Baltijas valstis arī turpmāk Krieviju redzēs tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu Baltijas valstis to vēlētos redzēt – uzsver Eiropas Ārējo attiecību padomes (ECFR) politikas pētniece, igauņu žurnāliste Kadri Līka (Kadri Liik), kuras pētījumu fokusā ir Krievija, Austrumeiropa un Baltijas reģions. Pētniece esejā analizē, kā attiecības starp Baltijas valstīm un Krieviju ir ietekmējusi t.s. “perestroikas” pieredze un ko Baltijas valstis sagaida no Krievijas turpmāk.
“Mans vienīgais skaidrojums Baltijas jautājumā – Padomju savienības sadalīšanās nav beigusies: 28 gadus pēc lielā sprādziena jūs vēl joprojām turpināt lidot nepareizajā virzienā. Kad jūs to izbeigsiet un apstāsieties, mēs varēsim sākt runāt. Līdz tam brīdim tas nav iespējams,” – tā kādā privātā sarunā izteicies kāds vārdā neminēts Krievijas diplomāts.
Pētniece Kadri Līka norāda – šis piemērs ilustrē, kāda pēc Krievijas standartiem ir empātiska Krievijas interepratācija par Baltijas pozīciju. Krievijas domātāji Baltijas pozīciju redz vienkārši kā Baltijas valstu elites politisko oportūnismu, kas Krievijas kritizēšanu izmanto kā līdzekli uzmanības pievēršanai Vašingtonā un Briselē un elektorāta mobilizēšanai savās mājās, izmantojot Krieviju kā “negatīvo pretinieku” nacionālās identitātes būvēšanas procesos.
Analizējot Baltiešu maksimālisma avotus, K. Līka pasvītro – valstis ir sliecas ticēt, ka to politika ir bijusi veiksmīga. Šī iemesla dēļ Somija ir tendēta pieklusināt savu retoriku Krievijas jautājumā – tā tic, ka klusā pozīcija palīdzējusi saglabāt valsts neatkarību Aukstā kara laikā. Šī paša iemesla dēļ Vācija tic dialoga iespējām – Aukstā kara laikā tā bija ierauta konfliktā kā divās daļās sadalīta valsts, kas veicināja savstarpējos sakarus un beigās pieļāva Vācijas apvienošanos.
Baltijas valstīs vēstures pamatā bija skaļa kritika. Baltijas politiskā elite, kas veidojusies Gorbačova īstenoto ekonomisko reformu jeb “perestroikas” un atklātuma laikā, pieredzēja kritiku un kaunināšanu kā pirmo soli situācijas uzlabošanai. Atklātuma politikas pamatā lietas bija jāsauc īstajos vārdos līdz brīdim, kad visi jau no tā bija noguruši – tomēr tas strādāja.
Pārbūves pieredze ir radījusi arī rūgtumu un vilšanos, ja ne nodevības sajūtu par Baltijas attieksmi – tā ir līdzīga pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pieredzei, ko juta Krievijas liberāļi attiecībā pret Baltijas eliti. Vairāki no viņiem tolaik intervijās teica – mēs bijām labi sabiedrotie cīņā pret komunismu, bet tad jūs vienkārši aizgājāt un atstājāt mūs vienus ar visu šo haosu.
Tajā pašā laikā Baltijas skatījumā Krievija ir novirzījusies no ceļa – tā vietā, lai kļūtu par demokrātiju, Krievija kļuva par demokrātijas draudu. Ir viegli aizmirst, ka Pārbūves un Atklātības politika un ar to saistītais ceļš uz demokrātiju sākās Maskavā 1985. gadā – ilgi, pirms tā bija sasniegusi Budapeštu, Prāgu un Austrumberlīni. Tomēr Maskava bija tā, kas šo politiku tik drastiski atmeta. Baltijai tas varētu būt kas līdzīgs tam, kā Krievijas Pareizticīgie jūt Konstantinopoles krišanu – ja vien Baltijas valstis spētu domāt tik iespaidīgās kategorijās, ko tās, par laimi, nevar, rezumē pētniece.
Tāpat svarīgi pieminēt, ka Baltijas valstīm demokrātija ir bijusi svarīga ne tāpēc vien, ka tā ļauj pievienoties Rietumu institūcijām. Baltijas pieredze saista demokrātiju ar valstiskumu un drošību. Patiesa vai kļūdaina, tomēr pastāv pārliecība (lielākoties inteliģences rindās) – starpkaru perioda nepilnīgie demokrātiskie režīmi noveda pie nepietiekamas diskusijas par izvēlēm, ko Baltijas valstis veica 1939. un 1940. gadā, tādējādi zaudējot valstisko neatkarību. Līdz ar to demokrātija tiek uztverta kā būtisks neatkarības nodrošināšanas instruments.
Rietumu institūcijas ir bijis vēl viens šāds instruments. Deviņdesmitajos gados bija pārsteidzoši, cik lielā mērā laikā, kad Centrāleiropas valstis tiecās pēc pievienošanās Eiropas Savienībai tās sniegtās labklājības dēļ, Baltijas valstīm tas bija neatkarības un valstiskuma Svētais grāls, kam NATO vienības un ES subsīdijas bija tikai papildprodukts.
Laika gaitā tas gan ir mainījies – subsīdijas tomēr ir tīkamas. Neskatoties uz to, šāda apgāzta vērtību sistēma ir iemesls, kāpēc Baltijas valstis neizjūt lielu aizvainojumu brīdī, kad tiek izteikti pārmetumi par Centrāleiropas tuvināšanos Rietumiem. Šī iemesla dēļ Baltijas valstis bieži vien nepieņem arī Krievijas radītos argumentus, uzsverot – lai veiksmīgi demokratizētos, ir nepieciešams mudināt valstis pievienoties Rietumu institūcijām.
*Eseja tapusi kā daļa no projekta “Drošība Baltijas jūras reģionā”, kas īstenots ar Dānijas vēstniecības Maskavā atbalstu.