Ukraiņiem un pārējai pasaulei kļūst arvien skaidrāks, ka Krievijas uzbrukums nav tikai robežu un pilsētu pārbīdīšana, bet gan iznīcinošs karš, kura mērķis ir iznīcināt ukraiņu tautu. Ukraiņu apņēmība cīnīties un aizstāvēt savu valsti ir pieaugusi, domnīcai “CEPA” skaidro ekonomikas politikas eksperts Anders Estlunds.
Šī izpratne, ka šis ir ļoti nopietns principiāls jautājums, ir pamodinājusi arī Rietumus no pēc aukstā kara miega. Tā rezultātā pret Krieviju tika noteiktas bargas sankcijas un Ukrainai tika piegādātas ievērojamas ieroču rezerves, piemēram, pagājušajā nedēļā ASV apsolīja 50 miljonus munīcijas, kas ir daļa no aptuveni 3 miljardus ASV dolāru vērtās paketes.
Un tomēr. Visstingrākie pasākumi pret Krieviju vēl nav veikti. Kopš Krievijas ofensīva pret Ukrainu sākusies, Eiropas Savienības (ES) valstis V. Putina kasē ir iemaksājušas vairāk nekā 35 miljardus eiro (37,8 miljardus ASV dolāru). Karš ir ļoti dārgs bizness, jo īpaši, ja to vada militāri nekompetenti, un tas Krievijai ir izmaksājis ļoti lielas summas. No otras puses, ir strauji palielinājusies cena, ko maksā par ogļūdeņražu eksportu, un tas baro Krievijas agresijas un tagad arī genocīda mašīnu.
Šīs vilcināšanās iemesls ir tas, ka viena no ES dalībvalstīm, Vācija, iebilst pret naftas un gāzes importa embargo, apgalvojot, ka tas kaitētu Vācijas ekonomikai vairāk nekā Krievijai. Šķiet, ka Vācijas lēmumā nav ņemta vērā šo nepārtraukto maksājumu ietekme uz Ukrainu.
Tiesa, arī Ungārija iebilst pret turpmākām sankcijām enerģētikas jomā (ogļu tirdzniecībai embargo tiks noteikts no augusta vidus), bet pašlaik vismaz tiek apspriests naftas un gāzes importa aizliegums. Vācija sākotnēji norādīja, ka jebkāda rīcība ir maz ticama.
Kāpēc? Ņemot vērā Vācijas vēsturi un tās solījumu "nekad vairs" neatbalstīt ekspansionistisku karadarbību vai noziegumus pret cilvēci, tās pašreizējie iebildumi pret konfrontāciju ar Krieviju ir īpaši mulsinoši. Vai Vācijas ekonomikas sarukuma iespējamība ir svarīgāka par Ukrainas asinīm?
Pēc Otrā pasaules kara Vācija atradās zem ASV drošības lietussarga, kas ļāva tās nacionālās drošības aparātam atrofēties, kamēr tās ārpolitikā dominēja biznesa intereses. Tas turpinās un joprojām dominē pār stratēģisko un humāno politiku. Tas, ka ASV pēc Otrā pasaules kara sabojāja Vāciju, iespējams, arī ir radījis mentalitāti, kurā jebkādi ekonomiskie upuri tiek uztverti kā zaudējumi Vācijai, pat ja tie ilgtermiņā varētu būt izdevīgi valstij.
Pēc Krievijas uzbrukuma Vācijai Otrā pasaules kara beigās un tam sekojošās nežēlīgās okupācijas ir iesakņojušās gandrīz iracionālas bailes no konfrontācijas ar Krieviju, kas bieži tiek pamatotas ar atsauci uz nacistu noziegumiem pret Krievijas tautu.
Vācijai ir problēmas ar korupciju. Bijušā kanclera Gerharda Šrēdera piekrišana ienesīgiem darījumiem ar Krievijas valsts enerģētikas uzņēmumiem un nepatīkamās personīgās attiecības ar V. Putinu būtu pietiekams iemesls, lai viņš kļūtu par izstumto savā zemē.
Taču ar to ir bijis par maz. Gļēvums. Vācijas līderi, kuri pastāvīgi koncentrējas uz diplomātiju un ekonomiskiem apsvērumiem, attīstās politiskā klimatā, kas ir pret gatavību pieņemt smagus lēmumus, kuri maksā naudu, darbavietas un, iespējams, dzīvības.
Vācijas nevēlēšanās konfrontēt Krieviju var slēpties arī dziļākā cinismā.
Cik daudz vieglāk to izdarīt bez rētām, ko radītu naftas un gāzes embargo, skaidro A. Estlunds. Attiecības, kas ir atdzisušas, var atjaunot, bet attiecības, kas ir pārtrauktas, ir grūti atjaunot.
Cerēsim, ka tas tā nebūs un ka Mariupoles un Bučas šausmas atgādinās Vācijas politiskajai šķirai, ka labklājība atbildīgam politiķim ir tikai viens apsvērums. Jebkuras valdības galvenais apsvērums ir tās iedzīvotāju drošība. Stratēģiskās intereses un cilvēktiesības var būt dārgas, bet tās ir arī demokrātiskas valsts pamatelementi. Bez tiem viss pārējais sabrūk.
