Karš Ukrainā ir atklājis Rietumu auditorijas fundamentālo nespēju novērtēt mūsdienu Krievijas patieso dabu. Daudzi starptautiskie novērotāji joprojām uzskata, ka Krievija ir racionāls sarunu biedrs un ka karu var izbeigt mierināšanas politika, taču šāds viedoklis ir tālāk no patiesības kā jebkad, uzskata zviedru ekonomists un bijušais Atlantijas padomes vecākais līdzstrādnieks, kā arī grāmatas “Krievijas draugu kapitālisms: Ceļš no tirgus ekonomikas uz kleptokrātiju” autors Anderss Oslunds (Anders Åslund).
Daudzi ārpolitikas eksperti neprot atzīt, ka V. Putins patiesībā ir autoritārs kleptokrāts, kuram nerūp Krievijas nacionālās intereses un kurš tā vietā ir orientēts tikai uz savu varu un bagātību. Šo pašieinteresētību viņš slēpj aiz revizionistiskā krievu nacionālisma fasādes, kas palīdz nodrošināt tautas atbalstu viņa kriminālajam valdīšanas stilam.
Ka norāda A. Oslunds, viņš jau savā grāmatā “Krievijas draugu kapitālisms: Ceļš no tirgus ekonomikas uz kleptokrātiju” argumentējis, ka V. Putina personīgajā politikā apvienots autoritārisms un kleptokrātija.
Putina izprašana ir galvenā atslēga, lai veidotu efektīvu Rietumu politiku pret Krieviju un Ukrainu. Ukraiņi Putinu mēdz saprast ļoti labi, bet pārsteidzoši maz rietumnieku to dara. Ir jārisina un jādefinē vairāki kopīgi maldīgi priekšstati, ja Rietumi vēlas panākt pareizu sapratni Krieviju un tās īstenoto politiku.
Viena no galvenajām problēmām, risinot jautājumus ar V. Putinu, ir Rietumu bailes no konflikta eskalācijas. Krievu diktators to labi apzinās un vienmēr eskalē jebkuru situāciju, kamēr nav uzvarējis vai sakauts.
Tāpat šajā situācijā nepalīdz arī Rietumu bailes no tā, ka tik kāds atkal neizprovocē Putinu. Tieši šī iemesla dēļ iepriekšējais ASV prezidents Baraks Obama savulaik atteicās piegādāt Ukrainai nāvējošos ieročus. Izskatās, ka pašreizējās ASV administrācijas locekļi arī pieturas pie šīs pašas idejas. Līdzīgi argumenti dominē arī Eiropas debatēs, uzturot pārāk piesardzīgu noskaņojumu, un tas Putinu tikai iedrošina un uzmundrina.
Autors norāda, ka šajās Rietumu bažās ir grūti saskatīt kaut kādu loģiku. V. Putins ir sācis neprovocētu un nepamatotu karu pret Ukrainu, bet tieši Rietumi ir tie, kas nedrīkst viņu provocēt? Šāda domāšana būtībā ir aicinājums atļaut krievu uzvaru un pieņemt ukraiņu sakāvi. Tā vietā vārds “provokācija” būtu jāsvītro no Rietumu diskusijas par Kremļa saimnieku.
Daudzi Rietumu politiķi un komentētāji joprojām turpina aicināt Ukrainu uz sarunām ar V. Putinu, taču šīs pozīcijas problēma ir tā, ka pats V. Putins konsekventi ir atteicies tikties, risināt sarunas vai pat runāt pa telefonu ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.
Putins arī pārliecinoši pierādījis, ka viņa vārdam nav vērtības, un viņš nejūtas spiests turēt kādu no saviem dotajiem solījumiem. Gadu desmitiem V. Putins pēc vienošanās regulāri pārkāpis līguma noteikumus, vienlaikus publiski aizstāvot savu rīcību ar klajiem meliem un acīmredzami neticamiem noliegumiem.
Iespējamā dalība NATO joprojām ir vienīgā uzticamā drošības garantija Ukrainai. Somija un Zviedrija izdarījušas acīmredzamo secinājumu no Krievijas iebrukuma un tagad atteikušās no desmitiem gadu ilgas neitralitātes. Izslēdzot ciešākas saites starp NATO un Ukrainu, tiks veicināta tikai turpmāka Krievijas agresija Ukrainā un citur.
Kad mierināšanas aizstāvjiem pietrūkst citu argumentu, viņi mēdz aicināt nekavējoties noslēgt pamieru. Lai gan šīs apelācijas ir šķietami saprātīgas, tās ignorē Krievijas izpratni par pamiera līguma būtību, jo tajā laikā krieviem ir iespējas pārgrupēties un gatavoties jauniem uzbrukumiem.
Šī tendence bija īpaši pamanāma iepriekšējo septiņu gadu laikā, kopš Krievija okupēja Krimu un daļu Austrumukrainas. Militārs konflikts tā arī īsti nebeidzās arī pēc otrās Minskas vienošanās parakstīšanas 2015. gada februārī. Krievija atteicās ievērot Minskā saskaņotos pamiera noteikumus un regulāri īstenoja lokalizētas eskalācijas, lai tikai sasniegtu Maskavas mērķus. Lai arī spēkā bija pamiers, tas ik dienu tika pārkāpts, nogalinot kādu Ukrainas armijas karavīru.
Krievijas karš pret Ukrainu ir lielākā ģeopolitiskā krīze veselai paaudzei. Ir pilnīgi saprotams, ka daudzi starptautiskie novērotāji izmisīgi vēlas izbeigt civiliedzīvotāju slaktēšanu un uzskata, ka sarunu ceļš ir labākais veids, kā nodrošināt mieru. Tomēr šādas cerības nav tālredzīgas un nenovērtē V. Putina režīma raksturu.
Diemžēl līdzšinējā, gadiem ilgā Rietumu vēlamā domāšana un piekāpšanās Kremlim nav spējusi novērst to, ka šobrīd V. Putins ir lielākais drauds pasaules mieram. Tagad ir pienācis laiks apzināties mūsdienu Krievijas realitāti un beidzot atmest ieteikumu konfliktu atrisināt mierīgā ceļā.