“Stratfor” dibinātājs Dž. Frīdmens: “Vēstures gals” nav pienācis – Eiropa vienkārši ir nogurusi

Viedoklis
Sargs.lv
Image
Eiropas Savienības valstu karogi pie Eiroparlamenta Briselē
Foto: Pixabay.com

ASV privātais analītiskais dienests “Stratfor” ir ieguvis “kristāla bumbas” slavu. Tā dibinātājs Džordžs Frīdmens tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mūsdienu ģeopolitikas ekspertiem, kas konsultējis gan ASV, gan NATO vadošās struktūras. Sarunā ar Sargs.lv Dž. Frīdmens skaidro, kas notiks pārējā pasaulē, kamēr ASV Klusajā okeānā spēkosies ar Ķīnu.

Filozofs un politologs Frensiss Fukujama pagājušā gadsimta baigās pasludināja “vēstures beigas”, paziņojot, ka, liberālajai demokrātijai uzvarot komunismu, ir noslēgusies ideju cīņa pasaulē. Kā “Vēstures beigu” koncepts un demokrātijas idejas ietekmē ģeopolitiku?

Frensiss Fukujama un es bijām kursa biedri universitātē. Tur mēs lasījām Hēgeli un Nīči, kas ir iedvesmojuši Fukujamas “vēstures beigas.” Jāsaprot, ka ne Nīče, ne Hēgelis, nevarēja iedomāties pasauli bez Eiropas. Viņi redzēja Eiropas kultūru, kā kultūras lielāko sasniegumu un līdz ar to arī nevarēja iedomāties nākotni, kas nebalstītos Eiropas kultūrā. Daudzi Rietumnieki nekad nepameta Eiropu pat tad, ja studēja un pasniedza ASV, un redzēja to kā augstāko cilvēces sasniegumu kalvi pat pēc tā, kas notika Nacistiskajā Vācijā.

Pēc manām domām, Fukujama nekad neņēma vērā ASV, kur vēsture pat vēl nav sākusies. ASV valda pilnīgi cita izpratne par to, ko nozīmē pārvaldība un demokrātija. ASV tā ir daudz dinamiskāka, mainīgāka un mazāk komfortabla.

Hēgelis kvēli ticēja birokrātisku pārvaldībai kā identitātes pamatam, un Eiropas Savienība ir šādas domāšanas kulminācija. Frenks iznāca no Vācijas filozofijas skolas. Lai gan es esmu dzimis Eiropā, uz “vēstures beigām” es skatos kā uz eiropiešu blēņām.

Eiropiešiem savā laikā izdevās izveidot vēsturi pēc sava prāta, taču tagad viņi ir noguruši un tāpēc paziņo, ka “spēle ir beigusies un jāiet gulēt.” Vēsture nevienu brīdi nav beigusies – tā vienkārši ir aizplūdusi prom no Rietumiem, un Eiropa radīja Ziemeļameriku. ASV sabiedrība nav nogurusi. Tāda nav arī Ķīna. Šajos apstākļos Eiropai nav nozīmes.

Tagad tā ir sasniegusi ASV un Ķīnu, kur vēsture tiek pārrakstīta un eksistences mērķis vairs nav pārvaldība un birokrātija. Šāda sistēma ir nestabila, un tajā valda divas lietas – pirmkārt, ir beigušies laiki, kad lielvarai vajadzēja būt milzīgai valstij, otrkārt, tā uz demokrātiju vairs neskatās kā uz sakārotu un pārvaldītu vidi. ASV demokrātija pašlaik sevi pārraksta – tā patiesībā ir hiperdemokrātiska, un tā arī ir problēma.

Šī ir bijusi pirmā desmitgade, kad pasaules uzmanība ir pievērsusies Klusā okeāna reģionam. Lai gan Ķīnu un ASV šķir Klusais okeāns, ceļš pāri tam vienalga ir daudz tuvāks, nekā attālums starp abām valstīm caur Atlantijas okeānu, Eirāziju un Āfriku. Ko potenciāla konflikta starp ASV un Ķīnu darīs pārējā pasaule?

Visdrīzāk, ka Eiropā tiks noturētas daudzas sapulces līdz, cerams, problēma izzudīs pati no sevis. Jāsaprot, ka laiks, kad Eiropa noteica pasaules likteni, ir pagājis. Eiropai nu ir jāizlemj, kas tā būs nākotnē; ES sapnis bija padarīt visus par eiropiešiem, taču tas visdrīzāk nenotiks – Eiropa ir sašķelta, un brīdī, kad ES otra lielākā ekonomika pamet Eiropas Savienību, eiropieši paziņo, tā ir britu, nevis ES problēma. Vienlaikus Eiropu plosa konflikti ar poļiem un ungāriem. Eiropieši ir pazuduši, un nu Eiropa šķeļas mūsu acu priekšā.

Kad mēs paskatāmies uz mūsdienu pasauli, mēs redzam nestabilitātes stāvokli, kurā visi mēģina pielāgoties ASV, kas pirms gadsimta ne no kurienes pēkšķi kļuva par lielvaru. Pirms gadsimta neviens to ne gribēja, ne gaidīja un nu visi tikai mēģina sagremot šo realitāti.

Krievija šajā laikā izmisīgi mēģina atrast tādu politisko un ekonomisko sistēmu, kas ļautu tai attīstīties. Indija nevar kļūt par pasaules lielvaru tāpēc, ka tā ir ne tik daudz viena valsts, cik piecdesmit valstis ar dažādām valodām un reliģijām, kurām kopēju robežu ir novilkuši briti. Centrālāzija vēl nav gatava savam uznācienam. Subsahāras Āfrikā valda haoss. Latīņamerikā un Dienvidamerikā lielākoties viss ir kārtībā, taču tas arī viss.

Atliek tikai Ķīna. Situācija uz pasaules kartes izskatās pēc situācijas 15. gadsimtā, kad Vasko de Gama pameta Portugāli. Atklājot Indiju, viņš Zīda ceļu padarīja nevajadzīgu. Atklājumi dzima Ibērijas pussalā nevis tāpēc, ka Spānija vai Portugāle bija izcili stipras valstis – visur citur vienkārši valdīja haoss.

Kā šie notikumi ietekmēs Baltijas valstis?

 Tādas valstis kā Latvija pasaulē vairs nav tikai viena vai divas. Tas ļauj runāt gan par idejām, kurām vajadzētu jūs ietekmēt (tajā pašā laikā apzinoties, ka manam teiktajam nebūs nekādas ietekmes uz lēmumu pieņemšanu Latvijā), gan paredzēt, starp kādām iespējām jums būs jāizvēlas. Dzīvojot Latvijā, jums ir virkne iespēju. Lielākā daļa no iespējām ir sliktas, līdz ar to viena vai dažas – labas. Balstoties uz to, ir iespējams paredzēt, ko jūs darīsiet – jūs savā valstī neesat muļķi, tāpēc centīsieties izvēlēties labāko iespēju.

Nākotnē Latvija visdrīzāk būs daļa no funkcionējošas federācijas struktūras, kura savās sapulcēs, atšķirībā no situācijas Eiropas Savienībā pašlaik, lems par reālām darbībām, jo tā ir vienīgā iespēja, kā izdzīvot laikā, kad Krievija ir neparedzama. Latvija nespēj izdzīvot vienatnē – visu trīs Baltijas valstu politikai ir jābūt kopējai. Otra lieta, kas ir paredzama, ir militāro tehnoloģiju attīstība līdz līmenim, kas atbilst reālajam apdraudējumam reģionā.

Dalies ar šo ziņu