Pēdējo gadu kiberkaru piemēri skaidri liecina, ka Eiropai un visai Rietumu pasaulei ir jāinvestē savās kiberspējās, jo spēcīga kiberarmija var būt kara iznākumu izšķirošs faktors, intervijā aģentūrai LETA uzsvēra Eiropas Hibrīddraudu apkarošanas izcilības centra direktora vietnieks stratēģijas un aizsardzības jautājumos Jozefs Šrēfls.
Jautāts, vai mūsdienās kibervide var būt vissvarīgākais faktors kara iznākumā, Šrēfls sacīja, ka tīri teorētiski kiberuzbrukumi var būt izšķiroši. "Tomēr praktiski nē, jo tik un tā būs vajadzīgi karavīri kaujas laukā," viņš sacīja.
Kā spilgtu piemēru, kad karš ir noticis tikai kibertelpā, austriešu eksperts minēja neseno kiberkaru starp Izraēlu un Irānu, kad abas valstis deva ļoti iedarbīgus triecienus dažādiem objektiem un infrastruktūrai otrā valstī.
"Tomēr neviens nevarēja uzvarēt, abas puses varēja tikai traucēt otrai. Tā tas arī beidzās. Neviens īsti nesaprata kāpēc, varbūt viena puse vienkārši nolēma, ka pietiek, un arī otra apstājās," skaidroja Šrēfls.
Tikmēr sadursmes starp Ķīnu un Indiju Himalajos kiberuzbrukumi faktiski noslēdza: "Trīs mēnešus vēlāk Deli nebija elektrības, nedarbojās ūdensapgāde un citas struktūras. Tas bija brīdinājums no Ķīnas, ka tās rīcībā ir spēcīgākas kiberuzbrukumu iespējas, tāpēc - labāk tās sadursmes Himalajos tūlīt pat pārtrauciet," sacīja eksperts.
Kā acīmredzamāku kiberkara ietekmes piemēru reālā karā Šrēfls minēja neseno karu starp Armēniju un Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu. Viņš norādīja, ka abas valstis apzinājās, ka karš ir neizbēgams un abas ilgus gadus tam gatavojās.
Taču tās darīja to atšķirīgi: "Azerbaidžāna centās iegūt jaunas tehnoloģijas kiberlaukā, arī no savas tuvākās sabiedrotās Turcijas, kā arī pat no atsevišķām rietumvalstīm, tam pielāgojot visu komandsistēmu. Piemēram, viņi kontrolēja dronus, kas deva triecienus armēņu pozīcijām un kara tehnikai - tas ir Rietumu stils. Tikmēr Armēnija gatavojās, pērkot tankus no Krievijas. Viņiem bija liela tanku armija, lielas artilērijas sistēmas un viss pārējais. Bet viņi ne tikai zaudēja karu, viņi tika sagrauti," secināja Šrēfls.
Viņš norādīja, ka tagad var tikai minēt, kā šis karš būtu ritējis, ja Armēnija būtu vairāk naudas ieguldījusi kiberprasmēs, piemēram, lai censtos pārņemt kontroli pār Azerbaidžānas komandcentru un pavērstu šos dronus pret pašiem azerbaidžāņiem.
"Lai to paveiktu, ir vajadzīgi apmēram 500-600 ļoti labi sagatavotu kiberkaravīru. Armēnijai tādu nebija," piebilda eksperts.
"Līdz ar to ir skaidrs, ka mums ir jāinvestē savās kiberspējās. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam zaudēt šajā tehnoloģiskajā sacensībā ar saviem ienaidniekiem," uzsvēra Šrēfls.
Viņš norādīja, ka aizvien vairāk apkārt esošo lietu ir sasniedzamas caur internetu. "Pat tādas lietas kā lifti. Tā tas ir mājās, rūpniecībā, visā ekonomikā, pat bruņotajos spēkos. Visas komandsistēmas un kontroles sistēmas ir internetā. Proporcionāli pieaugušas arī veiksmīgu uzbrukumu iespējas. Tomēr vienlaikus mēs neesam paaugstinājuši savu visas sistēmas izpratnes līmeni," izteicās eksperts.
Kā īpaši nozīmīgu faktoru cīņā pret kiberuzbrukumiem Šrēfls minēja starptautisko sadarbību, sadarbību starp visām demokrātiskajām valstīm, jo ārkārtīgi liela nozīme ir "apmaiņai ar labākās prakses piemēriem apstākļos, kad ir pieaugusi veiksmīgu uzbrukumu iespēja un vienlaikus mazinājusies visas sistēmas arhitektūras izpratne.
"Situāciju uzlabot var tikai izglītība, starptautiskā sadarbība un labākās prakses nodošana partneriem. Ne tikai Eiropas valstīm, bet visai Rietumu sabiedrībai ir vairāk un vairāk jāturas kopā," viņš norādīja.
Sadarbības ziņā sākumposms bija samērā grūts, jo "pēc uzbrukumiem Igaunijai visas Eiropas valstis tikai sāka atzīt, ka kaut kādi draudi no kiberjomas tiešām var nākt, ka kaut kādi draudi tiešām ir iespējami". Šajā laikā valstis sāka veidot savus krīzes vadības mehānismus, izstrādāt kiberstratēģijas.
"Tomēr sākumā tas viss bija liels noslēpums. Visi strādāja pie savām stratēģijām tumšās telpās bez logiem. Ne mediju uzmanības, nekādas starptautiskas sadarbības, pat ne uzticības starp dažādām vienas valsts ministrijām. Jo tas viss bija tik jauns, ka iekšlietu ministrijas negribēja uzticēties aizsardzības ministrijām utt. Tas bija briesmīgi. No otras puses Eiropas valstīm bija nepieciešami 5-7 gadi, un tagad tās sadarbojas," skaidroja Šrēfls.
Viņaprāt, sadarbība ir iespējama un tā sākās ar izlūkdienestiem. Savukārt tagad tā ir sākusies starp hibrīddraudu analīzes iestādēm, starp ES un NATO.
