Nesenie konflikti Kalnu Karabahā starp Armēniju un Azerbaidžānu un, vēl jo vairāk, pašreizējais karš Ukrainā ir likuši no jauna pievērst uzmanību kaujas tanku lomai mūsdienu konvencionālajās militārajās operācijās, “UK Defence Journal” skaidro politikas, aizsardzības un drošības konsultants atvaļināts pulkvežleitnants Stjuarts Kraufords.
Diemžēl sabiedrības redzeslokā joprojām ir attēli ar smagi bruņotām un ļoti dārgām kaujas mašīnām, kuras iznīcina un neitralizē vai nu veikli indivīdi ar pārnēsājamiem prettanku ieročiem, vai arī relatīvi lēti bruņoti droni un tā sauktā "ložņojošā" vai "kamikadzes" munīcija. Populārajos plašsaziņas līdzekļos plaši atspoguļotais atkal ir novedis pie prognozēm, ka "tanku laikmets ir beidzies".
Šo saucienu pēdējo četrdesmit gadu laikā mēs esam dzirdējušis jau vairākkārt, un tas vēl nav piepildījies. Un tas nenotiks arī šoreiz, vismaz šobrīd, uzskata S. Kraufords.
Pirmkārt, kopš briti tankus pirmo reizi ieviesa Lielajā karā 1916. gadā, tā vēsture ir bijusi cīņa starp tanku aizsardzības līmeņiem un to ieroču spēku, kas paredzēti, lai šo aizsardzību pārvarētu. Kad pirmo reizi tas tika izvietots Sommā, tanks bija izturīgs pret vācu ložmetējiem (lai gan ne pret artilērijas šāviņiem). Pretinieks ātri izstrādāja un izvietoja prettanku šautenes, kas šāva ar lielākām un smagākām patronām, lai cauršautu tanku bruņas.
Tādējādi tanku aizsardzību tagad var iedalīt pasīvās (bruņu plāksnes vai kompozītmateriāli), reaktīvās (sprāgstošas skrūvējamas kastes) vai aktīvās (pārtvērējraķetes, graujošā munīcija vai traucēšana) kategorijās. Galvenais, lai pārspētu munīciju un "kamikadzes" bezpilota lidaparātus, ir pēdējās minētās sistēmas, ko parasti dēvē par aktīvās aizsardzības sistēmām (APS). Vispazīstamākā no tām, iespējams, ir Izraēlas sistēma "Trophy", kas jau vairākus gadus ir izglābusi ne vienu vien tanku vai bruņumašīnu.
Tomēr pirmo aktīvās aizsardzības sistēmu ar nosaukumu "Drozd" laikā no 1977. līdz 1982. gadam izstrādāja Padomju Savienības karavīri. Šī sistēma tika izstrādāta kā papildinājums pasīvajiem vai reaktīvajiem bruņojuma elementiem pret prettanku ieročiem, izmantojot formas lādiņa tehnoloģiju. Pašreizējā Krievijas APS saucas "Arena", tā ir tāda pati sistēma kā "Drozd", kas paredzēta, lai iznīcinātu ielidojošās raķetes kaujasgalviņu, izmantojot munīciju, pirms tā sasniedz aizsargājamo transportlīdzekli.
Tādējādi šķiet, ka Krievijai ir tehnoloģija, kas ļauj iznīcināt daudzus prettanku ieročus (Javelin, NLAW u. c.), kuri Ukrainā tik efektīvi tika izmantoti pret tās tankiem un bruņumašīnām. Tādēļ rodas jautājums, kāpēc viņi to nav darījuši? Krievi droši vien zināja, ka viņu transportlīdzekļiem tiks šādi uzbrukts. Tas notika Groznijas kaujā Pirmā Čečenijas kara laikā, kad čečenu nemiernieki, bruņoti ar rokas prettanku ieročiem, iznīcināja vairāk nekā 200 transportlīdzekļu. Tātad nav tā, ka viņiem nebūtu šādas pieredzes. Vai šis komplekts ir uzstādīts viņu tankiem un izrādījies neuzticams, vai arī ukraiņi ir spējuši to kaut kādā veidā atspējot? Es nezinu atbildi, atzina Stjuarts Kraufords.
Mums ir jāņem vērā arī taktika. Domāju, ka lielākā daļa cilvēku tagad atzīst, ka visdrīzāk Krievijas izvēlētā stratēģija kara sākumā bija braukt pa automaģistrāli uz Kijivu, sastopot niecīgu pretestību, un nomainīt Ukrainas valdību ar sevis izvēlētu valdību. Tādēļ priekšējās izlūkošanas grupas ar viegli bruņotām automašīnām saņēma pamatīgu triecienu, jo Ukrainas armija un aizstāvju grupas, kas tām stājās pretī, izrādīja drosmīgu un kompetentu pretestību. Tam bija jābūt pilnīgam pārsteigumam.
No šī izrietēja tas, ka krievu papildspēki jeb otrais ešelons gaidīja, ka vienkārši iebrauks, iebiedēs un ieviesīs kontroli pār vietējiem iedzīvotājiem. Taču tie iestrēga, jo sākotnējie vieglo spēku uzbrukumi tika atvairīti.
Profesionālisma un kompetences trūkums šķiet apbrīnojams, un tomēr tieši šādā situācijā mēs esam nonākuši. Tagad, kad viņu sākotnējā stratēģija ir apgrūtināta ik uz soļa, krievi, šķiet, atjauno krājumus, pārgrupējas un ierokas uz ilgu laiku, kā arī koncentrē spēkus dienvidos.
Atgriežoties pie jautājuma, Krievijas zaudējumi tanku un bruņutehnikas jomā ir diezgan lieli. Nav brīnums, ka mazāk informēti komentētāji, skatoties uz iebrucēju kolonnu iznīcināšanu, ko veica viegli bruņoti aizsargātie kājnieki, prognozē tanku ēras beigas.
Tehnoloģiskās inovācijas galu galā nestāv uz vietas, un pēc Kalnu Karabahas konflikta visi meklēja, kā vislabāk cīnīties pret šajā konfrontācijā tik efektīvi izmantotajiem bruņotajiem droniem. Un, lūk, tirgū jau bija pieejamas dažādas pretdronu sistēmas, tikai neviens līdz tam brīdim nebija nopietni uztvēris šo apdraudējumu. Tagad lētu bezpilota lidaparātu notriekšana ar dārgām pretgaisa raķetēm var būt efektīva, bet ekonomiski neizdevīga, taču ir daudz mobilo lielgabalu sistēmu, kas ir piemērotas šim uzdevumam.
Galvenais, protams, ir karot rūpīgi koordinētās apvienotajās bruņoto spēku grupās, kurās ietilpst tanki, kājnieki, izlūkošanas mašīnas, inženieri, artilērija un, pats galvenais, pretgaisa aizsardzība. Uz papīra krievi, šķiet, ir pieņēmuši šo principu, organizējot un aprīkojot savas bataljonu taktiskās grupas (BTG), bet praksē, šķiet, nav spējuši to visu sakārtot.
Tomēr, lai saprastu, kāpēc krievi ir apstājušies, mums jāatgriežas pie tā, ka pirms sauszemes uzbrukuma uzsākšanas viņi nespēja panākt pārsvaru gaisā. Lai gan ukraiņi bija ievērojami mazākumā un paši cieta zaudējumus, viņi ir izrādījušies ārkārtīgi prasmīgi, saglabājot lidmašīnas un izmantojot tās īstajā vietā un īstajā laikā. Šķiet, ka viņi arī bija izkliedējuši savus līdzekļus pirms Krievijas uzbrukuma.
Tomēr šķiet, ka līdz šim krievus ir pievīlusi taktika, nevis tehnoloģijas. Viņu militārie spēki nav pilnīgi stulbi, un daudzās jomās viņi gadu desmitiem ir bijuši militārās domāšanas līderi. Taču šķiet, ka viņi nav piemērojuši savu doktrīnu konkrētajam uzdevumam, un attiecīgi ir cietuši. Turklāt Ukrainas aizstāvji ir izrādījušies drosmīgi un kompetenti.
Ņemot vērā pieejamās tehnoloģijas, šķiet, nav pamata uzskatīt, ka tanki nevarētu aizsargāties pret jaunajiem draudiem. Pašlaik šķiet, ka svārsts ir nosvēries par labu jaunajiem prettanku ieročiem, bet tikpat droši svārsts atkal nosvērsies atpakaļ. Domājams, ka mēs visi būsim pamanījuši, ka Krievijas tanku, kas cietuši no katastrofāliem bojājumiem, skaits ir liels, un to izmantošanas prakse neapšaubāmi būs steidzami jāpārskata. Kas gan nenozīmē to, ka tanki no kaujas lauka pazudīs, skaidro politikas, aizsardzības un drošības konsultants atvaļināts pulkvežleitnants Stjuarts Kraufords.
