Viedoklis: Daudziem Rietumu ekspertiem nepieciešams triecienkurss “Putinoloģijā”

VIEDOKLIS I 18.05.2022
Sargs.lv/Atlantic Council karšKrievijamilitārs konfliktspalīdzība UkrainaiUkraina
Putins
Foto: Reuters/Scanpix

Karš Ukrainā ir atklājis Rietumu auditorijas fundamentālo nespēju novērtēt mūsdienu Krievijas patieso dabu. Daudzi starptautiskie novērotāji joprojām uzskata, ka Krievija ir racionāls sarunu biedrs un ka karu var izbeigt mierināšanas politika, taču šāds viedoklis ir tālāk no patiesības kā jebkad, uzskata zviedru ekonomists un bijušais Atlantijas padomes vecākais līdzstrādnieks, kā arī grāmatas “Krievijas draugu kapitālisms: Ceļš no tirgus ekonomikas uz kleptokrātiju” autors Anderss Oslunds (Anders Åslund).  

Daudzi ārpolitikas eksperti neprot atzīt, ka V. Putins patiesībā ir autoritārs kleptokrāts, kuram nerūp Krievijas nacionālās intereses un kurš tā vietā ir orientēts tikai uz savu varu un bagātību. Šo pašieinteresētību viņš slēpj aiz revizionistiskā krievu nacionālisma fasādes, kas palīdz nodrošināt tautas atbalstu viņa kriminālajam valdīšanas stilam.

Ka norāda A. Oslunds, viņš jau savā  grāmatā “Krievijas draugu kapitālisms: Ceļš no tirgus ekonomikas uz kleptokrātiju” argumentējis,  ka V. Putina personīgajā politikā apvienots autoritārisms un kleptokrātija.

Viņam karš ir vajadzīgs ne tik daudz, lai padarītu Krieviju atkal diženu, bet gan lai vairotu savu popularitāti un attaisnotu savu represīvo iekšpolitiku. Putins arī paniski baidās no demokrātiskas Ukrainas celšanas un valsts eiroatlantisko integrāciju uzskata par eksistenciālu draudu paša autoritārajam režīmam.

Putina izprašana ir galvenā atslēga, lai veidotu efektīvu Rietumu politiku pret Krieviju un Ukrainu. Ukraiņi Putinu mēdz saprast ļoti labi, bet pārsteidzoši maz rietumnieku to dara. Ir jārisina un jādefinē vairāki kopīgi maldīgi priekšstati, ja Rietumi vēlas panākt pareizu sapratni Krieviju un tās īstenoto politiku.

Viena no galvenajām problēmām, risinot jautājumus ar V. Putinu, ir Rietumu bailes no konflikta eskalācijas. Krievu diktators to labi apzinās un vienmēr eskalē jebkuru situāciju, kamēr nav uzvarējis vai sakauts.

Tāpēc rietumiem ir jādara tieši pretējais – nevis jācenšas izvairīties no eskalācijas, bet gan jāparāda gatavība tam, ka konflikts var saasināties. Tas ir vienīgais veids, kā panākt, ka V. Putinam neizdosies un Ukraina uzvarēs.

Tāpat šajā situācijā nepalīdz arī Rietumu bailes no tā, ka tik kāds atkal neizprovocē Putinu. Tieši šī iemesla dēļ iepriekšējais ASV prezidents Baraks Obama savulaik atteicās piegādāt Ukrainai nāvējošos ieročus. Izskatās, ka pašreizējās ASV administrācijas locekļi arī pieturas pie šīs pašas idejas. Līdzīgi argumenti dominē arī Eiropas debatēs, uzturot pārāk piesardzīgu noskaņojumu, un tas Putinu tikai iedrošina un uzmundrina.

Autors norāda, ka šajās Rietumu bažās ir grūti saskatīt kaut kādu loģiku. V. Putins ir sācis neprovocētu un nepamatotu karu pret Ukrainu, bet tieši Rietumi ir tie, kas nedrīkst viņu provocēt? Šāda domāšana būtībā ir aicinājums atļaut krievu uzvaru un pieņemt ukraiņu sakāvi. Tā vietā vārds “provokācija” būtu jāsvītro no Rietumu diskusijas par Kremļa saimnieku.

“Līdzīgi džentlmeniska ideja ir rosinājums, ka Rietumiem jāļauj Putinam “saglabāt seju”. Tiešām? Putins nav nekāds džentlmenis. Viņš sāk karus un nežēlīgi pavēl iznīcināt veselas pilsētas. Rietumi nevar meklēt nekādus kompromisus par šāda mēroga noziegumiem pret cilvēci! Tieši otrādi - Putins ir jāsakauj. Vienīgā valoda, ko viņš saprot, ir nepārvarama spēka valoda,” saka A. Oslunds.

Daudzi Rietumu politiķi un komentētāji joprojām turpina aicināt Ukrainu uz sarunām ar V. Putinu, taču šīs pozīcijas problēma ir tā, ka pats V. Putins konsekventi ir atteicies tikties, risināt sarunas vai pat runāt pa telefonu ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.

Putins arī pārliecinoši pierādījis, ka viņa vārdam nav vērtības, un viņš nejūtas spiests turēt kādu no saviem dotajiem solījumiem. Gadu desmitiem V. Putins pēc vienošanās regulāri pārkāpis līguma noteikumus, vienlaikus publiski aizstāvot savu rīcību ar klajiem meliem un acīmredzami neticamiem noliegumiem.

Tāpat veltīgi ir Rietumu aicinājumi Ukrainai saglabāt neitralitāti. Ukraina savos trīsdesmit neatkarības gados ir bijusi neitrāla, un tai nekad nav bijušas nopietnas izredzes iestāties NATO. V. Putins iebruka Ukrainā tieši tāpēc, ka tā nav NATO dalībvalsts un nebija saņēmusi pietiekamu alianses militāro atbalstu.

Iespējamā dalība NATO joprojām ir vienīgā uzticamā drošības garantija Ukrainai. Somija un Zviedrija izdarījušas acīmredzamo secinājumu no Krievijas iebrukuma un tagad atteikušās no desmitiem gadu ilgas neitralitātes. Izslēdzot ciešākas saites starp NATO un Ukrainu, tiks veicināta tikai turpmāka Krievijas agresija Ukrainā un citur.

Kad mierināšanas aizstāvjiem pietrūkst citu argumentu, viņi mēdz aicināt nekavējoties noslēgt pamieru. Lai gan šīs apelācijas ir šķietami saprātīgas, tās ignorē Krievijas izpratni par pamiera līguma būtību, jo tajā laikā krieviem ir iespējas pārgrupēties un gatavoties jauniem uzbrukumiem.

Šī tendence bija īpaši pamanāma iepriekšējo septiņu gadu laikā, kopš Krievija okupēja Krimu un daļu Austrumukrainas. Militārs konflikts tā arī īsti nebeidzās arī pēc otrās Minskas vienošanās parakstīšanas 2015. gada februārī. Krievija atteicās ievērot Minskā saskaņotos pamiera noteikumus un regulāri īstenoja lokalizētas eskalācijas, lai tikai sasniegtu Maskavas mērķus. Lai arī spēkā bija pamiers, tas ik dienu tika pārkāpts, nogalinot kādu Ukrainas armijas karavīru.

Kara pretinieki bieži deklarē, ka Rietumiem jāizvairās iedzīt V. Putinu stūrī. Tāpat viņi ir pret Krievijas destabilizāciju, taču pozicionēt Putinu kā stabilitātes avotu ir pilnīgi neracionāli, jo viņš nepārprotami ir galvenais destabilizējošais faktors gan Eiropā, gan pašā Krievijā. Kur Eiropa būtu šodien, ja pret Ādolfu Hitleru būtu piemērota šī loģika?

Krievijas karš pret Ukrainu ir lielākā ģeopolitiskā krīze veselai paaudzei. Ir pilnīgi saprotams, ka daudzi starptautiskie novērotāji izmisīgi vēlas izbeigt civiliedzīvotāju slaktēšanu un uzskata, ka sarunu ceļš ir labākais veids, kā nodrošināt mieru. Tomēr šādas cerības nav tālredzīgas un nenovērtē V. Putina režīma raksturu.

Vienīgais veids, kā pārliecinoši izbeigt karu, ir caur izšķirošu ukraiņu uzvaru, kas piespiež Krieviju atzīt savu sakāvi, piedzīvojot, kā Ukraina atgūst visas savas teritorijas, ko tā zaudējusi kopš 2014. gada. Ja kompromisa ceļā panākts miers ļaus V. Putinam turēties pie saviem jaunākajiem teritoriālajiem ieguvumiem Ukrainā, viņš izmantos jebkuru pauzi karadarbībā, lai gatavotos nākamajam etapam un varētu pakļaut arī pārējo Ukrainas daļu. Ja viņš uzvarēs karā, Krievijas agresija neizbēgami paplašināsies aiz Ukrainas robežām.

Diemžēl līdzšinējā, gadiem ilgā Rietumu vēlamā domāšana un piekāpšanās Kremlim nav spējusi novērst to, ka šobrīd V. Putins ir lielākais drauds pasaules mieram. Tagad ir pienācis laiks apzināties mūsdienu Krievijas realitāti un beidzot atmest ieteikumu konfliktu atrisināt mierīgā ceļā.