Militārs konflikts starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Izraēlu no vienas puses un Irānu no otras puses varētu radīt vairākus ļoti atšķirīgus iznākumus. Tie lielā mērā būtu atkarīgi no tā, kā reaģētu Irānas vadība, militārie spēki un sabiedrība. Analītiķi izdala četrus galvenos scenārijus, sākot no straujas politiskās varas maiņas līdz ilgstošai nestabilitātei vai pat pilsoņu karam. Katrs no šiem scenārijiem ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā Irānas drošības institūciju spēks, Islāma Revolucionārās gvardes korpusa (IRGC) vienotība un opozīcijas grupu spēja organizēties un sadarboties.
Strauja politiskā pāreja
Viens no iespējamajiem iznākumiem ir pašreizējās valdības sistēmas strauja sabrukšana, pēc kuras tiktu izveidota pagaidu valdība. Šāds scenārijs varētu notikt, ja pēc nopietniem militārās un stratēģiskās infrastruktūras bojājumiem Irānas bruņotie spēki un IRGC pārtrauktu pretestību.
Opozīcijas grupas gan Irānā, gan ārpus tās varētu mēģināt apvienoties un izveidot pagaidu administrāciju, kuras uzdevums būtu stabilizēt valsti un organizēt nacionālās vēlēšanas. Dažos priekšlikumos tiek paredzēts, ka pārejas valdība demontētu svarīgākās Irānas kodolprogrammas daļas un pārtrauktu tāla darbības rādiusa raķešu izstrādi kā daļu no plašāka politiska risinājuma.
Pārejas valdība varētu arī atvērt Irānas enerģētikas sektoru plašām ārvalstu investīcijām kā daļu no ekonomikas atjaunošanas un starptautisko attiecību normalizēšanas. Tomēr daudzi analītiķi uzskata, ka šāds iznākums ir maz ticams, jo IRGC (Irānas Revolucionārā gvarde) joprojām ir ļoti ietekmīga institūcija ar spēcīgiem stimuliem saglabāt kontroli. Turklāt Irānas opozīcijas kustības ir daudzveidīgas un sašķeltas, kas varētu apgrūtināt vienotas pārvaldes struktūras ātru izveidi.
Vadības maiņa esošās sistēmas ietvaros
Otrais scenārijs paredz Irānas politiskās sistēmas saglabāšanos, bet ar vadības un politiskā virziena maiņu. Ja pašreizējā vadība tiktu vājināta vai nomainīta, augstākās amatpersonas valdošajā elitē varētu izvēlēties aizstājēju, kurš pieņemtu pragmatiskāku pieeju sarunām.
Saskaņā ar šo modeli valdība varētu meklēt sarunas ar Vašingtonu un citiem starptautiskajiem partneriem, lai izbeigtu konfliktu. Jaunā vadība varētu piekrist stingriem ierobežojumiem kodolmateriālu bagātināšanas aktivitātēm un raķešu attīstībai apmaiņā pret militāro operāciju izbeigšanu un starptautiskā spiediena mazināšanu.
Šāda vienošanās ļautu Irānas Islāma Republikas politiskajai struktūrai lielākoties palikt neskartai, vienlaikus pielāgojot tās ārpolitiku un stratēģisko nostāju. Pretī piekāpšanās soļiem kodolprogrammas un militāro programmu jomā režīms varētu saglabāt varu pār iekšpolitiku un turpināt savu iekšējās drošības politiku.
Režīma izdzīvošana un stratēģiskā nostiprināšanās
Vēl viens iespējamais iznākums ir tāds, ka Irānas valdošā sistēma iztur militāro kampaņu un paliek pie varas, neskatoties uz ievērojamiem zaudējumiem. Šajā scenārijā izdzīvojušie līderi konsolidē varu un ieceļ jaunu augstāko līderi, kurš ir cieši saistīts ar IRGC.
Valdība varētu pieņemt aizsardzībā vēl vairāk balstītu un slepenāku stratēģiju, pārvietojot kritisko infrastruktūru vēl dziļāk pazemē un ierobežojot starptautiskās inspekcijas. Līderi varētu secināt, ka kodolieroču izstrāde ir vienīgais drošais veids, kā atturēt turpmākus uzbrukumus.
Šāds iznākums varētu novest pie izolētākas un militarizētākas Irānas, ar stingrāku iekšējo kontroli un paplašinātiem drošības pasākumiem, lai apspiestu neapmierinātību. Valsts varētu arī paātrināt centienus atjaunot raķešu spējas un stiprināt reģionālās atturēšanas stratēģijas.
Pilsoņu karš un valsts sadrumstalotība
Visdestabilizējošākais scenārijs paredz centrālās varas sabrukumu un plaša mēroga iekšēju konfliktu izcelšanos. Ja ilgstoši triecieni būtiski novājinātu valdības institūcijas un drošības spēkus, visā valstī varētu izplatīties protesti un bruņotas sacelšanās.
Šādos apstākļos reģionālās un etniskās kustības varētu mēģināt nostiprināt autonomiju vai pat neatkarību, īpaši teritorijās, kur jau pastāv organizētas separātistu struktūras. Kurdu grupējumi ziemeļrietumos un beludžu kustības dienvidaustrumos varētu paplašināt savu darbību, ja vājinātos robežkontrole un kļūtu pieejams ārējs atbalsts.
Vienlaikus vairākas politiskās frakcijas, tostarp monarhistu grupas, reformu kustības un ilgstoši pastāvošas opozīcijas organizācijas, varētu sacensties par varu lielākajos pilsētu centros. Savstarpēji konkurējoši pieteikumi uz līderību varētu vēl vairāk sašķelt politisko ainavu. Varas sabrukums varētu radīt arī ievērojamus drošības riskus saistībā ar stratēģiskajiem materiāliem un infrastruktūru. Kontrole pār Irānas kodolmateriāliem un militārajiem resursiem sadrumstalotā situācijā varētu kļūt par strīda objektu, radot bažas par reģionālo nestabilitāti.
Nenoteiktas reģionālās sekas
Šie scenāriji ilustrē plašo iespējamo iznākumu spektru pēc liela mēroga konflikta ar Irānu. Gala rezultāts, visticamāk, būtu atkarīgs ne tikai no militārajiem notikumiem, bet arī no iekšējās politiskās dinamikas, Irānas drošības institūciju saliedētības un opozīcijas grupu spējas koordinēt dzīvotspējīgas alternatīvas valdības izveidi.
Pat ierobežotas militārās operācijas varētu radīt ilgtermiņa politiskas sekas gan Irānai, gan plašākam Tuvo Austrumu reģionam, padarot šāda konflikta attīstības gaitu ļoti neprognozējamu.
