Pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada februārī atklāja ne tikai Krievijas militārās plānošanas vājās vietas, bet arī sistēmiskas nepilnības Maskavas informācijas kara modelī. Kremlis karā iesaistījās, balstoties uz pārliecību par informatīvo pārākumu, kas sakņojās pirmskara doktrīnās, kuras uzsvēra centralizētu naratīva kontroli, masu propagandas izplatīšanu un pretinieka demoralizēšanu ar psiholoģiska spiediena palīdzību.
Patiesībā Krievija sastapās ar pavisam citu situāciju - Ukraina spēja ātri un veiksmīgi pielāgot savus vēstījumus, sociālie tīkli un mediju platformas izrādījās daudz grūtāk manipulējamas, kā arī kara norisei varēja sekot līdzi gandrīz ikviens, izmantojot publiski pieejamu informāciju.
Līdz 2022. gadam Krievijas informācijas stratēģija balstījās teorētiskos pamatos, kas tika izstrādāti vairāku desmitgažu laikā. Tādi jēdzieni kā Jevgeņija Mesnera “dumpīgais karš”, Aleksandra Dugina “tīklcentriskais karš” un Igora Panarina uztveres vadības modelis paredzēja politisko, psiholoģisko, tehnoloģisko un militāro instrumentu saplūšanu vienotā ietekmes sistēmā.
Šīs idejas tika institucionalizētas Krievijas Informācijas drošības doktrīnā un nostiprinātas ģenerāļa Valērija Gerasimova tēzē par robežu izzušanu starp karu un mieru. Praksē šis modelis bija piemērots situācijas ietekmēšanai pirms kara un sava skatījuma nostiprināšanai pēc tā, taču tas izrādījās nepiemērots ilgstošai un intensīvai cīņai informācijas telpā kara laikā.
Ukrainas rīcība informācijas telpā jau pirmajās kara nedēļās atklāja šīs pieejas pirmo lielo neveiksmi. Kijivas komunikācijas stratēģija, kas balstījās uz pastāvīgu prezidenta uzrunu klātbūtni, emocionāli pārliecinošiem vēstījumiem no frontes un prasmīgu sociālo tīklu izmantošanu, neitralizēja Krievijas iepriekš sagatavotos naratīvus. Krievijas valsts mediju sistēma, kas bija veidota vienvirziena propagandas izplatīšanai, izrādījās pārāk lēna, pārāk stīva un pārāk atrauta no kara realitātes. Militārajām operācijām iestrēgstot, sabruka arī oficiālo vēstījumu ticamība.
Otru nopietno triecienu Krievijas informācijas stratēģijai radīja Rietumu platformu ierobežojumi un politiskie lēmumi. “RT” un “Sputnik” aizliegšana Eiropas Savienībā, kā arī šo mediju satura ierobežošana un marķēšana lielākajās platformās piespieda Maskavu atteikties no atklātas valsts propagandas kanāliem.
Tā vietā Krievija ātri sāka veidot citus ietekmes izplatīšanas ceļus: paplašināja “Telegram” tīklus, attīstīja netieši finansētus reģionālos portālus un sāka plaši izmantot it kā neatkarīgus viedokļu līderus, kuru saistību ar valsti ir grūti pierādīt un līdz ar to arī grūtāk ierobežot.
Vienlaikus tā dēvētais “suverēnā interneta” projekts no teorētiska rezerves plāna kļuva par daļēji funkcionējošu realitāti, kas ļauj varasiestādēm kontrolēt datu plūsmu, filtrēt saturu un vajadzības gadījumā izolēt valsti no globālā tīkla. Tā rezultātā informācijas kontrole no stāstu un naratīvu vadības jautājuma ir kļuvusi par tehniskas un infrastruktūras pārvaldības problēmu.
Praktiskajā līmenī Krievija vēl ciešāk sasaistīja kiberoperācijas ar psiholoģisko un informatīvo ietekmi. Tādi uzbrukumi kā “Viasat” satelītsistēmas traucēšana un “Industroyer2” ļaunprogrammatūras izmantošana nebija nejauši tehniski incidenti, bet gan daļa no saskaņotām kampaņām, kuru mērķis bija radīt neuzticēšanos valsts institūcijām un dezorientēt sabiedrību. Arvien biežāk izplatījās Izkliedētā pakalpojuma atteices (DDoS) uzbrukumi, datu noplūdes un sakaru traucējumi tika ieplānoti tā, lai tie sakristu ar politisko vēstījumu izplatīšanu vai notikumiem frontē.
Šis karš kļuva arī par pirmo plaša mēroga pārbaudi mākslīgā intelekta atbalstītiem informācijas kara rīkiem. Tika izmantoti viltoti video un audio ieraksti, kas bija vērsti pret Ukrainas vadību, automatizētas satura ražotnes un botu tīkli, lai kompensētu tradicionālās propagandas ietekmes mazināšanos. Tomēr šie rīki izrādījās piemērotāki apjukuma radīšanai nekā ilgstošai sabiedrības pārliecināšanai, jo īpaši apstākļos, kad notikumus rūpīgi uzrauga atklāto avotu analīze.
Maskavai viena no galvenajām praktiskajām atziņām bija tā, ka īsts un emocionāli ticams saturs ietekmē cilvēkus daudz vairāk nekā vadīti un iepriekš sagatavoti paziņojumi. Ukrainas video no frontes, karavīru personīgie stāsti un civiliedzīvotāju liecības sasniedza plašāku auditoriju un tika uztvertas ar lielāku uzticamību nekā Krievijas studijās veidotā produkcija. Tāpēc Krievija sāka atteikties no vienotiem propagandas vēstījumiem un pārgāja uz vietējiem starpniekiem, daļēji neatkarīgiem viedokļu līderiem un konkrētām auditorijām pielāgotu mazu stāstu izmantošanu.
Tomēr šī sarežģītā sistēma vienlaikus ir padarījusi Krievijas operācijas labāk pamanāmas Rietumu analītiķiem un uzraudzības organizācijām, tādējādi palielinot gan atklāšanas, gan pretpasākumu ātrumu.
Iebrukuma Ukrainā rezultātā Krievijas informācijas kara modelis ir kļuvis decentralizētāks, tehniski sarežģītāks un iekšpolitikā vairāk balstīts uz represijām. Taču vienlaikus tas ir kļuvis arī dārgāks uzturēšanā un stratēģiski ierobežotāks. Lai gan tā spēja pielāgoties ir uzlabojusies, Krievijas iespējas panākt izšķirošu pārsvaru atklātā informācijas telpā ir acīmredzami samazinājušās.
Šis karš nav apstiprinājis Krievijas pirmskara doktrīnu pārākumu. Gluži pretēji - tas ir parādījis, ka vidē, kur informācija ir caurspīdīga, platformas tiek regulētas un plaši tiek izmantoti atklātie avoti, izšķiroša nozīme ir ātrumam un uzticamībai, nevis centralizētai vēstījumu kontrolei. Tas piespiež Maskavu nepārtraukti pielāgoties taktiski, palielinot izmaksas, bet vienlaikus gūstot arvien mazāku stratēģisko ieguvumu.
