Krievijas režīms, neredzot skaidras izredzes izbeigt karu pret Ukrainu, arvien vairāk pastiprina kontroli pār valsts iedzīvotājiem. Taču Vladimira Putina režīma izvērstās “spiegu medības” un visaptverošā neuzticēšanās sāk apdraudēt arī pašas Krievijas pārvaldību – amatpersonas baidās pieņemt lēmumus, uzņēmumi slēpj patieso situāciju, bet politiskajai vadībai tiek sniegts arvien mazāk nepatīkamas informācijas, raksta žurnāls “Foreign Affairs”.
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī ierobežojumi valsts iedzīvotājiem regulāri pastiprināti. Vienlaikus notikušas mazāk pamanāmas, tomēr būtiskas pārmaiņas Krievijas iekšējās drošības doktrīnā.
Kremlim kara turpināšanai nepieciešama agresīvāka iekšējās kontroles sistēma, kas ļautu savlaicīgi apspiest gan iespējamos opozicionārus, gan jebkādas šaubas par valdības politiku. Tāpēc Krievijas Federālais drošības dienests (FSB), kas iepriekšējās desmitgadēs ievērojamu uzmanību veltīja cīņai pret terorismu, tagad arvien vairāk koncentrējas uz iespējamo spiegu un valsts nodevēju meklēšanu.
Strauji pieaug apsūdzību skaits valsts nodevībā
“Foreign Affairs” norāda, ka “cīņa pret spiegiem” Krievijā bieži tiek izmantota, lai vērstos pret cilvēkiem, kuri nepiekrīt valsts īstenotajai politikai, tostarp iebilst pret ilgstošu un arvien asāku konfrontāciju ar Rietumiem.
Pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Krievijā ik gadu tika ierosinātas aptuveni 10-15 lietas par valsts nodevību. Savukārt 2024. gadā šādu lietu skaits sasniedza 361, bet 2026. gada pirmajos trīs mēnešos vien reģistrēti jau 143 gadījumi.
“Valdīšanai, kas balstīta uz spiegu medībām un paranoju, ir nopietnas sekas,” secina izdevums. FSB represiju draudu dēļ valsts iestādes un privātie uzņēmumi sākuši slēpt precīzus datus, izvairīties no atbildības un atteikties no patstāvīgu lēmumu pieņemšanas. Tā vietā amatpersonas un uzņēmumu vadītāji arvien biežāk izvēlas tā dēvēto izdzīvošanas režīmu, kura galvenais mērķis ir nepiesaistīt drošības dienestu uzmanību.
Arī Krievijas sabiedrībā sociālās kontroles pastiprināšana un apsūdzību valsts nodevībā izplatība radījusi visaptverošu neuzticēšanās klimatu. Cilvēki baidās brīvi paust viedokli, apspriest karu vai kritizēt amatpersonu lēmumus, jo nav iespējams paredzēt, kā drošības iestādes interpretēs viņu rīcību.
FSB vērtējumi aizstāj tiesiskumu
Šāda sistēma īstermiņā ļauj Kremlim nostiprināt politisko kontroli, tomēr vienlaikus tā samazina valsts pārvaldes efektivitāti. Gandrīz jebkuru šķietamu politisku apdraudējumu iespējams pasludināt par potenciālu valsts nodevību, tāpēc lēmumu pieņemšanā tiesību normas arvien biežāk aizstāj slepeni FSB vērtējumi.
Tādējādi amatpersonu rīcību nosaka nevis valsts intereses vai nepieciešamība risināt konkrētas problēmas, bet gan bailes, ka jebkuru kļūdu, neveiksmīgu lēmumu vai politiski nevēlamu secinājumu varētu interpretēt kā nelojalitāti.
Krievijas elites pārstāvji tāpēc slēpj no valsts augstākās vadības informāciju, kas varētu nepatikt Kremlim. Amatpersonas izvairās ziņot par ekonomiskām, sociālām un administratīvām problēmām, kamēr tās vēl iespējams kontrolēt. Rezultātā politiskā vadība par tām uzzina tikai tad, kad problēmas jau pāraugušas krīzēs.
Autoritārai sistēmai šāda informācijas aprites pārtraukšana rada īpašu apdraudējumu. Ja zemākā līmeņa amatpersonas sniedz tikai politiskās vadības gaidītās atbildes, Kremlis pakāpeniski zaudē spēju objektīvi novērtēt situāciju valstī un pieņemt realitātei atbilstošus lēmumus.
Baiļu paralīze sasniedz valsts eliti
“Foreign Affairs” vērtējumā elites paralīzes risks Krievijā vairs neaprobežojas tikai ar pētniekiem, ekspertiem, žurnālistiem un opozīcijas pārstāvjiem. Tas arvien vairāk skar arī augsta līmeņa amatpersonas un rūpniecības uzņēmumu vadītājus Maskavā un Krievijas reģionos.
Ja ierēdņi baidās uzņemties iniciatīvu, bet uzņēmumu vadītāji slēpj ražošanas problēmas un patiesos ekonomiskos rādītājus, valsts zaudē spēju savlaicīgi reaģēt uz pārmaiņām. Pat režīmam lojāli vadītāji var kļūt par represiju upuriem, ja viņu sniegtā informācija neatbilst Kremļa politiskajām vajadzībām.
Tādējādi Putina režīms iznīcina atgriezenisko saiti, kas nepieciešama ikvienai stabilai pārvaldes sistēmai – arī autoritārai. Kremlis kļūst arvien mazāk spējīgs izprast patieso stāvokli Krievijas ekonomikā, sabiedrībā un valsts pārvaldē.
Ilgtermiņā represiju sistēma tāpēc var nevis nostiprināt Putina varu, bet gan palielināt režīma ievainojamību. Saskaroties ar īstu politisku, ekonomisku vai militāru krīzi, Kremlim var trūkt gan uzticamas informācijas, gan amatpersonu, kuras būtu gatavas patstāvīgi rīkoties un uzņemties atbildību.
Arī laikraksts “The Washington Post” iepriekš vēstīja, ka Krievijas varasiestādes pirms gaidāmajām vēlēšanām pastiprina pret karu vērsta noskaņojuma apspiešanu. Par kandidēšanu tiekot liegts domāt pat tiem politiķiem, kuri pauž tikai ierobežotas šaubas vai iebildumus pret Krievijas sākto karu Ukrainā.
Tas liecina, ka Kremlis par apdraudējumu arvien biežāk uzskata ne tikai organizētu opozīciju, bet arī jebkuru atkāpi no režīma noteiktā vēstījuma. Tomēr, jo plašāks kļūst iespējamo “ienaidnieku” loks, jo vairāk Krievijas pārvaldes sistēmu pārņem bailes, neuzticēšanās un nespēja rīkoties.
