“Atlantic Council”: “Nord Stream 2” ir ģeopolitisks projekts, kas vājinās drošību Eiropā

Pasaulē
Sargs.lv/Atlantic Council
Image
"Nord Stream 2" gāzes cauruļvada ieklāšana Baltijas jūrā
Foto: Nord Stream 2 / Axel Schmidt

Ja tiks pabeigts Vāciju un Krieviju savienojošais gāzes cauruļvads “Nord Stream 2” jeb “NS2”,  tam būs liela ietekme uz dažādām jomām, īpaši Eiropas valstu nacionālo drošību, energoapgādes drošību un ģeopolitiku. Tā savā jaunākajā pētījumā secina domnīcas “Atlantic Council” vecākais biedrs Andress Oslunds.  Eksperts brīdina – ja tiks pabeigts šis projekts, tas atraisīs Krievijai rokas gan, lai pārtrauktu gāzes tranzītu caur Ukrainu un Baltkrieviju, bet arī radīs priekšnosacījumus tālākām militāro avantūru iespējam pret šīm valstīm.

Tieši ietekme uz nacionālo drošību ir visnozīmīgākais “NS2” pabeigšanas aspekts. Ļoti iespējams, ka, pabeidzot šo projektu, gāze Eiropai vairs netiktu piegādāta caur Ukrainas tranzīta līniju, kā arī Baltkrievijas un Polijas gāzes vadiem. Tas dotu Krievijai brīvākas rokas militārām darbībām Ukrainā un Baltkrievijā. Rietumiem kopumā ir ļoti svarīgi izvairīties no šādas notikumu attīstības. Lieki piebilst, ka liela Krievijas militārā agresija Ukrainā vai Baltkrievijā apdraudētu arī Eiropas nacionālo drošību. Ja “Gazprom” pārtrauks gāzes transportēšanu caur Ukrainu vai Baltkrieviju,  novārtā tiktu pamests arī esošais Ukrainas gāzes cauruļvadu tranzīta tīkls. Tādā gadījumā šis risks vēl vairāk palielinātos.

Cauruļvada pabeigšana nopietni iedragātu Eiropas enerģētikas drošību. 2019.gadā 27 ES dalībvalstu kopējais pieprasījums pēc dabasgāzes sasniedza 390 miljardus kubikmetru. Krievijas gāzes piegāde 27 ES dalībvalstīm sasniedza 168 miljardus kubikmetru jeb 43 procentus no kopējā ES dabasgāzes patēriņa. 2021. gadā paredzamais Krievijas dabasgāzes eksports uz ES ir 135 miljardi kubikmetru, un sagaidāms, ka līdz 2030. gadam tas pakāpeniski samazināsies līdz 120 miljardiem kubikmetru.

Image
Krieviju un Vāciju savienojošā gāzes vada "Nord Stream 2" montāža uz ieklāšanas kuģa Baltijas jūrā/Nord Stream 2 / Thomas Eugster
Foto: Nord Stream 2 / Thomas Eugster
Foto: Krieviju un Vāciju savienojošā gāzes vada "Nord Stream 2" montāža uz ieklāšanas kuģa Baltijas jūrā/Nord Stream 2 / Thomas Eugster
Ņemot vērā, ka “Gazprom” ir slavens ar gāzes piegādes samazināšanu ziemas vidū, tas Eiropas patērētājiem ir nepieļaujams enerģētiskās drošības risks. Tāpat Krievija var izmantot “Nord Stream 2” Eiropas valstu politiskai vai finansiālai ietekmēšanai.

Tāpat postoša varētu būt arī cauruļvada pabeigšanas ģeopolitiskā ietekme. Krievijas acīmredzamais nodoms ir bijis izveidot aliansi ar Vāciju un Austriju pret Austrumeiropu un Ziemeļeiropu. “NS2” ir Krievijas drosmīgākais mēģinājums šķelt ES.

2015.gada oktobrī toreizējais Vācijas ekonomikas un enerģētikas ministrs Zigmars Gabriels tikās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu viņa rezidencē ārpus Maskavas. Kremlis toreiz citēja Gabrielu: “[“Gazprom” vadītājs] Aleksejs Millers un [“Nord Stream AG” vadītājs] Matiass Varnigs turpinās virzīt “Nord Stream 2” projektu tālāk. Tas ir mūsu interesēs. Kas attiecas uz juridiskajiem jautājumiem, svarīgi ir nodrošināt, ka tas viss, ja iespējams, paliek Vācijas iestāžu kompetencē. Tātad, ja mēs to varam izdarīt, tad ārējas iejaukšanās iespējas būs ierobežotas un mums sarunās par šo jautājumu būs laba pozīcija.”

Image
“Gazprom” direktoru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Millers, Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, “Nord Stream AG” akcionāru padomes priekšsēdētājs Gerhards Šrēders un “Nord Stream AG” izpilddirektors Matiass Varnigs apmeklā gāzes vada būvniecības sākšanas pasākumu/ ITAR-TASS/Scanpix
Foto: ITAR-TASS/Scanpix
Foto: “Gazprom” direktoru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Millers, Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, “Nord Stream AG” akcionāru padomes priekšsēdētājs Gerhards Šrēders un “Nord Stream AG” izpilddirektors Matiass Varnigs apmeklā gāzes vada būvniecības sākšanas pasākumu/ ITAR-TASS/Scanpix

Ziņas par šo tikšanos parādījās tikai dažas nedēļas pēc paziņojuma par “NS2” 2015.gadā, kas liek saprast, ka šis ir ģeopolitisks projekts. ASV līdz ar vairākumu ES dalībvalstu iebilst pret šo projektu. Tikmēr Z. Gabriels ir ir sociāldemokrāts, tāpat kā viņa mentors bijušais Vācijas kanclers un pašreizējais Krievijas valsts naftas kompānijas “Rosneft” direktoru padomes priekšsēdētājs Gerhards Šrēders. Uzreiz pēc tam, kad sociāldemokrāti zaudēja parlamenta vēlēšanās 2005.gadā, Šrēders nolēma izsniegt atļauju “NS1” būvniecībai. Uzreiz pēc atkāpšanās no amata V.Putins viņu iecēla par akcionāru komitejas priekšsēdētāju Šveices uzņēmumā “Nord Stream AG”, kas pilnībā pieder “Gazprom”. Kopš tā laika G.Šrēders darbojies V.Putina interesēs.

Image
Krievijas prezidents Vladimirs Putins tiekas ar Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu Berlīnē 2000.gada 15.jūnijā
Foto: imago images/sepp spiegl/Scanpix
Krievijas prezidents Vladimirs Putins tiekas ar Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu Berlīnē 2000. gada 15.jūnijā/imago images/sepp spiegl/Scanpix

Ir grūti saprast, kā NATO varējusi akceptēt šo visu, tāpat ievērības cienīgs ir fakts, ka Vācija, kas citādi ir vispusīgākā no lielajām ES valstīm, tik ilgi rīkojusies vienpusēji. Par laimi, Vācija nav vienota “NS2” jautājumā. Izņemot G.Šrēderu, vienīgais pilnvērtīgais atbalsts nāk no galēji labējiem “Alternatīva Vācijai” un galēji kreisajiem “Die Linke”. Zaļie ir vienoti iebilst pret “NS2” un arī brīvie demokrāti pārsvarā šo projektu neatbalsta. Angeles Merkeles “Kristīgi demokrātiskā savienība” šajā jautājumā ir sašķelta, bet galvenokārt noskaņota pret “NS2”.

“NS2” pārkāpj uz tirgu orientētās ES enerģētikas politiku, kas prasa pilnīgu cauruļvadu un gāzes ražošanas nošķiršanu, jo “NS2” pilnībā pieder gāzes ražotājam un piegādātājam “Gazprom”, kas vienmēr ir iestājies pret šo ES politiku, dodot priekšroku ilgtermiņa “ņem vai maksā” līgumiem un monopolizācijai. “Gazprom” Eiropā bijušas četras sabiedroto valstis – Austrija, Beļģija, Vācija un Nīderlande (ar pārtraukumiem arī Francija), kā arī piecas lielas enerģētikas kompānijas – Austrijas “OMW”, Vācijas “Wintershall” un “Uniper”, “Royal Dutch Shell” un Francijas “Engie”.

Nav skaidrs, kā Eiropa var atļaut dažām valstīm un lieliem enerģētikas uzņēmumiem apdraudēt nacionālo drošību, ģeopolitiskos mērķus, enerģētikas un klimata politiku.

Par laimi, spēcīgi tirgus spēki iebilst pret šo oligopolizāciju un augstajām gāzes cenām. Ja “NS2” netiks pabeigts, Eiropas Komisija varēs vieglāk īstenot ES gāzes tirdzniecību, kas būs svarīgi gan ES energoefektivitātes, gan siltumnīcas gāzu samazināšanai. Eiropas gāzes tirdzniecība tika realizēta, pateicoties cauruļvadu paplašināšanai, reverso gāzes plūsmu ieviešanai un paplašinātām uzglabāšanas spējām.

Image
Krieviju un Vāciju savienojošā gāzes vada "Nord Stream 2" montāža uz ieklāšanas kuģa Baltijas jūrā/Nord Stream 2 / Thomas Eugster
Foto: Nord Stream 2 Thomas Eugster
Krieviju un vāciju savienojošā gāzes vada "Nord Stream 2" montāža un ieklāšana Baltijas jūrā/ Nord Stream 2/ Thomas Eugster

“Gazprom” apgalvo, ka gāzes ir maz, tomēr tās ir daudz. Agrāk “Gazprom” cenu noteica ar ilgtermiņa līgumu starpniecību, iekļaujot tajā “take or pay”, jeb “pērc un paņem visu nolīgto apjomu, vai maksā” principu. Šobrīd gāzes cenu diktē sašķidrinātās dabasgāzes tirgus. Tas licis būtiski sarukt gāzes cenām. Ja līdz 2014.gadam 1000 kubikmetri gāzes maksāja aptuveni 400-500 ASV dolāru par miljardu kubikmetru, tad šodien šī cena svārstās ap 200 ASV dolāriem par 1000 kubikmetru.

Turpretī Krievijas kopējā gāzes eksporta vērtība ir samazinājusies no 69 miljardiem ASV dolāru 2008.gadā līdz tikai 25 miljardiem dolāru 2020.gadā. 2019.gadā 73% no visa “Gazprom” gāzes eksporta nonāca ES, kopējām izmaksām sasniedzot 18 miljardus dolāru 2020.gadā.  Ņemot vērā, ka ES kopējās izmaksas par gāzes importu sasniedza 2,3 triljonus ASV dolāru, no Krievijas importētās gāzes apjoms ir vien 0,8% no kopējā importa apjoma, kamēr tie bijuši 5,4% no Krievijas kopējā eksporta. Krievijai nav, kur citur piegādāt šo gāzi, kas nozīmē, ka “Gazprom” ir atkarīgs no ES, savukārt ES valstis gāzi pavisam viegli var iegādāties citur.

 

“NS2” būvniecība ir negatīvi ietekmējusi valdību Vācijā, Austrijā un Nīderlandē, valstīm ciešot no augsta līmeņa korupcijas no Krievijas un “Gazprom” puses. Vācijā šajā jautājumā izceļas G. Šrēders un “Nord Stream AG” izpilddirektors un Putina draugs Matiass Varnigs. Domājams, ka abi ir Putina vislabāk apmaksātie aģenti Eiropā. “NS2” pabeigšana vēl vairāk pastiprinās Kremļa ietekmi Vācijas biznesa aprindās. Austrijā virkne ievērojamu bijušo politiķu pēc aiziešanas pensijā sākuši strādāt Krievijas valsts uzņēmumos. “Gazprom” uzņēmējdarbības veids ir viltīgs un nepārredzams, jebkura uzņēmuma attīstība ir kaitīga Eiropai. Gan “Gazprom”, gan “NS2” ir saistīti ar korupcijas riskiem, kurus nedrīkst pieļaut sabiedrībās, kuras iestājas par tiesiskumu.
Image
Krieviju un Vāciju savienojošā gāzes vada "Nord Stream 2" montāža uz ieklāšanas kuģa Baltijas jūrā/Nord Stream 2 / Thomas Eugster
Foto: Nord Stream 2/ Thomas Eugster
Foto: Krieviju un Vāciju savienojošā gāzes vada "Nord Stream 2" montāža uz ieklāšanas kuģa Baltijas jūrā/Nord Stream 2 / Thomas Eugster

Krievijas draudi Eiropas pārvaldībai neaprobežojas tikai ar “NS2”. “Gazprom” ir iesaistījies apšaubāmās aktivitātēs ar “TurkStream” Bulgārijā un Serbijā. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns pēkšņi mainīja savu politiku attiecībā uz Krieviju pēc tam, kad viņš pēc privātas tikšanās ar Putinu 2014.gada janvārī piekrita iegādāties jaunu atomelektrostaciju no Krievijas. Kopš tā brīža Ungārija drastiski nokritusies “Transparency International” Korupcijas uztveres indeksā.

Būtiski, ka “NS2” pabeigšana vismazāk ietekmēs tieši gāzes piegādi no Krievijas uz ES. Tā ievērojami samazinājusies kopš 2019.gada, kā arī gaidāms, ka tā turpinās samazināties, jo Eiropa strauji virzās uz dekarbonizāciju.

Image
Krieviju un Vāciju savienojošā gāzes vada "Nord Stream 2" montāža un ieklāšana Baltijas jūrā/ Nord Stream 2 / Axel Schmidt
Foto: Nord Stream 2 / Axel Schmidt
Foto: Krieviju un Vāciju savienojošā gāzes vada "Nord Stream 2" montāža un ieklāšana Baltijas jūrā/Nord Stream 2 / Axel Schmidt

“Gazprom” jau tagad ir milzīgs cauruļvadu tīkls uz ES. Ukrainas tranzīta cauruļvada jauda ir vismaz 120 miljardi kubikmetru gadā, savukārt Baltkrieviju un Poliju šķērsojošais “Yamal-Europe” cauruļvads nodrošina jaudu ar 33 miljardiem kubikmetru gadā. Abi šie cauruļvadi darbojas lieliski, savukārt Krievijas “NS1” ir saskāries ar vairākiem gadījumiem, kad tā darbība tikusi apturēta. Paredzams, ka “NS1” un “NS2” kopējā jauda pēc tā pabeigšanas sasniegtu 110 miljardus kubikmetru gadā.

“Gazprom” jaunuzbūvētās “TurkStream” jauda ar divām caurulēm ir 31,5 miljardi kubikmetru gadā, lai gan tikai puse (tas ir, 15,75 miljardi kubikmetru) domāta Eiropai.

Tādējādi Krievija ir uzstādījusi un gandrīz pabeigusi gāzes vadu tīklu uz Eiropu, kura iespējamā jauda ir līdz 319 miljardiem kubikmetru gadā, lai piegādātu vien 135 miljardus kubikmetru gadā. Tas ir par 136% vairāk nekā nepieciešams. Tas ir ļoti izšķērdīgi un tam nav komerciālas jēgas.

“NS2” pabeigšanas finansiālā ietekme būs vērā ņemama, bet ne milzīga. Tradicionāli Ukraina ir nopelnījusi 3 miljardus ASV dolāru gadā par tranzītu. Šie ieņēmumi ir samazinājušies līdz mazāk nekā 2 miljardiem dolāru gadā, kad Krievija pēc piegāžu samazināšanas un novirzīšanas uz “NS1” ir samazinājusi tranzīta apjomus. Polija un Baltkrievija, iespējams, katra saņem tranzīta maksu aptuveni 500 miljonu ASV dolāru apmērā gadā, lai gan “Gazprom” ir pārņēmis īpašumtiesības uz cauruļvadu caur Baltkrieviju. Pabeidzot “NS2”, Vācija saņems aptuveni 2 miljardus dolāru gadā tranzīta nodevās par gāzes transportēšanu.

Dažādu juridisku sarežģījumu dēļ “Gazprom” bija spiests pilnībā uzņemties “NS2” īpašumtiesības. Tika prognozēts, ka tā izmaksas būs aptuveni 9,5 miljardi eiro, bet nu jau šīs izmaksas ir tuvāk 11 miljardiem eiro. Paredzēts, ka “Gazprom” finansē pusi “NS2” patstāvīgi, savukārt katram no pieciem rietumu partneru uzņēmumiem projektam jānodrošina 950 miljonu eiro finansējums.

Liels juridiskais jautājums ir tas, kurš, ja vispār kāds, uzņemsies atbildīgā lomu, ja projekts tiks apturēts. Ja to apturēs ASV sankcijas, kas šobrīd šķiet visticamākais scenārijs, neviens netiks saukts pie atbildības, jo līdz šim nevienam nav izdevies veiksmīgi iesūdzēt tiesā ASV Finanšu ministriju par sankciju piemērošanu. Savukārt, ja projektu apturēs Vācijas valdība, tai nāktos uzņemties atbildību, jo tā jau iepriekš ir apstiprinājusi “NS2” būvniecību. Trešais variants ir, ka projektu aptur ES. Maz ticams, ka ES par to būtu jānes atbildība, jo tā nekad nav apstiprinājusi “NS2”.

2014.gadā ASV Valsts kases departaments sankcionēja V.Putina interesēs darbojošos oligarhus Genādiju Timčenko un Borisu Rotenbergu. Šīs pret Krieviju vērstās sankcijas noteiktas saistībā ar iebrukumu Ukrainā. Lai gan abi ir Somijas pilsoņi, vismaz publiski, Somijas valdība ir klusējusi. Jau gadu vēlāk departaments sankcionēja zviedru advokātu Svenu Olsonu par sadarbību ar jau minēto Genādiju Timčenko.

2019.gada decembrī ASV Valsts kases departaments sankcionēja Aivaru Lembergu saistībā ar “tiešu vai netiešu iesaistīšanos korupcijā, ieskaitot valsts aktīvu piesavināšanos, privāto aktīvu atsavināšanu personiskā labuma gūšanai, korupciju, kas saistīta ar valdības līgumiem vai dabas resursu ieguvi, vai kukuļošanu”.

Tajā pašā laikā departaments sakcionēja arī ievērojamu slovāku uzņēmēju Mariānu Kočneru par “atbildību vai līdzdalību smagā cilvēktiesību pārkāpumā vai līdzdalību tajā, vai tiešu vai netiešu iesaistīšanos cilvēktiesību pārkāpumos”. Kočners piedraudēja reportierim Jānam Kuciakam, kurš izmeklēja viņa iesaistīšanos nelegālās aktivitātēs. 2020.gadā Kočners tika attaisnots apsūdzībā par Jāna Kuciaka slepkavības pasūtīšanu.

Katrā no šiem gadījumiem, iesaistītās valstis ir klusējušas, zināmā mērā priecājoties, ka ASV noteikusi sankcijas tiem, kurus tās pašas nespēja sodīt. Nezināmu iemeslu dēļ Somija nerīkojās pret Timčenko un Rotenbergu. Zviedrijā nebija likuma, saskaņā ar kuru pie atbildības varētu saukt Svenu Olsonu. Latvijas prokurori jau kopš 2006.gada mēģina saukt pie atbildības Aivaru Lembergu. Tāpat Slovākija bija pārāk vāja, lai sauktu pie atbildības Kočneru.

Acīmredzot arī Vācija nespēj saukt pie atbildības Šrēderu un Varnigu, lai gan viņi ir nozīmīgi Putina interešu pārstāvji Eiropā. ASV vajadzētu iejaukties un noteikt pret viņiem vērstas sankcijas, līdzīgi kā Somijā, Latvijā, Slovākijā un Zviedrijā. Abus varētu sankcionēt, pamatojoties uz ar Ukrainu saistītām sankcijām vai Magņitska likumu.

“NS2” cauruļvadam nav komerciālas jēgas. Tā kā Krievijas gāzes piegādes Eiropai, visticamāk, nepalielināsies, nav nepieciešams vēl viens cauruļvads uz Eiropu. “NS2” kalpo diviem mērķiem – apšaubāmām biznesa interesēm un ģeopolitikai. Neviens no tiem nav pieļaujams. Ģeopolitiskais mērķis ir atvieglot Krievijas militārās darbības Ukrainā un Baltkrievijā, politiski atdalīt Vāciju no ES un ASV, korumpēt līderus, it īpaši Austrijas un Vācijas elites pārstāvjus. Eiropai nevajadzētu piekrist Putina personīgo draugu peļņas atbalstīšanai, izveidojot nevajadzīgu un dārgu cauruļvadu.

Pārsteidzoši, ka Vācija pieļāvusi tik tālu projekta attīstību. Vācijas vēlēšanas šoruden varētu pietiekami uzlabot Zaļo partijas pozīciju tiktāl, ka Vācija varētu atkāpties no šī projekta. Ja nē, būs jāiejaucas ASV prezidenta Džo Baidena administrācijai.

Dalies ar šo ziņu