepietiek tikai ar militāru atbildi, efektīvai pretdarbībai nepieciešama visas sabiedrības iesaiste. Kā NATO dalībvalstis varētu izmantot sabiedrības atbalstu, raksta militārās domnīcas “RUSI” autore Elizabete Brova (Elisabeth Braw).
2017. gada jūnijā pasaulē lielākās tirdzniecības loģistikas kompānijas “Maersk” datorsistēmā tika konstatēts vīruss, kas apstādināja tās darbību. Vēlāk tika konstatēts, ka pie vainas bija vīruss ar nosaukumu “NotPetya”, kura izstrādātāji saistīti ar Krievijas valdību. “NotPetya” turpināja “uzvaras” gājienu, apstādinot vēl vairāku pasaulē zināmu un globālo ekonomiku attīstošu koncernu darbību, piemēram, starptautisko saldumu un uzkodu ražotni “Mondelez”, ASV zāļu ražotāju “Merck” un Francijas celtniecības materiālu ražošanas milzi “Saint-Gobain”. Vīruss izraisīja globālu haosu un zaudējumus, kas mērāmi aptuveni 10 miljardu ASV dolāru apjomā, norāda “RUSI” autore.
Liberālās demokrātijas nav labi sagatavotas, lai aizstāvētu sevi pret uzbrukumiem, kas vērsti pret valsts sabiedrību, bet kuros netiek pielietots fizisks spēks. Tieši tāpēc šādi uzbrukumi ir iecienīts ierocis potenciālo ienaidnieku rokās. Autore norāda, ka šādu uzbrukumu atturēšanu nevar paveikt valsts valdība viena pati, tāpēc jāveicina sadarbība ar sabiedrību. “RUSI” pētījumā apskatītas NATO dalībvalstis Latvija un Zviedrija, kuras jau sākušas pasākumus, lai nodrošinātu šādu sadarbību.
Foto: Pixabay.com
Līdz šim liberālās demokrātijas, kuras mēdz kļūt par upuri mūsdienu agresijai, lielā mērā koncentrējas tikai uz agresijas veidiem un iemesliem, kāpēc tas tiek darīts. Autore norāda, ka vietnē “Google Scholar” atrodamas ap 2300 publikācijām par hibrīdkaru, kas publicētas 2018. gadā vien. Lielākā daļa šo publikāciju koncentrējas un jaunās “greyzone”, jeb “pelēkās zonas” agresijas formu noteikšanu. Nesenā komentārā Zviedrijas Hibrīddraudu atturēšanas vēstnieks Frederiks Lojkvists “RUSI” pētniekiem norādījis, ka vairākas valstis pat pazeminājušas kritērijus ļaunprātīgu darbību apkarošanai virtuālajā vidē. Viņš uzsvēra, ka “iespējas, ko rada mūsu pašu ievainojamība, ir palielinājušās pateicoties pieaugošajai digitalizācijai un nepietiekamām investīcijām iekšējā un ārējā drošība ”. Lai spētu atbildēt jebkāda veida mūsdienu agresijai, vispirms jāsaprot tās nepārtraukti mainīgās formas.
E. Brova norāda, ka diemžēl šādu problēmu analizēšana mēdz izraisīt varasiestāžu iestigšanu neizlēmībā par to, kā īsti ar tām cīnīties. Tas savukārt ir ļoti izdevīgi Rietumvalstu ienaidniekiem, kuri nepārtraukti izmanto valstu nesagatavotību potenciāliem uzbrukumiem. Viens no jaunākajiem Rietumu ienaidnieku agresijas virzieniem, kā apgalvo E. Brova, ir viltus zvani, uzdodoties par citām personām. Šāda situācija plašu rezonansi izraisīja 2019. gada oktobrī, kad ASV senators Lindsijs Greiems saņēma viltus zvanu no personas, kas uzdevās par Turcijas aizsardzības ministru Hulusi Akaru. Šis zvans vēlāk tika sasaistīts ar Krievijas izlūkdienestu. Turklāt pēc šīs situācijas senators kļuvis par publisku izsmieklu, kā arī raisījis neuzticību sev kā vienam no vadošajiem ASV politiķiem, kad pēc notikuma iepriekš kurdu tautu atbalstošais politiķis tos sācis dēvēt par apdraudējumu.
Foto: Pixabay.com
Visvairāk, pēc pētījuma autores domām, šobrīd nepieciešama jauna atturēšanas politika, kas ļautu dezinformācijas, kiberuzbrukumu un citu veidu ar fizisku spēku nesaistītās agresijas autoriem saprast, ka ieguvumi no potenciālajiem uzbrukumiem neatbilst ieguldītajam darbam. Autore atsaucas uz 1964. gada melno komēdiju “Dr. Strangelove”, kurā teikts, ka vislabākā atturēšanas politika ir tāda, kas pretiniekā izraisa bailes uzbrukt. Atturēšanas politikai ir vairākas formas, no kurām tikai viena – kodolieroči – ir tā, uz kuru atsaucas komēdijas varonis. Aukstā kara laikā izmantotā bruņošanās ar atomieročiem tomēr nespēj palīdzēt kiberuzbrukumu gadījumā, norāda Brova, piebilstot, ka ar fizisku spēku nesaistītus uzbrukumus parasti veic individuāli starpnieki, kuri sadarbojas ar kādu konkrētu valdību un veic tās dotos uzdevumus.
Tieši tāpēc pētījuma autore uzsver – visām NATO dalībvalstīm jāapgūst pret agresiju vērsti pasākumi, kurus jau izmanto citas sabiedroto valstis. Viena no iniciatīvām, kādu iespējams izmantot, ir Latvijas izstrādātā Valsts aizsardzības mācība. Kā valstij, kuras austrumu kaimiņš ir ievērojams drauds, spēcīgas saites ar sabiedrotajiem un stipra atturēšanas politika ir ļoti nepieciešama. Tāpat Latvijai izdevīga ir arī dalība NATO, un Kanādas vadītā, Paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas esamība valstī. Taču mūsdienās, kad agresija nav vairs tikai fizisks apdraudējums, kuru jāaizsargā bruņotajiem spēkiem, ir svarīgi valsts atturēšanas politikā iesaistīt arī sabiedrību.
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija
Aizsardzības mācību 10. un 11. klases skolēniem sāka mācīt 2018./2019. mācību gadā un to plānots pakāpeniski attīstīt līdz 2024./2025. mācību gadam, kad aptuveni 30 000 skolēnu to apgūs visās valsts skolās. Mācību programmā iekļautas dažādas tēmas par nacionālo drošību, piemēram, situācijas apzināšanās (spēja rīkoties kritiskās situācijās), Latvijas pilsoņu loma valsts aizsardzībā dažādu draudu gadījumā, militārās un aizsardzības pamatiemaņas (fiziskie treniņi, militārā disciplīna un komunikācija), kā arī pilsoniskā iesaiste, vadība un komandas darbs.
Protams, ka Latvijas pusaudži vieni noteikti nespēs aizsargāt valsti no kiberuzbrukumiem. Taču viņa uzsver, ka vairākumā NATO dalībvalstu nacionālās drošības koncepcijā trūkst tieši tas, ko šobrīd apgūst vidusskolēni Latvijā: parasto pilsoņu spēja izprast bruņoto spēku un pilsoņu lomu valsts aizsardzībā; rūpes par sevi krīzes situācijā; un sadarbība ar vietējo kopienu. Šādi nelieli papildinājumi valsts nacionālās drošības plānā var radīt būtisku atšķirību, lai izveidotu spēcīgāku valsti kopumā.
Latvijas izveidotajā aizsardzības mācības kursā apgūtais nozīmēs, ka skolēni turpmāk būs valsts aizsardzības aparātam noderīgi un ne vairs papildus slogs. Ja ikdienišķo labumu piegāde valstij pēkšņi apstātos, piemēram, ar “NotPetya” līdzīga vīrusa palīdzību, daudzi Latvijas pusaudži zinātu, kā rīkoties. E. Brova uzsver, ka arī citām NATO dalībvalstīm būtu jāstrādā pie tā, lai spētu nodrošināt atturēšanas politiku individuālā un kolektīva līmenī gan reālos uzbrukumos, kur tiek pielietots fizisks spēks, gan arī tādos, kur tiek izmantotas citas metodes.
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija
Zviedrijas MSB buklets “Ja sākas krīze vai karš” 2018. gada maijā tika nosūtīts visām mājsaimniecībām, tādējādi nodrošinot līdzīgu efektu, atzīst E. Brova. Piedāvājot iespēju saprotamā veidā apgūt informāciju par to, kā rīkoties ārkārtas situācijā, šis buklets izrādījās ievērojama vērtība kopējā aizsardzības “vairoga” veidošanā. Pētījuma autore Brova apstiprina, ka šādas brošūras izdošana bijusi veiksmīgs stratēģiskās komunikācijas gājiens, liekot agresoriem saprast, ka Zviedrijas valdība nopietni plāno izmantot sabiedrības potenciālu.
Savukārt Lietuva, kā norāda publikācijas autore, ir mājvieta pavisam citādas pieejas atturēšanas politikai, kas izveidota, pateicoties brīvprātīgo iniciatīvai. 2016. gadā bariņš lietuviešu uzsāka cīņu ar Krievijas troļļiem, kuri interneta vidē izvērsa plašu Lietuvas nomelnošanas kampaņu.
Foto: Pixabay.com
E. Brova uzsver – dezinformācijas spēks balstās uz tās primārā virzītāja priekšrocībām. Arī tad, ja viltus ziņa atmaskota, tā tomēr jau paspējusi nonākt līdz kādai daļai mērķauditorijas. Taču, nenoliedzami, “Demaskuok” veido ievērojamu pienesumu Lietuvas atturēšanas politikai – ja viltus ziņa nenonāk līdz tās potenciālajam saņēmējam, uzbrucēju ieguvumu apmērs pret ieguldīto darbu ievērojami samazinās.
Autore norāda, ka neviena no šīm iniciatīvām neparedz pretuzbrukumu. Bet, kaut arī pretinieks var turpināt uzbrukt, par spīti tam, ka samazinās tā reālie ieguvumi, šādas valstu attīstītās tehnikas var palīdzēt nacionālās drošības uzturēšanā. Pētījuma autore cer, ka turpmāk arī citas NATO valstis sāks darbu pie sabiedrības iesaistīšanas valsts nacionālās drošības politikas uzturēšanā.
Pēc divu paaudžu darba veidojot atturēšanas politiku, kas novērstu kodolieroču pielietojumu, sabiedrības iesaistes jēdziens varētu šķist svešs. Tomēr, uzsver autore, valsts atturēšanas politika var ietvert gan tās militārās struktūras, gan pilsoņu prasmes. NATO ir daudz vairāk nekā tās pastāvīgais personāls vai pat tās dalībvalstu bruņotie spēki un ierēdņi. Ir pienācis laiks izmantot valstu papildu potenciālu – sabiedrību.