Konflikts Ukrainas austrumos un Krieviju- Vāciju savienojošā gāzes vada “Nord Stream 2” būvniecība ir divi šī brīža visstrīdīgākie jautājumi Eiroatlantijas drošības programmā, abiem atrodoties bīstamā strupceļā. Šo divu jautājumu kopīga risināšana paplašinātu sarunas un pavērtu jaunas kompromisu iespējas. Tas varētu novest pie risinājuma, kas būtu visu pušu interesēs.
Alternatīva ir skaidra: konflikts ir jārisina. Krievija pie Ukrainas robežām izvieto arvien lielāku karaspēku, bet centieni ar Minskas un Normandijas procesiem atjaunot Ukrainas suverenitāti okupētajās teritorijās ir izgāzušies. Nav saredzamas beigas vardarbībai, kas līdz šim prasījusi aptuveni 14 000 cilvēku dzīvības,
ASV sankcijas pret “Nord Stream 2” līdz šim bijušas efektīvas, aizkavējot projekta pabeigšanu, taču tās nav nākušas viegli. Tās cena bija spriedzes pieaugums ASV un Vācijas attiecībās laikā, kad abu valstu saites būtu jāstiprina. Protams, šīs sankcijas vēl vairāk kaitē ASV attiecībām ar Krieviju.
Neapmierinātība Vācijā saistībā ar Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija indēšanu un ieslodzīšanu, ir metusi ēnu uz “Nord Stream 2” projektu, taču tā nebūs mūžīgi. Labākais veids, kā izmantot pašreizējo situāciju būtu nevis “Nord Stream 2” projekta apturēšana, bet gan panāk, ka Krievijas atkāpjas no Ukrainas austrumiem
“Nord Stream 2” ir Putina prestiža projekts, jo attiecības ar Vāciju viņam ir īpaši svarīgas. Grūti iedomāties, ka Kremlis varētu nedarīt visu tā spēkos iespējamo, lai nosargātu šo projektu un izvairītos no nu jau 11 miljardus ASV dolāru vērtā gāzes cauruļvada demontāžas.
Lai arī projekts ir par 95% gatavs, tas vēl ir tālu no pabeigšanas. Pat, ja Krievijas gāzes gigants “Gazprom” spēs apiet sankcijas un pabeigt projektu šā gada beigās, kā tas iepriekš plānots, 2020. gada decembrī noteikto ASV sankciju stāšanās spēkā varētu bloķēt šī gāzes vada sertifikācijas projektu un ar to saistīto apdrošināšanu. Šie procesi ir tik pat svarīgi, lai panāktu, ka pa gāzes vadu faktiski drīkstētu plūst Krievijas gāze.
Arī Eiropas Parlaments nesen aicināja projektu pārtraukt, pat Francijas Eiropas lietu ministrs ir paziņoja, ka “Nord Stream 2” varētu tikt likvidēts kā atbilde uz A. Navaļnija saindēšanu.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Kremlis varētu lemt, ka tā interesēs ir drīzāk armijas izvešana no Donbasa, lai panāktu vienošanos par “Nord Stream 2” nākotni. “Nord Stream 2” šobrīd turpina indēt Krievijas attiecības ar Vāciju. Tādējādi Kremlī varētu būt vēlme šīs attiecības stabilizēt.
“Covid-19” un energoresursu cenu kritums ir uzlicis nopietnu finansiālu slogu uz Krievijas pleciem. Donbasa septiņu gadu ilgās okupācijas izmaksas varētu būt kas tāds, ko Kremlis varētu būt ieinteresēts atmest. Ņemot vērā Donbasa izpostīto stāvokli, Kremlis var saskatīt priekšrocības šīs teritorijas atgriešanai Kijevas kontrolē, padarot to par Ukrainas problēmu.
Dažu miljonu vēlētāju iekļaušana Ukrainas politiskajā sistēmā no pašreiz okupētā Donbasa Kremlim varētu būt pievilcīga, jo šie vēlētāji būtu uzmanīgāki nekā citi ukraiņi saistībā ar nepieciešamību ņemt vērā Krievijas intereses.
Protams, Kremlim būtu jāpaskaidro politikas maiņa attiecībā uz Ukrainu Krievijas sabiedrībai, izvairoties no uzskata, ka krieviski runājošie tautieši tiek pamesti. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka vidusmēra krievi ir piesardzīgi izturas pret šādām aktivitātēm ārzemēs. Kremļa propagandas mašīnas uzdevums būtu šāda veida vienošanos pavērst kā Krievijas uzvaru, ja tiktu dota šāda pavēle.
“Nord Srteam 2” mērķis vienmēr bijis novirzīt gāzes plūsmu no Ukrainas un stiprināt Krievijas un Vācijas enerģētikas un ekonomiskās saites, nevis nodrošināt Eiropai jaunas gāzes piegādes no Krievijas. Pēc gāzes plūsmas apturēšanas caur Ukrainu 2009.gadā, Eiropas Savienība un atsevišķas dalībvalstis, piemēram, Polija, veica pasākumus, lai novērstu Krievijas centienus dominēt Eiropas gāzes tirgū. Piemēram, Polija Baltijas jūras piekrastē ir uzbūvējusi ievērojamas Sašķidrinātās dabasgāzes importa termināli un tuvojas gāzes vada pabeigšanai, kas to savieno ar Norvēģiju. Tādējādi, Polija vairs nav atkarīga no Krievijas dabasgāzes importa.
ASV pamatoti iebilda pret “Nord Stream 2”, tomēr, ja toreizējā ASV prezidenta Donalda Trampa administrācia būtu bijusi patiesi noraizējusies par “Nord Stream 2” darbību, tai tas bija jāaptur 2017.gada vasarā, kad spēkā stājās likums par ASV pretinieku apturēšanu ar sankciju palīdzību (Countering America’s Adversaries Through Sanctions Act – CAATSA) un vēl nebija sākusies “Nord Stream 2” būvniecība. ASV nokavēja šo brīdi un toreizējais ASV valsts sekretārs Rekss Tilersons (Rex Tillerson) šādi deva zaļo gaismu šim projektam. Šī atļauja departamenta “vadlīniju” veidā bija spēkā arī vairākus gadus pēc viņa aiziešanas no amata. Tādējādi Eiropas enerģētikas uzņēmumiem, kuri bija ieguldījuši 5 miljardus dolāru, lai finansētu pusi no “NS2” būvniecības, nebija skaidri definēts, ar kādiem nosacījumiem atkāpties no projekta.
ASV Kongress 2019.gada decembrī novēloti pieņēma sankcijas pret “Nord Stream 2” būvniecībā iesaistītajiem cauruļu ieklāšanas kuģiem. Šveices cauruļu uzstādīšanas uzņēmums “Allseas” nekavējoties izstājās, apturot projektu, tomēr līdz tam laikam tas jau bija lielākoties pabeigts.
Kremlis uzstāj, ka okupētajām teritorijām Ukrainas austrumos nosakāms “īpašs federāls statuss”, kas grautu Ukrainas valstiskumu. Lai kas notiktu tālāk, Kremlim par pietiekamu jāatzīst decentralizētais statuss, kas šobrīd valda šajos reģionos. Tā būtu liela piekāpšanās – ja vien galdā netiks likts kas vairāk, piemēram, zaļā gaisma “Nord Stream 2” un labākas iespējas tirdzniecībai un ekonomikas izaugsmei, nav izredžu, ka Kremlis pieņemtu šādus nosacījumus.
Turklāt okupētā teritorija būtu jānodod Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas jeb EDSO pagaidu pārvaldē, pēc kāda laika EDSO uzraudzībā organizējot vēlēšanas saskaņā ar Ukrainas likumiem. Tad Ukraina pilnībā pārņemtu kontroli pār šīm teritorijām, ASV izbeigtu sankcijas pret “Nord Stream 2”, bet ASV un ES izbeigtu sankcijas, kas saistītas ar Krievijas agresiju Ukrainas austrumos.
Vācijas lēmums virzīties uz priekšu ar “Nord Stream 2” pat pēc Krievijas agresijas Krimā un Donbasā bija cinisks solis, tāpēc Vācijai jāpalīdz novērst jucekli, kura radīšanu tā savulaik veicinājusi. Viens no motivatoriem varētu būt A. Navaļnija saindēšana. Pastāv precedents: Vācijas diplomātija spēlēja konstruktīvu lomu 2019.gada beigās, palīdzot Ukrainai iegūt garantētos Krievijas gāzes tranzīta apjomus nākamajiem pieciem gadiem. Vācijai būtu vēlreiz jāstiprina apņemšanās nodrošināt, ka ievērojams gāzes daudzums turpina šķērsot Ukrainu pēc tam, kad sāk darboties “Nord Stream 2”.
Ja visas valstis vadītu eņģeļi, nebūtu nepieciešama diplomātija. Prasīt, lai Kremlis rīkojas pareizi, nenodrošinot, ka tas ir tā interesēs, nenovedīs ne pie kā cita, kā konflikta turpināšanas. Pašreizējais spriedzes pieaugums Ukrainas austrumos skaidri iezīmē pieaugošās briesmas un apdraud progresu dažādās ASV un Krievijas sadarbības jomās, piemēram, ieroču kontrolē.
Potenciālais darījums zaļajai gaismai “NS2” apmaiņā pret Donbasu būtu visu iesaistīto pušu interesēs.
