"Mēs sākām visu no nulles": bijušais ZS komandieris par sadarbību ar Mičiganas Nacionālo gvardi

Jura Eihmaņa ceļš uz militāro karjeru sākās ar iestāšanos īpašajā kārtības sargu vienībā laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Pēc Zemessardzes izveides iestājies 14. bataljonā, kas atradās Purvciemā. Dienesta gaitā kļuvis vispirms par 14. bataljona komandieri, pēc tam par Zemessardzes štāba priekšnieka vietnieku militāros jautājumos, vēlāk nonācis Zemessardzes štāba priekšnieka amatā, bet no 1996. līdz 1998. gadam bijis Latvijas Zemessardzes komandieris. 1998. gadā uz sešiem mēnešiem Juris Eihmanis bija arī NBS komandiera amatā.

Par sadarbības pirmsākumiem viņš atminas, ka visu organizējis ASV valsts departaments, iesaistot ASV štatu nacionālās gvardes. Attiecīgi katrai no Baltijas valstīm tika piesaistīts savs štats:  lietuviešiem bija sadarbība ar Pensilvāniju, igauņiem – Mērilendu, bet latviešiem tā bija Mičigana, un šo izvēli noteica arī lielā latviešu diaspora, kas dzīvoja šajā štatā. Tolaik Mičiganas Nacionālās gvardes komandiera biroja vadītāja bija latviete Dace Meisone (Mason), kura lielā mērā veicināja šo procesu.

Liela loma turpmākajā sadarbībā bija arī Mičiganas Nacionālās gvardes nozīmētajiem virsniekiem, parasti pulkvežiem, kas Latvijā vadīja militārās sadarbības vienību. Pirmais vienības vadītājs bija pulkvedis Ouvens Mūns, pēc viņa sekoja pulkvedis Veins Kopa un pulkvedis Rodžers Alens. “Visi izrādīja ļoti lielu entuziasmu. Viņi pastāvīgi atradās Latvijā, un viņu uzdevums bija koordinēt mūsu vajadzības un viņu iespējas, protams, vadoties no ASV puses piešķirtā budžeta,” skaidro Juris Eihmanis.

Viņš atceras pirmās tikšanās 1993. gadā pavasarī, kad ieradās Mičiganas Nacionālās gvardes delegācija, kurā ietilpa arī Amerikas latvietis, pulkvedis Gundars Zaļkalns, Nacionālās gvardes virsnieks Verners Šulcs un vēl daži citi Amerikas latvieši, kas darbojās militārajā jomā. Tieši viņi bijuši lielākie sadarbības virzītājspēki no amerikāņu puses.

Image

Amerikāņu pusei sākumā bijuši ierobežojumi, viņi nevarēja zemessargiem mācīt kaujas taktiku, jo pastāvēja politiski nosacījumi. Tā vietā sadarbības sākumā primārā bijusi personāla plānošana un vadība, apmācību organizēšana, militārpersonu ģimeņu atbalsta programmas.

“Ātri vien mums kļuva pieejama amerikāņu militārās taktikas rokasgrāmatu bibliotēka, no kuras daudz mācījāmies. Turklāt mums bija arī laba sadarbība ar britu kājnieku skolu, kuras instruktori brauca pie mums un mācīja tieši militāro taktiku. Tas bija laiks, kad mēs veidojām savu apmācību sistēmu no nulles,” stāsta bijušais ZS komandieris.

Image

Zemessardzes vadība ātri sapratusi, ka galvenā problēma veiksmīgai sadarbībai un attīstībai ir angļu valodas nezināšana. Ar ASV vēstniecības palīdzību Zemessardzes brigādēs tika izveidotas aprīkotas angļu valodas mācību klases. Amerikāņi palīdzēja apmācīt angļu valodas pasniedzējus, kas pēc tam mācīja angļu valodu zemessargiem.

Protams, amerikāņi pakāpeniski sniedza palīdzība arī ar materiāltehnisko līdzekļu nodrošinājumu, sūtīja dažādus mācību materiālus, karavīru individuālo ekipējumu, mācību munīciju, transportlīdzekļus, vēlāk arī triecienšautenes “M-14” – tiesa, to nedarīja tikai Mičiganas Nacionālā gvarde, bet arī ASV armija un Aizsardzības ministrija.

Kā svarīgu notikumu sadarbības gaitā Juris Eihmanis atminas kopīgās militārās mācības “GuardEx” un “Baltic Challenge”. Mičiganā uz pirmajām “GuardEx” mācībām neliela zemessargu grupa no štāba aizbrauca tikai kā novērotāji. Bet gadu vēlāk nākamajās mācībās jau bija iespēja piedalīties kā dalībniekiem, uz ASV brauca arī mūsu karavīri un zemessargi, kas darbojās vada līmenī, kā arī štāba virsnieki dažādās specialitātēs.

Image

1996. gadā Ādažos norisinājās mācības “Baltic Challenge”, kurās Juris Eihmanis darbojās kā mācību komandieris kopā ar ASV jūras kājnieku pulkvedi. Tās bija pirmās šāda mēroga militārās mācības Latvijā, kurās piedalījās dalībnieki no visām Baltijas valstīm, pārstāvji no Pensilvānijas, Mērilendas un Mičiganas Nacionālās gvardes, kā arī ASV jūras kājnieki – kopā ap 600 cilvēku.

“Pēc scenārija tā bija miera uzturēšanas operācija – trenējām kontrolposteņu ierīkošanu un uzturēšanu, patrulēšanu, sprādzienbīstamu priekšmetu atrašanu un neitralizēšanu, pretsnaiperu darbību. Tābrīža starptautiskā politika noteica, ka šāda līmeņa militārās mācības varēja notikt tikai miera uzturēšanas nolūkos,” par politiski militāro situāciju 90. gadu vidū piebilst Juris Eihmanis.

Image

Bijušais ZS komandieris uzsver, ka, neraugoties uz darbības sākumu praktiski no nekā, 90. gados Zemessardze ļoti strauji attīstījās – tika izveidots Zemessardzes mācību centru Cēsīs (tagadējā NBS Instruktoru skola), izlūku mācību centrs Dobelē, sakarnieku mācību centrs Ogrē. Brigādēs tika izveidotas mācību komandas, kas brauca uz bataljoniem un palīdzēja plānot mācības.

Pulkvedis uzskata, ka Latvijas bruņoto spēku turpmākā attīstība arī lielā mērā balstījās uz Zemessardzes padarīto tieši apmācību un struktūras jomā. “Mums bija liels entuziasms un vēlme sasniegt rezultātu, daudz darījām pēc pašu iniciatīvas, negaidot pavēles no augšas,” viņš uzsver. “Mūsu uzstādījums bija tāds, ka Zemessardzē jābūt spēcīgiem bataljoniem, kas veido Zemessardzes pamatu. Uzskatu, ka pirmajos darbības gados mūsu Zemessardze bija vadošā Baltijā, apmācījām arī igauņus un lietuviešus, un tas noteikti nebūtu iespējams bez amerikāņu palīdzības.”

Image