NATO lēmums nodot operatīvo atbildību par Igaunijas un Latvijas aizsardzību 1. Vācijas-Nīderlandes korpusam signalizē par fundamentālu un vēsturisku pavērsienu Alianses stratēģijā. Kā savā analīzē Starptautiskā Stratēģisko pētījumu institūta (IISS) platformā Military Balance+ norāda sauszemes karadarbības eksperts Rubens Stjuarts (Ruben Stewart), šī reorganizācija iezīmē pāreju no viena korpusa atbildības sektora uz sarežģītu daudzu korpusu karadarbības arhitektūru, vienlaikus mainot Alianses stāju no līdzšinējās atturēšanas un sabiedroto atbalsta uz praktisku, liela mēroga aizsardzības operāciju vadīšanu. Līdzšinējā viena korpusa modeļa vietā NATO austrumu flangā mērķtiecīgi tiek veidoti vairāki specializēti korpusu sektori un to savstarpējās sinhronizācijas mehānismi, kas ir tieša Alianses pielāgošanās reāla, augstas intensitātes konvencionālā kara prasībām Eiropā.
Jaunais atbildības sadalījums Baltijā
Alianses lēmums nodot atbildību par Igaunijas un Latvijas aizsardzību 1. Vācijas-Nīderlandes korpusam nav uzskatāms par kārtējo tehnisko štābu rotāciju vai kosmētisku optimizāciju. Tas ir skaidrs signāls, ka Alianse pārveido savu militāro stāju atbilstoši reāla, augstas intensitātes konvencionālā kara prasībām Eiropā.
Saskaņā ar jauno plānu 1. Vācijas-Nīderlandes korpusa štābs, kas bāzējas Minsterē, pārņems operatīvo vadību pār Igaunijas un Latvijas teritoriju. Savukārt Daudznacionālā korpusa "Ziemeļaustrumi" štābs Ščecinā turpmāk koncentrēsies tikai uz Lietuvas un Polijas ziemeļu daļas aizsardzību. Līdz ar to līdzšinējais modelis, kurā viens korpuss pārraudzīja visu plašo un ģeogrāfiski sarežģīto NATO ziemeļaustrumu flangu, tiek aizstāts ar diviem atsevišķiem un specializētiem korpusu sektoriem.
Daudznacionālā korpusa "Ziemeļaustrumi" milzīgā atbildības nasta bija vēsturiski izveidojusies situācija. Šis štābs tapa vēl pirms Baltijas valstu pievienošanās NATO, un gadu gaitā tam nācās uzņemties atbildību par NATO austrumu robežu, kas stiepjas vairāk nekā 2200 kilometru garumā gar Krievijas un Baltkrievijas robežām. Šāda mēroga teritorijas vadīšana augstas intensitātes konfliktā vienam štābam radītu nepārvaramus izaicinājumus un vadības lēmumu sastrēgumu.
Divu korpusu nepieciešamības pamatojums
Viena štāba pārslodze nebija saistīta tikai ar ģeogrāfisko attālumu. Igaunija un Latvija saskaras ar pavisam citādākiem operatīvajiem izaicinājumiem nekā Lietuva un Polijas ziemeļaustrumi. Dienvidu sektoram pastāvīgi jāņem vērā Suvalku koridora specifika, Baltkrievijas faktors un Kēningsbergas anklāva tuvums. Šīs atšķirīgās ģeogrāfiskās realitātes, apvienojumā ar nepieciešamību koordinēt daudznacionālus spēkus dažādās operāciju vidēs, radīja pārmērīgu spiedienu uz vienu štābu.
Tāpat jāņem vērā, ka Baltijas aizsardzība nav tikai sauszemes spēku jautājums. Reģiona drošība ir kritiski atkarīga no jūras komunikācijas līniju uzturēšanas ar Ziemeļvalstīm un pārējiem sabiedrotajiem. Krievijas militārās spējas Kēnigsbergā un Sanktpēterburgas apkārtnē veido integrētu operāciju vidi, kurā notikumi jūrā, gaisā un uz sauszemes ir nesaraujami saistīti. Tas pieprasa nepārtrauktu un zibenīgu dažādu spēku veidu sinhronizāciju.
1. Vācijas-Nīderlandes korpusa loma un nākotnes spēku struktūra
Jaunā struktūra tieši ietekmēs militāros formējumus, kas nonāks 1. Vācijas-Nīderlandes korpusa pakļautībā. Tas pārņems vadību pār Igaunijas divīziju un Daudznacionālo divīziju "Ziemeļi". Tomēr miera laika struktūrā šie spēki pilnībā neizmanto to vadības kapacitāti, kāda parasti piemīt pilnvērtīgam korpusa līmeņa štābam.
Reāla konflikta gadījumā ar šīm divīzijām vien nepietiktu. Igaunijai un Latvijai ir vairāk nekā 500 kilometru gara robeža ar Krieviju, un abām valstīm vienlaikus jānodrošina aizmugures teritorija, kritiskā infrastruktūra un jāspēj absorbēt sabiedroto papildspēki, kas ierodas pa sauszemi, jūru un gaisu. Pašreizējā spēku konfigurācija drīzāk kalpo kā sākotnējais aizsardzības ietvars, kas krīzes situācijā ir būtiski jāpaplašina.
Pastāvīga Igaunijas un Latvijas korpusa sektora izveide rada loģisku struktūru tam, kā šajā virzienā varētu tikt izvērstas Vācijas galvenās divīzijas, piemēram, 1. bruņotā divīzija, 10. bruņotā divīzija un Ātrās reaģēšanas divīzija kopā ar tajās integrētajām Nīderlandes brigādēm. Lai gan NATO publiski neatklāj konkrētus karalaika plānus, atbildības nodošana šim štābam veido dabisku saikni starp vadības elementu un formējumiem, kas visdrīzāk dosies palīgā Igaunijai un Latvijai.
Interesants izņēmums šajā arhitektūrā ir Vācijas 45. bruņotā brigāde, kas pastāvīgi tiek izvietota Lietuvā. Lai gan tas ir apjomīgs Vācijas spēku ieguldījums reģionā, Lietuva paliks Daudznacionālā korpusa "Ziemeļaustrumi" atbildības zonā, demonstrējot, ka spēku izvietojums un komandvadības ķēdes ne vienmēr pārklājas pēc nacionālā principa.
Pāreja uz vairāku korpusu karadarbību
Baltijas reģiona reorganizācija izgaismo plašāku un mazāk pamanītu NATO komandstruktūras transformāciju. Aukstā kara noslēgumā un sekojošajās desmitgadēs Alianses štābi tika pielāgoti operācijām ārpus NATO robežām. Šodien prasības ir pilnīgi citas — ir nepieciešams vienlaikus komandēt vairākas divīzijas un korpusus vienotā, nepārtrauktā frontē, kas stiepjas no Tālajiem Ziemeļiem līdz pat Melnajai jūrai.
Šādā situācijā kritisks kļūst jautājums par šo korpusu savstarpējo sinhronizāciju. Atbilde meklējama NATO jaunajās augstākā līmeņa daudzu korpusu vadības struktūrās. Ziemeļeiropā sauszemes operāciju koordināciju nodrošina Daudznacionālo korpusu sauszemes komponentes pavēlniecība "Ziemeļrietumi" Mikkeli (Somijā), kas ir saistīta ar Apvienoto spēku pavēlniecību Norfolkā. Centrāleiropā līdzīga funkcija veidojas ap analogu pavēlniecību Vīsbādenē (Vācijā), kas cieši sadarbojas ar ASV armijas Eiropā un Āfrikā štābu. Ja vairāki korpusi karo plecu pie pleca blakus sektoros, tieši šādi augstākie štābi ir nepieciešami, lai manevri, uguns atbalsts un loģistika neapstātos uz korpusu robežām.
Militāro spēju audzēšana un nākotnes izaicinājumi
Lai gan jaunā struktūra ir stratēģiski un ģeogrāfiski loģiskāka, joprojām ir jāiegulda liels darbs, lai to pārvērstu par pilnībā gatavu karadarbības instrumentu. Vēsturiski korpusa līmeņa štābu rīcībā vienmēr bija pastāvīgi piesaistīti atbalsta elementi — tālšāvēja artilērija, inženieri, pretgaisa aizsardzība, izlūkošana un loģistikas brigādes, kas ļāva ietekmēt operācijas dziļumā.
1. Vācijas-Nīderlandes korpusam ir augsti kvalificēts štābs un spēcīgs nacionālo spēku bāzes atbalsts, taču tam pašlaik trūkst pastāvīgi piešķirtu korpusa līmeņa uguns jaudas un pretgaisa aizsardzības vienību. Liela mēroga operācijām nepieciešamie atbalsta elementi Alianses dalībvalstīm būs jāģenerē un jāintegrē mobilizācijas procesā. Tas nav konceptuāls brāķis, bet gan realitāte, ko radījusi desmitgadēm ilgā koncentrēšanās uz zemas intensitātes konfliktiem. Izveidot štābu uz papīra ir salīdzinoši vienkārši; nodrošināt to ar reālu artilēriju, loģistiku un pretgaisa aizsardzību ir daudz sarežģītāk.
Salīdzinājumam, Daudznacionālajam korpusam "Ziemeļaustrumi" šajā ziņā ir priekšrocības, jo tas darbojas līdzās strauji augošajai Polijas armijas struktūrai, kas tiek masīvi apbruņota ar modernu stobru un raķešu artilēriju, kā arī triecienhelikopteriem "AH-64E Apache". Tas nozīmē, ka Polijas virziena korpusam var būt vieglāka piekļuve dziļās operācijas spējām nekā jaunizveidotajam Igaunijas-Latvijas sektoram.
Galu galā, Baltijas komandstruktūras reorganizācija skaidri parāda, ka NATO būvē daudzslāņainu un nopietnu karalaika arhitektūru, kas ir nesalīdzināmi attīstītāka par 2014. gada modeļiem. Jaunu korpusu sektoru izveide un to pakļaušana štābiem apliecina NATO neatgriezenisku atgriešanos pie liela mēroga kampaņu plānošanas un gatavības reālam kolektīvās aizsardzības karam.
