Persijas līča valstis arvien vairāk nonāk spiediena situācijā, pieaugot spriedzei ar Irānu, neraugoties uz to centieniem izvairīties no tiešas iesaistes konfliktā. Tās smagi skāruši Irānas raķešu un dronu uzbrukumi - simtiem triecienu vērsti ne tikai pret militāriem objektiem, bet arī pret civilo infrastruktūru, tostarp lidostām, ostām, viesnīcām un stratēģiski svarīgām enerģētikas iekārtām. Tas ir radījis gan cilvēku upurus, gan būtiskus ekonomiskos zaudējumus, īpaši valstīs, kuru labklājība lielā mērā balstās uz stabilitāti un energoresursu eksportu. Tāpēc reģiona līderi arvien skaidrāk signalizē, ka nepārtraukti uzbrukumi var piespiest viņus reaģēt, lai gan joprojām tiek dota priekšroka izvairīties no atklāta kara.
Līdz šim Persijas līča valstis ir saglabājušas aizsardzības pozīciju. Tās ir stiprinājušas pretgaisa un pretraķešu aizsardzību un izvairījušās noteikt skaidras “sarkanās līnijas”, kuru pārkāpšana automātiski izraisītu prettriecienu. Šāda piesardzīga pieeja atspoguļo bažas, ka jebkāda tieša militāra rīcība varētu novest pie daudz plašāka un postošāka konflikta. Vienlaikus arvien vairāk tiek apzināts, ka ilgstoša pasivitāte var nebūt ilgtspējīga, ja uzbrukumi turpināsies vai pastiprināsies, īpaši gadījumā, ja nopietni tiks bojāta kritiskā infrastruktūra, piemēram, elektrostacijas vai ūdens atsāļošanas iekārtas.
Ja Persijas līča valstis izlemtu pāriet uz aktīvāku, uzbrukuma rakstura nostāju, to rīcībā būtu vairākas iespējas. Viena no vismazāk riskantajām būtu paplašināt sadarbību ar Amerikas Savienotajām Valstīm, piešķirot pilnīgu piekļuvi savai gaisa telpai un militārajām bāzēm uzbrukuma operācijām pret Irānu. Tas ļautu tām netieši pastiprināt spiedienu uz Irānu, formāli neiesaistoties karā. Praksē zināma sadarbība jau pastāv, jo ASV spēki darbojas no bāzēm visā reģionā. Šīs sadarbības paplašināšana ļautu Persijas līča valstīm sniegt lielāku ieguldījumu militārajos centienos, vienlaikus ierobežojot savu tiešo iesaisti.
Tiešāks variants būtu pašu militāro spēju izmantošana. Tādu valstu kā Saūda Arābijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Kataras rīcībā ir modernas gaisa spēku vienības, tālas darbības triecienlidmašīnas un spārnotās raķetes, kas spēj sasniegt mērķus Irānas teritorijā. Šos līdzekļus varētu izmantot, lai uzbruktu raķešu palaišanas vietām vai citai militārajai infrastruktūrai, kas atbildīga par uzbrukumiem Persijas līča reģionam. Tomēr šādas operācijas būtu sarežģītas un riskantas. Daudzas Irānas sistēmas ir mobilas vai labi maskētas, tādēļ veiksmīgu triecienu iznākums lielā mērā būtu atkarīgs no precīzas izlūkinformācijas un ciešas koordinācijas ar sabiedrotajiem, kas jau darbojas Irānas gaisa telpā.
Vēl viens iespējamais rīcības virziens būtu vērsties pret Irānas ekonomisko un enerģētikas infrastruktūru, īpaši objektiem, kas saistīti ar Islāma revolucionāro gvardi. Tas būtu atbildes solis uz Irānas uzbrukumiem Persijas līča naftas un gāzes objektiem, kas jau ir traucējuši ieguvi un eksportu. Tomēr šāda pieeja varētu strauji saasināt konfliktu, jo abas puses lielā mērā paļaujas uz enerģētikas infrastruktūru. Turklāt nav skaidrs, vai Persijas līča valstīm ir pietiekami ieroču krājumi ilgstošas kampaņas uzturēšanai, īpaši ņemot vērā ierobežoto piekļuvi noteiktam modernam militārajam aprīkojumam.
Persijas līča valstis varētu arī pievērsties jūras tirdzniecības ceļu drošības stiprināšanai, īpaši Hormuza šaurumā, kam ir izšķiroša nozīme globālajām energoresursu piegādēm. Irānas draudi un uzbrukumi kuģniecībai jau ir samazinājuši satiksmi šajā šaurajā ūdensceļā, radot nopietnus ekonomiskos riskus. Sadarbojoties ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Persijas līča valstis varētu izvietot pretgaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmas, kā arī nodrošināt jūras spēku atbalstu, lai aizsargātu kuģošanas maršrutus un garantētu naftas un gāzes plūsmu. Šāda pieeja vairāk koncentrētos uz ekonomisko interešu aizsardzību, nevis tiešu uzbrukumu Irānai.
Katra no šīm iespējām sevī ietver būtiskus riskus. Pāreja uz uzbrukuma operācijām varētu provocēt Irānu vēl vairāk saasināt situāciju, piemēram, palielinot dronu un raķešu uzbrukumu intensitāti vai mudinot sabiedrotos grupējumus, piemēram, hutiešus, atvērt papildu frontes. Irāna varētu arī pastiprināt triecienus kritiskajai civilajai infrastruktūrai, izraisot plašus traucējumus elektroapgādē, ūdensapgādē un ikdienas dzīvē Persijas līča valstīs. Šāda eskalācija varētu ievilkt reģionu daudz plašākā un postošākā karā.
Vienlaikus arī turpināt tikai aizsardzības stratēģiju nav vislabākā pieeja. Tā var vājināt atturēšanas spēju un iedrošināt Irānu veikt arvien jaunus uzbrukumus, ja netiek sniegta jūtama atbilde. Pastāvīga aizsardzība pret raķešu un dronu triecieniem ir ārkārtīgi dārga un ilgtermiņā var izrādīties neuzturama. Laika gaitā aizsardzības izmaksas un veiksmīgu uzbrukumu risks var piespiest Persijas līča valstis pārskatīt savu līdzšinējo nostāju.
Politiskie apsvērumi situāciju padara vēl sarežģītāku. Persijas līča valstis ir piesardzīgas attiecībā uz pārmērīgu paļaušanos uz Amerikas Savienotajām Valstīm, jo īpaši ņemot vērā neskaidrību par to, cik ilgi amerikāņu atbalsts varētu saglabāties ilgstoša konflikta gadījumā. Tās arī pilnībā nesakrīt ar plašākajiem ASV un Izraēlas mērķiem, īpaši attiecībā uz ideju gāzt Irānas valdību. Irānas sabrukums varētu radīt ilgtermiņa nestabilitāti reģionā, ko Persijas līča valstis uzskata par nopietnu risku.
Turklāt pastāv arī iekšējas un reģionālas domstarpības pašu Persijas līča valstu vidū. Ne visas valstis vienādā mērā izjūt Irānas uzbrukumu sekas, un dažām no tām eskalācija varētu radīt lielākus zaudējumus nekā citām. Tāpēc vienotas atbildes panākšana būtu sarežģīta. Nozīme ir arī sabiedriskajai domai, jo daudzi reģiona iedzīvotāji iebilst pret dziļāku iesaisti konfliktā, īpaši ņemot vērā plašākas spriedzes, kas saistītas ar citiem reģionāliem jautājumiem.
Pašlaik Persijas līča valstis cenšas līdzsvarot šos savstarpēji konkurējošos spiedienus, saglabājot aizsardzības pozīciju un vienlaikus neatmetot citas iespējas. Tās rūpīgi seko līdzi situācijas attīstībai, īpaši tam, vai uzbrukumi turpināsies vai mazināsies. Galu galā to lēmumi būs atkarīgi no tā, vai tās uzskatīs, ka eskalācijas riski atsver nepieciešamību atjaunot atturēšanas spēju un aizsargāt savas ekonomiskās un drošības intereses.
