“Casus belli” jeb Krievijas centieni uzturēt augsni, kas ļautu pamatot kara sākumu pret Ukrainu

Spēcīgi un pārliecinoši vēstījumi spēj ietekmēt auditoriju uzskatus, attieksmi, nodomus un darbības, ļaujot gūt sabiedrības atbalstu un līdz ar to arī noteiktu leģitimitāti. Kopš Krievijas agresijas Ukrainā un Krimas okupācijas 2014. gadā ir vērojami arvien izteiktāki Krievijas centieni leģitimizēt Kremļa revizionistisko un revanšistisko politiku.

Krievijas agresīvās militārās darbības Ukrainas pierobežā un Krievijas okupētajā Krimas pussalā rada draudus ne tikai Ukrainas, bet visas Eiropas drošībai. Uz 2021. gada 21. aprīli gar Ukrainas robežām Austrumukrainā un Krimā bija izvietoti vairāk nekā 150 000 Krievijas karavīru. Šī ir lielākā Krievijas karaspēka koncentrācija Ukrainas pierobežā kopš bruņotā konflikta sākuma Austrumukrainā 2014. gadā. Lai arī 22. aprīlī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņoja par daļas Krievijas karavīru atvilkšanu no Ukrainas pierobežas, ir skaidrs, ka ar to Krievijas provokatīvās darbības Austrumukrainā un okupētajā Krimā nebeigsies. Šogad nepilnos četros mēnešos dzīvību Austrumukrainā zaudējuši jau vismaz 30 Ukrainas karavīri, kas ir vairāk nekā puse no pērn visa gada laikā Austrumukrainā bojāgājušo Ukrainas karavīru skaita.[1] Karadarbība, kuras intensitāti iepriekš bija izdevies mazināt ar 2020. gada jūlijā parakstītās vienošanās par uguns pārtraukšanu palīdzību, līdz ar Krievijas eskalējošajām darbībām draud atkal degt jaunās liesmās. Eiropas drošības kontekstā tas nozīmē ne tikai iespējamas militāras darbības tiešā Eiropas valstu robežu tuvumā un ar tām saistītos incidentu riskus, par ko Eiropa jau maksājusi ar nevainīgu cilvēku dzīvībām[2], bet arī pieaugošas bēgļu plūsmas un nepieciešamību sniegt humāno palīdzību, kā arī pamatvērtību, uz kurām vēsturiski balstīta Eiropas drošības arhitektūra[3], apdraudējumu.   

Viedokļi par patiesajiem Krievijas eskalācijas mērķiem Austrumukrainā un Krievijas okupētajā Krimas pussalā dalās, taču visdrīzāk militāru uzbrukumu Ukrainai varētu motivēt Krievijas iekšpolitiskā situācija – valdošā režīma vēlme celt reitingus pirms š.g. septembrī gaidāmajām Valsts domes vēlēšanām un nepieciešamība novērst sabiedrības uzmanību no opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija gaitām. Tāpat būtisks ģeopolitisks elements ir Krievijas vēlme atturēt Ukrainu no virzīšanās rietumu un NATO virzienā. Vienlaikus attiecībā uz Krievijas okupēto Krimas pussalu nedrīkst aizmirst arī par sadzīviskiem iemesliem – kritiskajām Krimas ūdens apgādes problēmām, kas varētu pamudināt Maskavu veikt militārās darbības pret Ukrainu, lai nodrošinātu piekļuvi ūdens resursiem. Ārpolitikas kontekstā Krievijas īstenotās eskalācijas ticamākie mērķi ir veidot politisko un drošības krīzi Ukrainā, piespiest Kijevu piekāpties uz Maskavai izdevīgiem nosacījumiem, kā arī testēt jaunās ASV administrācijas reakciju. Jāuzsver, ka pēdējos gados notikusi strauja Krievijas militāro spēju modernizācija Melnajā jūrā, it kā atbildot uz “NATO paaugstinātām aktivitātēm.”

Izgaismojot savu upura lomu, Krievija uzsver, ka savas valsts teritorijā tai ir tiesības izvērst militārās mācības un izvietot spēkus pēc saviem ieskatiem. Taču Krievijas bruņoto spēku pārvietošana uz Ukrainas pierobežu un Krievijas okupēto Krimu notiek ārpus militāro mācību cikla. Krievijas amatpersonas sauc Ukrainas un tās sabiedroto bažas par nepamatotām, vienlaikus apgalvojot, ka Krievija turpina darīt visu, lai atrisinātu konfliktu Austrumukrainā.  

Šāda retorika gan neatbilst Krievijas patiesajām darbībām. Ukraina ir izmantojusi pieejamos uzticības un drošības veicināšanas instrumentus, lai aicinātu Krieviju uz konstruktīvu dialogu un sadarbību. Krievijas izvēlētā pieeja neatbildēt uz atkārtotiem  pieprasījumiem skaidrot tās militāro aktivitāšu mērķus un nodomus Vīnes dokumenta ietvaros, kā arī atteikšanās piedalīties Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) konsultācijās ar Ukrainu un citām ieinteresētajām dalībvalstīm, tai skaitā, Latviju, demonstrē Krievijas nevēlēšanos deeskalēt drošības situāciju reģionā un rada papildu bažas par Krievijas īstenajiem nodomiem. Jāpiemin, ka arī 2014. un 2015. gadā Ukraina šādā veidā vairākkārt pieprasīja informāciju Krievijai par tās necaurspīdīgajām militārajām aktivitātēm, taču arī tad Krievija neatsaucās Ukrainas aicinājumiem uz sarunām.  

Pēc 18. marta “Krimas pievienošanas Krievijai 7. gadadienas” Krievijas retorika attiecībā uz Ukrainu ir ievērojami pastiprinājusies. Kaut arī Krievija pastāvīgi turpina noliegt savu iesaisti konfliktā Austrumukrainā, apgalvojot, ka tas esot iekšējs konflikts starp Kijevu un Donbasa kaujiniekiem, Maskava ir uzsvērusi, ka “nepalikšot vienaldzīga pret krieviski runājošo likteni Ukrainas austrumos”. Krievijas amatpersonas savos izteikumos krieviski runājošās sabiedrības daļas “likteni” Austrumukrainā nav kautrējušās pielīdzināt Serebreņicas slaktiņam 1995. gadā, kad Bosnijas kara laikā dzīvību zaudēja vairāk nekā 8000 Bosnijas musulmaņu. Tieši šādu notikumu attīstības scenāriju Ukrainas austrumos dzīvojošajiem krievvalodīgajiem iezīmē Kremļa propaganda, vēstot par to, kas notiktu, ja Ukrainas valdība atgūtu kontroli pār Donbasu bez garantijām.[4] Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs Ukrainu nodēvējis par pārējo Normandijas formāta dalībvalstu “enfant terrible” (“palaidnīgais bērns” – no franču val.), kuru neesot iespējams izlikt, lai arī tas visiem radot briesmīgas galvassāpes.[5]

Lai gan tieši Krievijas agresīvās militārās darbības turpina veicināt eskalāciju reģionā, Krievijas skatījumā atbildību par drošības situācijas destabilizāciju būtu jāuzņemas Kijevai, ASV un NATO. Krievijas pieaugošā spiediena dēļ Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir publiski izteicies par jaunas stratēģijas izstrādāšanu pret okupētajām teritorijām, kā arī nācis klajā ar aicinājumu paātrināt Ukrainas tuvināšanās procesu dalībai NATO.

Līdz ar drošības situācijas eskalāciju Ukrainas pierobežā un Krimā Krievija kārtējo reizi demonstrējusi sevi kā neparedzamu un oportūnistisku  starptautisko spēlētāju, kas nav gatavs iesaistīties konstruktīvā dialogā, bet rada un izmanto apstākļus atkarībā no situācijas. Lai arī kādi būtu Krievijas patiesie nodomi, eskalējot drošības situāciju reģionā, ir skaidri redzams, ka Krievija izmanto informatīvo telpu, lai uzturētu augsni, kas nepieciešamības gadījumā sabiedrībai ļautu pamatot agresijas uzsākšanu pret Ukrainu. Drošības situācija reģionā var mainīties ļoti strauji. Mums ir jābūt modriem, jo Krievijas centieni piesaistīt dažādu sabiedrības grupu prātus un sirdis aktīvi tiek īstenoti arī Latvijas informatīvajā telpā. Nevar izslēgt arī citu agresīvu Krievijas militāro un hibrīdo aktivitāšu pielietošanu šī gada septembrī gaidāmo gada lielāko Krievijas un Baltkrievijas kopīgo stratēģisko militāro mācību ZAPAD-2021 aizsegā.

[1] 2020. gada laikā Austrumukrainā krita 50 Ukrainas karavīri

[2] Malaysia Airlines MH17 pasažieru lidmašīnas notriekšana virs Austrumukrainas 2014. gada 17. jūlijā 

[3] Eiropas drošības sistēma ir balstīta uz savstarpēju sadarbību, t.sk., principiem, kas ietver atturēšanos no spēka pielietošanas vai draudiem to pielietot, valstu suverenitātes un teritoriālās nedalāmības respektēšanu, valstu robežu neaizskaramību un tiesībām brīvi izvēlēties savus sabiedrotos.

[4] [4] BBC. Moscow could “defend” Russia-backed rebels. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-56678665 

[4] Reuters. Putin warns of second Srebrenica if no amnesty for east Ukraine. Pieejams: https://www.reuters.com/article/us-ukraine-crisis-putin-idUSKBN1YE240

[5] [5] Tass. Political advisers working on preparing Normandy Four summit, says Kremlin. Pieejams: https://tass.com/politics/1276535

[6] DW. Ukraine: NATO slams Russia's troop buildup on border. Pieejams: https://www.dw.com/en/ukraine-nato-slams-russias-troop-buildup-on-border/a-57183438