Kaprāle Inese Tālmane paralēli dienestam NBS Gaisa spēkos civilajā dzīvē ir labi zināma dramaturģe. Viņas kontā ir jau padsmit uzrakstītas lugas, no kurām gandrīz visas arī tikušas iestudētas un rādītas, galvenokārt uz Latvijas amatieru teātru skatuvēm. Izrādās, Inese raksta arī dzeju un stāstus, taču atzīst, ka vistuvākais žanrs tomēr ir dramaturģija. Iepriekš arī pati daudzus gadus spēlējusi Lielvārdes tautas teātrī, tomēr sapratusi, ka labāk vēlas būt tā, kura šīs lugas rada, nevis iedzīvina uz skatuves. Viņa gan atzīst, ka par militāro dienestu viņa neraksta, smejot, ka varbūt kādreiz tam pievērsīsies, kad atvaļināsies. Sarunā ar “Sargs.lv” Inese atklāj, ka dienests iemācījis disciplīnu – tā palīdz arī radošajā jomā, lai nav tikai tā, ka mākslinieki “pa gaisu” vien dzīvo.
Dienests Gaisa spēkos
Gaisa spēkos kaprāle Inese Tālmane ir kopš 2002. gada, kad tur sāka strādāt kā civilā darbiniece, taču jau pēc pusotra gada viņa pievienojās profesionālajam militārajam dienestam, kļūstot par karavīru.
Pirmā dienesta vieta Gaisa spēkos – Pretgaisa aizsardzības divizions, kurā nodienēti desmit gadi. Nu jau gandrīz desmit gadi nodienēti Gaisa spēku štābā un ilgu laiku bijusi arī Gaisa spēku komandiera sekretāre.
Inese atzīst – lai arī kādā amatā bijusi, papildus vienmēr tikusi iesaistīta Gaisa spēku pasākumu un aktivitāšu organizēšanā, ieskaitot scenāriju rakstīšanu.
Pirmais dzejolis – jau sākumskolā
Inesei rakstīšana vienmēr bijusi tuva, un savu pirmo dzejoli viņa uzrakstījusi jau sākumskolā – 3. vai 4. klasē. Viņa smej, ka šo četrrindi joprojām atceras no galvas:
“Pa ceļu rāpo zirneklis.
Tāds liels un pelēks tas.
No viņa baidās bērni,
Bet viņam tas nekas.”
Arī tagad dzeju Inese ik pa laikam raksta, biežāk sanāk dzeju izmantot dziesmu tekstos savās rakstītajās teātra lugās. Roku iemēģinājusi arī romānu rakstīšanā, bet Inese atzīst, ka šī žanra rakstīšana ir ilgstošs un sarežģīts process, taču ideju kādreiz rakstīt arī to pavisam nav atmetusi, lai gan vistuvāk sirdij ir tieši dramaturģija.
No Vinnija Pūka līdz pašas rakstītām lugām
Arī teātra spēlē Inese iesaistījusies agri un skolas lugās spēlējusi jau kopš 2. klases. Bērnībā bijusi ļoti aktīvs bērns, visur piedalījusies, skaļi dziedājusi pat, braucot vilcienā.
Teātri spēlējusi arī vēlāk, daudzi gadi aizvadīti uz Lielvārdes tautas teātra skatuves, tomēr nesen sapratusi, ka labāk vēlas būt tā, kura šīs lugas rada.
“Spēlējot tautas teātrī vadošās lomas, sapratu, ka mīlētāju savu gadu dēļ vairs nevaru spēlēt, bet mammas un vecmāmiņas es vēl neesmu gatava spēlēt. Tomēr teātris man joprojām ir mīļš, un man ir, ko teikt. Tāpēc, kad gaidīju savu jaunāko bērniņu, domāju, ko es pusotru gadu mājās sadarīšu. Gribējās rakstīt, īpaši dramaturģiju, bet īsti nezināju, kā,” viņa saka.
Tolaik viņa atradusi iespēju dramaturģiju mācīties Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kopīgi veidotajā kultūrizglītības programmā “Literārā Akadēmija”.
Inese sākusi mācīties prozas meistarklasē, bet sapratusi, ka labāk spēs sevi izpaust caur lugām, tāpēc divus gadus apmeklējusi arī drāmas meistarklases. Kad bērni jau bija paaugušies, Inese savu izglītošanos rakstniecības jomā turpināja, 2020. gadā iegūstot maģistra grādu programmā “Rakstniecības studijas” Liepājas universitātē.
Inese Tālmane Latvijas dramaturgu lokā jau ir labi zināma lugu autore, bet pati atzīst, ka šis ceļš ir bijis garš. Atpazīstamību sekmējušas arī godalgas, ko ik pa laikam saņem Ineses rakstītās lugas. Piemēram, 2021. gada nogalē Latvijas Nacionālā kultūras centra rīkotajā nacionālajā lugu konkursā viņas luga "Cerību ēnā" ieguva pirmo vietu, un arī trešā godalgu tika viņas rakstītajai lugai – ”Pumpurs. Ceļš uz Lāčplēsi.”
Luga tapusi, iedvesmojoties no Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā”, mēģinot iztēloties, kā toreiz jutās sievietes, gaidot mājās savus vīrus, tēvus un mīļotos, kuri bija palikuši uz ledus gabala.
Lugas sižets vēsta: “Marija vēlas pamest vecāku māju, lai izrautos no mātes ietekmes, izvairītos no negribētas laulības un kļūtu noteicēja pār savu dzīvi. Tad pienāk ziņa – ledus gabals, uz kura atradās 14 vīri, tostarp viņas tēvs un mīļotais, ir iepūsts jūrā. Piecas dienas neziņas un gaidu.”
Trīs no Ineses rakstītajām lugām ir tapušas pēc pasūtījuma. Arī tā mēdz būt, ka teātra kolektīvs atrod autoru un lūdz, lai uzraksta īpaši piemērotu lugu konkrētajam aktieru ansamblim vai arī par kādu sev vēlamu tēmu.
Sākotnēji radīt pasūtījuma darbus bijis grūti, jo līdz šim autore rakstījusi tikai tad, kad pašai temats bijis svarīgs. Lugas tapšanas procesā Inese apciemojusi dramaturgu Jāni Jurkānu, kurš teicis: “Izsvied visu, kas tev atsūtīts un pārvērt šo ideju par savu, atrodot interesanto!” Izrādās, tā arī bijusi veiksmes atslēga, un arī teātru kolektīvi ar rezultātu bijuši apmierināti.
Savu pirmo darbu ”Trakais Džo” (2012) Inese uzrakstījusi, iedvesmojoties no situācijas ģimenē, kurā tolaik audzis “spurains” pusaudzis. Lugas sižets stāsta par jaunieša un mammas attiecībām un arī konfliktiem.
Militārais dienests līdzsvaro radošo dzīvi
Uz jautājumu, vai lugas tapšanā Inese izmantojusi arī militārajā dienestā gūto pieredzi un atziņas, viņa saka, ka par darbu neraksta. “Varbūt tad, kad atvaļināšos,” viņa smaidot piebilst. Tomēr dienests viņai iemācījis disciplīnu, kas svarīga arī māksliniekiem, lai viņi nedzīvo tikai “pa gaisu”.
Pašlaik Inese mēģina pabeigt rakstīt lugu par mīlestību. Tā ir tik dažāda. Šo darbu viņa sāka jau pirms kāda laika, lai iesniegtu lugu konkursā, tomēr šoreiz nepaspējusi.
Turklāt autore nebaidās arī no jauniem izaicinājumiem, jo kopā ar bijušo kursa biedreni raksta scenāriju jaunam Latvijas seriālam. Tāpat arī nedaudz atgriezusies pie prozas darbu un dzejoļu rakstīšanas.
Luga – kā bērns, kas sāk dzīvot savu dzīvi
Skatoties izrādi, kas tapusi pēc viņas lugas, Inese atzīst, ka esot jocīga sajūta – teksti liekas dīvaini un dažreiz pat sev jājautā – vai tiešām to uzrakstīju es?
“Vienmēr baidos no situācijas - ja teātra kolektīvs izrādi nospēlēs labi, tad ir labs režisors, bet, ja slikti, tad slikts dramaturgs. Īpaši pirmizrādēs, kad autoru sauc uz skatuves, man svarīgi, lai nebūtu kauns iziet. Paldies Dievam, tā nav bijis. Pirmajā savas lugas pirmizrādē sajūta bija līdzīga kā pirmā bērna izlaidumā – zinu, ka tas ir mans bērns, bet viņš jau sācis dzīvot patstāvīgu dzīvi, par kuru man vairs nav nekādas teikšanas. Tiklīdz luga ir iestudēta, tā jau ir izrāde, kurā režisors un aktieri ielikuši kaut ko no sevis, un tā dzīvo savu dzīvi,” viņa saka.
Uz jautājumu, kā viņa vērtē mūsdienu dramaturgu darbu, Inese atzīst, ka ir daudz labu darbu, bet autoriem pietrūkst iespēju izglītoties jo, ne visi aizies uz augstskolu.
“Luga nav tikai dialogi, tas ir teksts, kas virza darbību. Bet šī joma Latvijā pamazām attīstās. Arī es visu laiku cenšos augt. Pat esmu bezkaunīgi rakstījusi lugu konkursa žūrijas locekļiem, jautājot, cik punktu manam darbam pietrūka, lai saņemtu godalgu. Desmit gadus esmu ar sevi strādājusi, tāpēc jūtos šīs mazās uzvaras pelnījusi,” pauž Inese.
Mērķis, kāpēc rakstīt
Stāstot par savu lugu tapšanu, Inese saka, ka galvenais, lai tēma ir aktuāla, tāpat svarīgi, lai dramaturgam un režisoram, kurš izrādi iestudēs, sakristu vīzija.
Tā kā Latvijā ir ļoti maz vīriešu, kuri gatavi kāpt uz amatieru teātru skatuvēm, tad jāraksta vairāk lugu, kurās darbojas sieviešu personāži. Piemēram, I. Tālmanes lugā “Cerību ēnā” ir tikai pieci aktieri – visas sievietes.
“Arī teātra skatītāji mainās, kļūst izglītotāki. Daudzi joprojām grib, lai viņus izsmīdina, bet citiem atkal gribas to izrādes pēcgaršu, lai ir, par ko padomāt. Man pašai arī tas patīk. Ir bijuši gadījumi, kad pēc izrādes skatītājs man saka: “Paldies, jūs uzrakstījāt par manu dzīvi!” Tas ir liels gandarījums, jo tātad tēma aizskārusi ne tikai mani, bet arī citus,” atklāj Inese.
Lai arī līdz šim Ineses lugas iestudējuši tikai Latvijas amatieru teātri, viņas vārds zināms arī “lielo” teātru režisoriem. Pērn ar vienu savu lugu piedalījusies ideju konkursā Nacionālajam teātrim, tomēr Latvijas teātru repertuārā nemaz tik viegli nav iekļūt, jo režisori savus plānus sastāda pat vairākus gadus uz priekšu.
Kad pirmo reizi Inese mācījusies dramaturģijas meistarklasēs, pasniedzēja - latviešu dramaturģe un rakstniece Rasa Bugavičute-Pēce visiem jautājusi, kāpēc viņi grib rakstīt un ko vēlas sasniegt.
“Kursabiedru atbildes bija dažādas – kāds gribēja “norakstīt emocijas”, cits tikt iestudēts amatierteātros, vēl cits vienkārši rakstīt sev, bet es teicu: “Nezinu, vai esmu iedomīga, bet gribu, lai manu lugu iestudē kāds lielais teātris.” Pasniedzēja atbildēja: “Lūk, šis ir īstais sapnis, kāpēc rakstīt!” Šo mērķi esmu atstājusi kā nākamo soli. Pati tam ticu, ņemot vērā pēdējo gadu straujo izaugsmi,” rezumē I. Tālmane.