Krievija ir asi kritizējusi Amerikas Savienotās Valstis un Izraēlu par triecienu veikšanu Irānai, taču tā nav sniegusi tiešu militāru atbalstu Teherānai. Pēc bombardēšanas sākuma Krievijas vēstnieks Apvienoto Nāciju Organizācijā Vasilijs Ņebenzja raksturoja uzbrukumus kā neprovocētu bruņotas agresijas aktu pret suverēnu valsti. Neskatoties uz šo skarbo retoriku, Maskavas reakcija lielākoties ir aprobežojusies ar diplomātiskiem paziņojumiem un nosodījumu starptautiskajos forumos.
Pēdējās desmitgades laikā Krievija un Irāna ir izveidojušas ciešu partnerību, ko galvenokārt nosaka kopīgas ģeopolitiskās intereses, nevis ideoloģiska saskaņotība. Abas valstis saskaras ar nozīmīgām Rietumu sankcijām, kas ir veicinājis ekonomisko sadarbību un stratēģisko koordināciju. Viens no galvenajiem piemēriem ir Starptautiskais Ziemeļu–Dienvidu transporta koridors - 7200 kilometru gara tirdzniecības infrastruktūras sistēma, kas savieno Krieviju ar Irānu un Indiju. Šis projekts Maskavai kļuvis īpaši nozīmīgs pēc iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, kad tā zaudēja daudzus ierastos tirdzniecības maršrutus.
Militārā sadarbība arī ir bijusi nozīmīgs šo attiecību elements. Kopš 2023. gada Irāna ir piegādājusi Krievijai “Shahed” dronus, kas plaši izmantoti karā Ukrainā. Pēc analītiķu domām, šie droni ir spēlējuši nozīmīgu lomu Krievijas kaujas taktikas veidošanā. Laika gaitā Krievija arvien vairāk ir lokalizējusi šo sistēmu ražošanu un uzlabojusi to konstrukciju. Savukārt Maskava, kā ziņots, ir dalījusies ar izlūkošanas informāciju un piegādājusi Teherānai raķetes un munīciju.
Neraugoties uz šīm saitēm, abām valstīm nav savstarpējās aizsardzības pakta, kas uzliktu Krievijai pienākumu sniegt militāru palīdzību Irānai. 2025. gadā tās parakstīja stratēģiskās partnerības līgumu, kas paredz sadarbību pret kopīgiem draudiem, taču tajā nav kolektīvās aizsardzības noteikumu. Tas atšķiras no Krievijas drošības vienošanās ar Ziemeļkoreju, kurā ir ietvertas stingrākas militārās saistības.
Kremlis ir arī norādījis, ka Irāna nav oficiāli pieprasījusi Krievijas militāro palīdzību. Prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka Maskava kopš ASV un Izraēlas triecienu sākuma nav saņēmusi nekādus pieprasījumus no Teherānas par šādu atbalstu. Tādēļ Krievija savu iesaisti ir aprobežojusi ar politiskiem paziņojumiem un diplomātisku kritiku.
Daži analītiķi uzskata, ka Maskavai ir stratēģiski iemesli izvairīties no tiešas iejaukšanās. Krievija joprojām ir dziļi iesaistīta karā Ukrainā un, iespējams, nevēlas uzsākt vēl vienu lielu ģeopolitisku konfrontāciju. Turklāt tiek uzskatīts, ka Krievija uztur neformālu savstarpējo saprašanos ar Izraēlu, kas palīdz novērst tiešas sadursmes starp abu valstu spēkiem Tuvajos Austrumos.
Vienlaikus notiekošais konflikts var nest arī zināmas priekšrocības Maskavai. Ilgstoša krīze Tuvajos Austrumos varētu novērst starptautisko uzmanību no Ukrainas un radīt papildu slodzi ASV diplomātiskajiem un militārajiem resursiem. Konflikts ir arī izjaucis globālos enerģijas tirgus. Tā kā Irāna ir ierobežojusi kuģošanu caur Hormuza šaurumu, naftas un gāzes cenas ir strauji pieaugušas. Kā liels energoresursu eksportētājs Krievija varētu finansiāli iegūt, ja augstās cenas saglabāsies.
Tomēr iespējamais Irānas režīma sabrukums Krievijai būtu ģeopolitisks zaudējums. Maskava ir veicinājusi multipolāras pasaules kārtības ideju, kurā tādas valstis kā Irāna, Sīrija un Ķīna līdzsvaro Rietumu ietekmi. Ja Irāna tiktu būtiski vājināta vai tās valdība nomainīta, Krievija varētu zaudēt svarīgu reģionālo partneri un būtisku elementu savā plašākajā ģeopolitiskajā stratēģijā.
Tomēr eksperti uzskata, ka Teherāna, visticamāk, nepārtrauks attiecības ar Maskavu. Irānas saspringtās attiecības ar Rietumvalstīm ierobežo tās diplomātiskās iespējas, un Krievija joprojām ir viena no nedaudzajām lielvarām, kas ir gatava ar to sadarboties starptautiskajā līmenī. Krievijas pastāvīgā vieta un veto tiesības Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē arī padara šīs attiecības Irānai vērtīgas globālajā diplomātijā.
Pagaidām šķiet, ka Krievijas loma konfliktā, visticamāk, paliks ierobežota ar politisku atbalstu, nevis tiešu militāru iesaisti. Maskava turpina nosodīt uzbrukumus un aicina uz diplomātiskiem risinājumiem, taču tās rīcība liecina, ka tā vēlas izvairīties no dziļākas iesaistīšanās karā.
