Varam nojaust, ka Eiropā ir daudz spiegu. Ja var ticēt Eiropas Ārējās darbības dienesta 2019. gada brīdinājumam darbiniekiem - bāros un restorānos netālu no Eiropas Komisijas galvenās mītnes uzturas cilvēki, kuri noklausās sarunas. Tas, ka “sienām ir ausis”, jau sen ir Beļģijā zināms fakts, taču tagad cīņai pret spiegošanu tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.
Pirmkārt, neviens īsti nezina, cik daudz spiegu darbojas ES galvaspilsētā. Kad uz Beļģijas drošības amatpersonām tiek izdarīts spiediens nosaukt skaitli, tās joko - ja kāds to var noskaidrot, viņi priecātos to uzzināt.
Amerikas Savienotās Valstis un Austrālija pieprasa, lai cilvēki, kas strādā ārvalstu interesēs, reģistrētos, tādējādi sniedzot vismaz priekšstatu par mēģinājumiem ietekmēt politiskos procesus. Beļģija to nedara.
Briselē atrodas ne tikai ES un NATO iestādes, bet arī aptuveni 100 citas starptautiskās organizācijas un 300 ārvalstu diplomātiskās pārstāvniecības. Saskaņā ar Beļģijas Ārlietu ministrijas datiem tajās kopā strādā aptuveni 26 000 reģistrētu diplomātu - katrs no tiem var būt iespējamais spiegs.
Arī darbs akadēmiskajās aprindās vai ideju laboratorijās - vietās, kur cilvēkiem maksā par informācijas iegūšanu un analīzi, ir pievilcīga nodarbošanās.
Briseles Brīvā universitāte 2019. gadā slēdza Konfūcija institūtu - ķīniešu valodas un kultūras programmu - pēc tam, kad institūta direktors tika apsūdzēts spiegošanā Pekinas labā. Beļģija arī 2021. gadā izraidīja kādu Ķīnas doktorantu, jo viņa akadēmiskais darbs bija aizsegs izlūkošanas darbam, ziņo Beļģijas plašsaziņas līdzekļi.
Žurnālistika ir vēl viens labs aizsegs - tā nodrošina piekļuvi dažādiem pasākumiem un preses iespējām, kā arī labu attaisnojumu ziņkārībai un piekļuvi galvenajām amatpersonām. Saskaņā ar Beļģijas drošības dienestu sniegto informāciju pat katrs piektais no Briselē strādājošajiem ķīniešu žurnālistiem tiek turēts aizdomās, ka ir izlūkdienestu darbinieki.
Briseles Brīvā universitāte 2019. gadā slēdza Konfūcija institūtu - ķīniešu valodas un kultūras programmu - pēc tam, kad institūta direktors tika apsūdzēts spiegošanā Pekinas labā. Beļģija 2021. gadā arī izraidīja kādu Ķīnas doktorantu, jo viņa akadēmiskais darbs bija aizsegs izlūkošanas darbam, ziņoja Beļģijas plašsaziņas līdzekļi.
Lielākoties noķert spiegus, kas uzbrūk Briseles starptautiskajai sabiedrībai, ir Beļģijas valdības ziņā.
Eiropas Komisijai, Eiropadomei, Eiropas Parlamentam un NATO katram ir savs drošības birojs, kas strādā pie tā, lai nepieļautu spiegu iekļūšanu to ēkās un piekļuvi slepeniem dokumentiem.
Taču nav oficiālas ES izlūkošanas aģentūras vai pat jumta organizācijas, kas koordinētu bloka 27 valstu spiegu dienestu darbību - atšķirībā, piemēram, no valstu policijas spēkiem, kur koordinatora lomu pilda Eiropols. Daži ir aicinājuši Eiropu izveidot savu atbildi CIP - vienotu iestādi, kas koordinētu bloka spiegošanas centienus, taču tā labākajā gadījumā joprojām ir tikai attāla iespēja.
Maz ticams, ka drīzumā notiks koordinācija ES līmenī, sacīja kāda Beļģijas amatpersona, kas bieži sazinās ar izlūkdienestiem. "Tas vienkārši ir pārāk sensitīvs jautājums," teica amatpersona, jo ES valdības nevēlas dalīties ar informāciju.
Tā vietā lielākā atbildības daļa gulstas uz Beļģijas Valsts drošības dienestu un militārajiem kolēģiem Vispārējā izlūkošanas un drošības dienestā, kas spiegu medībās sadarbojas ar 120 dienestiem no 80 valstīm.
Beļģijas valsts drošības dienests sešas reizes palielināja savu darbaspēku, un Beļģijas valdība tolaik paziņoja, ka tā vēlas novērst Briseles kļūšanu par "svarīgu spiegošanas centru".
Tomēr Brisele joprojām tika uzskatīta par spiegu rotaļu laukumu, īpaši pēc Aukstā kara beigām, kad pretizlūkošana kļuva mazāk prioritāra. Tāpēc Beļģija nebija gatava, kad 2003. gadā, kad Eiropadomes Justus Lipsius ēkā tika atklātas noklausīšanās ierīces, tā saskārās ar lielu spiegu skandālu.
Kopš tā laika ir pieauguši aicinājumi veikt papildu ieguldījumus: no paša valsts drošības dienesta, Beļģijas tiesu iestādēm, Eiropas Parlamenta un vairākiem Beļģijas politiķiem.
Gadu desmitiem ES līderi - un Beļģijas politiķi jo īpaši - noraidīja domu, ka tādus ļaundarus kā Pekina, Maskava vai Teherāna patiešām interesētu tehniskie dokumenti, kas cirkulē Eiropas pelēko ēku gaiteņos. Taču nesenie notikumi vismaz dažus no viņiem ir brīdinājuši par riskiem.
Beļģijas valdība ir paziņojusi, ka tās mērķis ir padarīt Briseli par "naidīgu darbības vidi" ārvalstu spiegiem, kā teikts nesen pieņemtajā valsts drošības stratēģijā.
Šī gada sākumā Beļģija pieņēma likumu, kas drošības amatpersonām izmeklēšanas laikā dod lielāku rīcības brīvību. Tieslietu ministrs Vinsents van Kvikenborns, kas atbild par valsts drošību, sacīja, ka likums dos viņiem "vairāk spēcīgu metožu likuma ietvaros". Tas ļaus, piemēram, valsts drošības dienestu avotiem piedalīties aizliegtos pasākumos, lai sekotu līdzi savam mērķim.
Beļģijas valsts drošības dienests līdz 2024. gadam paredzējis gandrīz dubultot savu personālu līdz 1000 cilvēkiem.
Gaidāms, ka Kvikenborns iesniegs arī jaunu likumu, kas atvieglos kriminālvajāšanu, paplašinot spiegošanas definīciju. Spiegošana kā tāda Beļģijā nav klasificēta kā noziegums. Tikai nododot tālāk klasificētu informāciju, kas ir būtiska valsts interesēs, naidīgai vai ārvalstu varai, spiegi pakļauj sevi kriminālvajāšanas riskam.
Piemēram, bijušais Beļģijas diplomāts Osvalds Gantois tika apsūdzēts par informācijas noplūdināšanu Krievijas slepenajiem dienestiem, bet 2018. gadā tika notiesāts tikai par nelikumīgu vienošanos ar mērķi veikt viltošanu.
Tomēr daži ir nobažījušies, ka Beļģijas centieni joprojām ir nepietiekami.
Lai gan Beļģijas valsts drošības dienestam, jo īpaši pretizlūkošanai, tiek novirzīts vairāk naudas, valsts nevar konkurēt ar tādu ārvalstu lielvaru kā Ķīnu.
Ja Beļģija pastiprināti apkaro spiegus, kāpēc Valsts drošības dienesta centieni biežāk neparādās ziņās?
Gan ASV, gan citās ES valstīs notiesājoši spriedumi par spiegošanu bieži nonāk ziņu virsrakstos. Īsi pirms vasaras Igaunija notiesāja kādu sievieti uz vairāk nekā astoņiem gadiem, atzīstot viņu par vainīgu spiegošanā Ķīnas labā. Vācijas rezerves karavīrs tika notiesāts par informācijas nodošanu Maskavai. Stokholmā par spiegošanu Krievijas labā pašlaik tiek tiesāti divi zviedri.
Beļģijā dažādu iemeslu dēļ pieeja ir klusāka. Pirmkārt, Beļģijas pretizlūkošanas aģentiem, kas nespēj uzsākt kriminālvajāšanu un kam joprojām ir ierobežots finansējums, ir jānosaka prioritātes. Jo vairāk naudas jūs tērēsiet, jo vairāk spiegus atradīsiet, un līdz ar to atkal būs jātērē vairāk naudas.
Tāpēc, lai gan "nedraudzīgu" valstu, piemēram, Krievijas, Irānas vai Ķīnas, spiegošana tiek pārbaudīta rūpīgāk, Beļģijas pretizlūkošanas aģenti joprojām, visticamāk, piever acis uz sabiedroto spiegošanu.
Dažkārt Beļģija palīdz sabiedrotajām valstīm notvert spiegus tās teritorijā. Beļģijas policija 2018. gadā arestēja ķīnieti, kuru ASV turēja aizdomās par spiegošanu "General Electric Aviation" labā. "Pēc tam viņš tika izdots Amerikas Savienotajām Valstīm, tās par to ir ļoti pateicīgas," teica van Kvikenborns. Vīrietis vēlāk tika notiesāts par sazvērestību, lai veiktu ekonomisko spiegošanu.
2020. gadā parādījās ziņas, ka pret bijušo Apvienotās Karalistes diplomātu un bijušo Eiropas Komisijas ierēdni Freizeru Kameronu, kurš kļuvis par ideju laboratorijas darbinieku, tiek veikta izmeklēšana aizdomās par slepenas informācijas nodošanu Ķīnai. Kamerons apsūdzības noliedz, un viņam nav izvirzītas apsūdzības.
"Apzināties, ka spiegošana nav zinātniskā fantastika, bet gan taustāms un reāls risks, ir pirmais solis, lai pret to pasargātos," sacīja Beļģijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Nikolass Fjērenss Gevaerts.
