Ģeopolitikas pētnieks Dž. Frīdmens – ir sagaidāms Krievijas noriets

Viedoklis
Sargs.lv
Image
Krievijas karavīri kāpj vilcienā
Foto: Kirill Kukhmar/TASS/Scanpix

Avīze “The New York Times” reiz recenzijā nodēvēja ģeopolitikas ekspertu un “Stratfor” dibinātāju Džordžu Frīdmenu par “maģisko astotnieka bumbu” (Magic 8-Ball), kam uzdot jautājumus par nākotni. Portāls “Sargs.lv” sarunā ekspertam lūdz ieskatīties Ķīnas un ASV nākotnē. Dž. Frīdmens uzsver - Ķīnu un Krieviju vieno t.s. “maskirovkas” spējas, t.i., tās prot sevi padarīt par spēcīgākām un liek izskatīties baisāk, nekā tās patiesībā ir.

Viena no dilemmām Austrumeiropā ir Krievijas loma nākotnē. Krievija lēnām aiziet no pasaules lielvaru saimes. Lai gan tās ekonomika nav lielāka par Spānijas ekonomiku, Krievijai vēl joprojām ir visai iespaidīgi Bruņotie spēki. Kādas patiesībā ir Krievijas iespējas?

Nevar noliegt - Krievijas ekonomika ir sakropļota. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievija zaudēja savu galveno ģeopolitisko priekšrocību un aizsardzības sistēmas pamatu – stratēģisko telpu. Pašlaik Krievija mēģina veidot t.s. “skarbo politiku”, izmantojot nemilitārus līdzekļus ar mērķi paturēt kontrolē  to, ko tā uzskata par sev vajadzīgu.

Mēs to redzam un varējām paredzēt Baltkrievijā – ja Baltkrievija nonāk Rietumu ietekmes zonā, Smoļenska kļūst par robežpilsētu. Ja Baltkrievija paliek Krievijas ietekmē, apdraudēta kļūst Polija.

Krievija izmanto šos līdzekļus Baltkrievijā un citās valstīs, radot zonas, kurās tā neitralizē pret sevi vērstos draudus. Tiesa, Krievija lieliski apzinās, ka tā nedrīkst kļūt tik bīstamai, lai pilnībā atdzīvinātu NATO, proti, Krievija nekādā gadījumā nedrīkst veikt tik bīstamas darbības, kas izraisītu tiešu ASV vēlmi iejaukties šajā situācijā.

Tas bija redzams ne tikai Baltkrievijā, bet arī Kaukāzā. Kaukāzs ir otrs virziens, kas var radīt draudus Krievijai. Dienvidos Krievijas aizsardzība ir stabila, taču plāna – to ir iespējams caursist.  Viss, kas notika Kalnu Karabahā, kur Krievijas interesantās attiecības ar Azerbaidžānu sadūrās ar attiecībām, kurās sevi par partneri Azerbaidžānai redzēja Turcija, beidzās ar to, ka Krievijas Armijas vienības atkal ir Kaukāzā, savukārt turkiem ir dots mājiens netuvoties. Tā rezultātā mainījās viss spēku līdzsvars Kaukāzā. Līdzīgus procesus var redzēt arī Centrālāzijā, it īpaši Kirgizstānā un Kazahstānā.

Krievijas militārais potenciāls ir ierobežots. Krievija lielās, ka tā izstrādā neskaitāmas jaunas tehnoloģijas. Visas ASV ražotnes nespēj izstrādāt to, ko pašlaik rada Krievijā, tomēr Krievija ir tikai prototipa, turklāt atsevišķos gadījumos tikai vizuāla prototipa, dzimtene. Pašlaik būtisks indikators ir Krievijas atvērtība militāro tehnoloģiju jautājumos. Krievija (agrāk arī PSRS) izturējās ļoti nopietni pret savu militāro tehnoloģiju izstrādi. Vēl nesen ASV bija gatavas atdot visu, lai kaut uz mirkli ieskatītos Krievijas rūpnīcās. Tagad krievi to visu rāda paši.

Krievi vienmēr ir bijuši maskēšanas jeb “maskirovkas” speciālisti, radot iespaidu, ka viņu militārās tehnoloģijas ir pārākas nekā visiem pārējiem. Mēs tomēr zinām, ka tā nav patiesība. Lai gan ģeopolitiski Ukraina bija vieta, kas krieviem ir vitāli nepieciešama, Ukrainā viņi nebija gatavi riskēt ar neko vairāk kā zema līmeņa operācijām.

Sešus gadus vēlāk ir redzams, ka mēs esam pārvērtējuši Krievijas spējas – tās ekonomika nespēj atbalstīt Krievijas militārās ambīcijas. Krievijas ekonomiskā situācija nepieļauj tās nonākšanu plašā militārā konfliktā. Aukstajā karā PSRS zaudēja tādēļ, ka tika ierauta konfliktā, ko nespēja finansiāli atļauties, un tā rezultātā tika salauzts Krievijas ekonomikas mugurkauls. Pašlaik Krievija vēlas izmantot nemilitārus līdzekļus, lai ap sevi radītu bufervalstu loku.

Tajā pašā laikā Krievijai ir vajadzīgs stratēģiskais dziļums. Šis ir iemesls, kāpēc tik nozīmīgas ir ASV un Krievijas attiecības Ukrainas jautājumos – Krievija ir piekritusi nevirzīties tālāk uz Rietumiem, savukārt ASV – neapbruņot Ukrainas valdību ar nozīmīgām ieroču sistēmām. ASV nevēlas redzēt krievus Karpatos, savukārt krievi – redzēt NATO Austrumukrainā. Paradoksālā kārtā šāda situācija ir tieši tas, kas Krievijai ir vajadzīgs savas drošības nodrošināšanai.

Krievija apzinās sava militārā blefa robežas un to, ka, ja tā vēlas, lai ASV neapdraud Krieviju, tā nevar apdraudēt ASV intereses. ASV vēstījums tuvākajai nākotnei ir vienkāršs – ja Krievija uzbruks Polijai, tiks nogalināti amerikāņi, tad neviens vairs nevarēs paredzēt, kā ASV rīkosies tālāk. Tas atgādina situāciju Aukstā kara laikā bija Berlīnē – amerikāņu karavīri ir klupšanas akmens Krievijai.

Iepriekš jūs minējāt, ka pasaules politikas ass tagad būs Klusā okeāna reģions. Cik lielā mērā Ķīna spēj izaicināt ASV varenību? Vai pastāv kāds t.s. “ķīniešu sapnis”, ko Ķīna var pretstatīt t.s. “amerikāņu sapnim”?

Ķīna ir dzimusi kā marksistu valsts, taču kopš laika, kad tā marksismu pameta, tā nav izlēmusi, kas tā vēlas būt. Vēsturiski Ķīna ir iesaistījusies starptautiskajā tirdzniecībā ar pārtraukumiem. Jo lielāka bija Ķīnas iesaiste starptautiskajā tirdzniecībā, jo sašķeltāka un nevienlīdzīgāka tā kļuva. Piekrastes reģioni kļuva aizvien bagātāki laikā, kad iekšzemes apgabali palika nabadzīgi.

Mao Dzeduns savā laikā šajos reģionos sev vāca armiju, ar ko doties uz piekrasti un likvidēt revolūcijas pretiniekus. Viņš saprata, ka Ķīna nevar palikt atvērta pasaulei. Dana Sjaopina lēmums atvērt Ķīnu pasaulei bija riskants, taču tas bija nepieciešams.

Šī iemesla dēļ Ķīna ir marksistu valsts, kas marksismu vairs izmanto tikai kā valsts īstenotās apspiešanas leģitimizācijas līdzekli. Vienlaikus tā ir saglabājusi visas vecās Ķīnas problēmas, kuru dēļ Ķīna nekad nekļuva par pasaules lielvaru.

Šī iemesla dēļ Ķīna lieto tās pašas ideoloģiskās metodes, ko savā laikā izmantoja PSRS, cenšoties radīt iespaidu, ka PSRS ir spēcīgāka par ASV. Ķīnieši runā par saviem sasniegumiem kosmosā – Ķīna ir izdevies uz Mēnesi nosūtīt kuģi bez pasažieriem. ASV to izdarīja pirms sešdesmit gadiem. Neskatoties uz to, Ķīna to pasludina par milzīgu sasniegumu – arī ķīnieši ir kļuvuši par “maskirovkas” meistariem.

Tomēr ar to paralēles nebeidzas. Ķīnai ir problēmas, un tā šādos apstākļos, gluži tāpat kā Krievija, kļūst daudz bīstamāka. Pagaidām mēs nezinām, kādi ir ķīnieši, kad viņiem rodas problēmas, taču ir skaidrs - Ķīna apzinās, ka tās kaimiņi - japāņi, indieši, dienvidkorejieši - ir ASV sabiedrotie.

Šo iemeslu dēļ Ķīna nav sapratusi, kas tā ir un kas tā vēlas būt, un, pēc manām domām, tai nav šādas izvēles privilēģijas. ASV var atļauties eksperimentēt – ieņemt Kapitolu un darīt citas neprātīgas lietas – un izdzīvot, jo Ziemeļos no ASV ir Kanāda, Dienvidos – Meksika, un abas šīs valstis ASV neapdraud. Ķīniešiem šādas privilēģijas nav.

Dalies ar šo ziņu