Kā panākt mieru ar kādu, kurš atsakās atzīt, ka karo? Tā ir mīkla, ar kuru saskaras Ukraina, cenšoties izbeigt septiņus gadus ilgo karu ar Krieviju, vienlaikus saskaroties ar Maskavas nebeidzamajiem noliegumiem par konflikta uzsākšanu, raksta ASV domnīca “Atlantic Council” analītiķis Pīters Dikinsons (Peter Dickinson).
Kopš karadarbības sākuma Ukrainā 2014. gadā Krievijas uzstājība pretendēt uz “blakussēdētāja” statusu konfliktā, ko tā pati ir izraisījusi un vadījusi, ir būtiski samazinājusi miermīlīga izlīguma iespējas. To oktobra sākumā uzsvēra Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs.
Skaidrojot, kāpēc ir maz izredžu uz V. Putina un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska divpusēju tikšanos, D. Peskovs sūdzējās, ka Krievijas līderim ir grūti sazināties ar Ukrainas prezidentu. “Zelenska kungs spītīgi uzstāj, ka Krievija ir iesaistīta konfliktā Ukrainas dienvidaustrumos. Tā nav,” komentēja D. Peskovs.
Protams, V. Zelenskis nebūt nav vienīgais, kurš norāda uz Krievijas lomu konfliktā. Kopš brīža, kad 2014. gada februārī maskētie Krievijas kaujinieki bez zīmotnēm sāka Krimas okupāciju, daži, ārpus Krievijas mītošie eksperti nopietni apšaubīja Krievijas agresijas pret Ukrainu patiesumu. Analītiķis P. Dikinsons raksta – patiešām, V. Putina karš, iespējams, ir vissliktāk glabātais noslēpums pasaulē.
Pavisam nesen G7 jeb pasaules industriāli attīstītāko valstu – Kanādas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Japānas, Apvienotās Karalistes un ASV ārlietu ministri kopīgā paziņojumā šī gada martā pauda savu pieaugošo neapmierinātību pret Krievijas nepārtrauktajiem maldiem. “Krievija ir tieši iesaistīta Austrumukrainas konfliktā, tā nav starpnieks,” sacīts ziņojumā.
Šī vienprātība nebūt nav pārsteidzoša, ņemot vērā milzīgo pierādījumu kopumu, kas norāda uz norāda uz Krievijas bruņoto spēku klātbūtni Austrumukrainā. Krievu karavīri atrodas dziļi Ukrainas teritorijā, tāpat kā Krievijas militārā tehnika.
Daudzi, kuri 2014. gada pavasarī un vasarā kalpoja par Kremļa uzbrukuma vadītājiem, snieguši aculiecinieku stāstus, sīki aprakstot Krievijas militārpersonu lomu uzbrukumā. Savukārt visa starptautiskā izmeklēšana par lidsabiedrības “Malaysia Airlines” reisa “MH17” notriekšanu virs Austrumukrainas ved tieši uz Krievijas bruņotajiem spēkiem.
Tomēr nekas no tā nav pārliecinājis Kremļa vadītāju atzīt Krievijas iesaisti konfliktā, ja neskaita dažus neskaidrus izteicienus 2015. gadā par “cilvēkiem, kuri veica konkrētus uzdevumus, tostarp militārajā jomā.” Tā vietā V. Putins turpina piedāvāt noliegumus, stājoties ceļā jebkādam iespējamam progresam ceļā uz mieru.
Kā norādījis arī pats D. Peskovs, pat vienkāršs dialogs starp Krievijas un Ukrainas amatpersonām ir problemātisks, ja reiz abu pušu nostājas par konflikta būtību tik ļoti atšķiras. Galu galā – ja Ukrainas austrumos nav Krievijas spēku, kā gan var sarunāt to izvešanu? Līdzīgi – vai Krievijas okupācijas sarežģīto infrastruktūru kādreiz var izjaukt, ja V. Putins uzstāj, ka tās nav? Kāda ir cerība uz ilgstošu izlīgumu starp krievu un ukraiņu tautām, ja Kremlis turpina maldināt paša valsts iedzīvotājus ar gariem stāstiem, ka Krievija nav iesaistīta un atbildīga par konfliktu Ukrainā, vaicā analītiķis. Turklāt Kremļa vadītājs to visu ļoti labi saprot, bet joprojām paliek neskarts.
Piemēram, Krievijas vadītāja 2021. gada jūlijā publicētā eseja “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību” skan kā kara pieteikums Ukrainas valstiskumam. Tam sekoja bijušā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva dzēlīgais pret Ukrainu vērstais raksts, kurā Ukraina aprakstīta kā “vasaļvalsts” un apgalvots, ka jebkādas sarunas ar pašreizējām Ukrainas varas pārstāvjiem ir ne tikai bezjēdzīgas, bet pat kaitīgas.
Krievijas parlamenta priekšsēdētāja vietnieks Pjotrs Tolstojs, 16. oktobrī uzstājoties Krievijas televīzijā, kodolīgi rezumēja Maskavas noskaņojumu. Viņš, kurš ir arī Eiropas vadošās cilvēktiesību institūcijas – Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas – viceprezidents, paziņoja, ka Ukraina ir “Krievijas daļa”, kā arī, ka “Ukrainas nebūs.”
Šāda kareivīga retorika izvirza perspektīvā Krievijas pastāvīgos noliegumus. Tas ir arī trauksmes zvans starptautiskajai sabiedrībai, kas nereti ir vainīga Krievijas ambīciju mērogā pret Ukrainu, baidoties provocēt Kremli uz turpmākām agresijas izpausmēm. Lai gan neviens nav nopietni pieņēmis Maskavas absurdos apgalvojumus par miermīlīgas valsts statusu, diemžēl novērota bēdīga tendence izdabāt Kremlim ar diplomātiskiem eifēmismiem.
P. Dikinsons uzver, ka tas nekavējoties ir jāmaina. Krievija par saviem nodomiem jau ir signalizējusi gan darbos, gan vārdos. Šī gada sākumā pasaule vēroja, kā Maskava masveidā izvieto karaspēku netālu no Ukrainas austrumu un dienvidu robežām. Tas visdrīzāk bija tikai ģenerālmēģinājums lielajam uzbrukumam, kas vēl tikai varētu izvērsties. Turklāt tā kā “Nord Stream 2” cauruļvads ir pabeigts, ko paredzēts nodot ekspluatācijā nākamajos mēnešos, Krieviju vairs neierobežo paļaušanās uz Ukrainas gāzes tranzīta tīklu.
