Pirmā pulkvede Latvijas armijā Ilze Žilde: NBS dien mērķtiecīgi un gaiši cilvēki

“Sargs.lv” ar pulkvedi Žildi tiekas visai saspringtā laikā – jau pēc pāris dienām viņa dodas uz ASV, kur turpmākos gadus pildīs Latvijas aizsardzības atašeja pienākumus. Tāpēc nemaz īsti nav sanācis apdomāt pēdējo nedēļu notikumus, atzīst Ilze Žilde. Viņai pulkveža pakāpe piešķirta pavisam nesen, tādejādi iezīmējot jaunu vēstures lappusi Latvijas armijā – viņa ir līdz šim pirmā sieviete Latvijas bruņotajos spēkos, kura kļuvusi par pulkvedi.

Kā sākās Jūsu ceļš Latvijas armijā?

Mans dienests sākās Zemessardzē 1994. gadā, kad toreiz vēl biju Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes studente. Tajā laikā daudzi studenti paralēli studijām meklēja darbu, jo deviņdesmito gadu sākums nebijis viegls. Manas kursa biedrenes dzīvesbiedrs tieši nesen bija sācis dienestu Zemessardzē, kas tobrīd vēl tikai veidojās. Bija daudz dienēt gribētāju, līdz ar to arī pārbaudāmo datu apjoms. Kursa biedrene strādāja kā datu operators, bet drīz vien abi ar vīru aizbrauca no Latvijas, un vietā tika meklēts cits. Tā sākās mana saikne ar Zemessardzi. Sākumā biju līgumdarbiniece, bet, redzot gan tur valdošo atmosfēru, gan patriotiskos cilvēkus man apkārt, kuri šo struktūru veidoja, izlēmu tajā iestāties jau kā zemessargs.

1998. gadā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā ieguvu vada komandiera izglītību un sāku savu virsnieka karjeru. Paralēli biju ieguvusi arī augstāko civilo izglītību Latvijas Universitātē, un pienāca izšķiršanās brīdis – palikt bruņotajos spēkos vai tomēr sākt civilo karjeru specialitātē. Tā kā man jau bija militārā pieredze un redzēju arī savu turpmāko izaugsmi šajā jomā, izlēmu palikt.

Protams, kā ikvienam arī man bijuši vairāki nopietnu pārdomu brīži, īpaši dienesta pienākumu apvienošanā ar personīgo dzīvi vai esot ilgstošā prombūtnē mācībās, taču tas viss tomēr atmaksājas un dod gandarījumu. Iespēja sevi nemitīgi pārorganizēt, saņemties un atkal iet uz priekšu ļauj saglabāt pozitīvu dzīves sparu un neieslīgt ērtā rutīnā.

Kā tālāk veidojās Jūsu dienests?

Vairāk vai mazāk visā dienesta gaitā pēc īsākiem un ilgstošākiem mācību posmiem mans dienests bijis saistīts ar dažādām NBS personāla struktūrām. Soli pa solim, ejot cauri visiem virsnieku sagatavošanas līmeņiem, vidējā komandējošā sastāva militāro izglītību guvu Slovākijā – tā bija mana pirmā starptautiskā pieredze. Tālākajā dienesta gaitā mācības starptautiskā vidē jau ir bijušas vairākkārt, strādājot kopā ne tikai ar Baltijas, bet arī ļoti daudzu citu pasaules valstu pārstāvjiem.  2016. gadā pabeidzu  Baltijas aizsardzības koledžu (BALTDEFCOL), bet 2017. gadā tiku iecelta NBS Apvienotā štāba Personāla departamenta priekšnieka amatā. Personāla departamenta atbildībā ir viss NBS personālsastāvs – gan profesionālais dienests, gan Zemessardze, gan arī rezerves karavīri un civilie darbinieki, kuri strādā bruņoto spēku struktūrās.

Vai dienesta laikā esat izjutusi kādu īpašu attieksmi tāpēc, ka esat sieviete?

Par šo jautājumu esmu daudz domājusi, un te jāmin divi aspekti. Manuprāt, dzimumu līdztiesības jautājums īpaši aktualizējas tad, ja sievietes viedoklis netiek uzklausīts vai ņemts vērā. Emocionāli pirmā reakcija varētu būt – tas noteikti tāpēc, ka esmu sieviete. Bet, ja tā godīgi paanalizē šādas situācijas, tad tas, visticamāk, ir tāpēc, ka vai nu pietrūkst profesionālo zināšanu, vai viedoklī paustais tobrīd nav bijis atbilstošs konkrētajai situācijai.

Image

Foto: Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Tāpat ļoti svarīgi, kā cilvēks pats to uztver – vai dzīvo ar iekšēju sāpi vai kompleksu, līdz ar to mēģina saskatīt problēmas, kur to nav. Ja pati situācijai pieeju ar pārliecību, ka esmu līdzvērtīga un manas zināšanas ir vērā ņemamas, man ir savas domas un vārds, tad nav nekādu problēmu.

Tāpēc pēc 26 gadiem dienestā varu iedrošināt sievietes, ka svarīgākas par visu citu ir zināšanas un profesionālā sagatavotība, prasme izteikt un argumentēti aizstāvēt savu viedokli.

Protams, ir bijuši arī dažādi anekdotiski gadījumi, bet par tiem vienkārši jāpasmejas un jāiet tālāk.

Vai Jums ir arī kaujas pieredze?

Mani iepriekšēji dienesta pienākumi vairāk bijuši saistīti ar administratīvo darbu, taču visi iepriekš apgūtie mācību posmi bijuši identiski kā ikvienam virsniekam šajā līmenī, tāpat arī dalība kolektīvajās militārajās mācībās un to plānošanā. Un, protams, katrā militārajā funkcionālajā jomā papildus nepieciešamas arī profesionālās prasmes. Savās pozīcijās esmu likusi lietā visas iepriekš apgūtās komandfunkciju zināšanas, jo kā personāla struktūras vadītāja es atbildēju par ievērojamu personāla kopumu – profesionālajā dienestā vien ir vairāk nekā 6000 cilvēku. Atbildība par to, ka jebkurš mans lēmums vai rīcība var ietekmēt katra konkrētā dienošā karavīra dzīvi un individuālo karjeru, ir milzīga.

Kādi ir jaunie karavīri, kuri izvēlas dienēt NBS?

Mani priecē, ka pēdējā laikā cilvēku interese par dienestu aug. Jaunieši ir gan labi izglītoti, gan mērķtiecīgi, man gribas teikt – pozitīvi noskaņoti cilvēki. Ikdienā ir nācies personīgi tikties ar daudz dažādiem cilvēkiem, kuri vēršas pēc padoma vai ir nepieciešams risināt kādas citas dienesta problēmas, un nekad nav bijis tā, ka man par viņiem būtu kauns.

Esmu saskārusies ar patiešām brīnišķīgiem cilvēkiem, daudzu citu nozaru speciālisti izvēlas dienestu NBS, un tas šo struktūru padara daudzveidīgu un bagātina to.

Militārā vidē katra diena nes kādu jaunu izaicinājumu, tāpēc karavīru dzīve noteikti nav vienmuļa. Tas arī ļauj saglabāt dzīves sparu un sajūtu, ka jāturas formā, jāizglītojas, visam jāseko līdzi.

Kādi Jūsu tuvākā laika plāni?

Dodos uz ASV, kur ieņemšu Latvijas militārā atašeja amatu Latvijas vēstniecībā, kura atbildības jomā ir viss sadarbības spektrs militārajos jautājumos. Tā ir viena no lietām, uz ko militārajā vidē ir jābūt gatavam – ka vari tikt norīkots uz dažādām pozīcijām dažādās pasaules valstīs. Protams, emocionāli ir mazliet satraukums, kā izdosies integrēties ASV un izveidot sadarbību ar dažādu spēku veidu pārstāvjiem, taču mana iepriekšējā pieredze dod pārliecību – ja līdz šim man tas ir izdevies, tad izdosies arī šoreiz.

Ikviens cilvēks jau mazliet pieķeras gan iepriekšējai dienesta vietai, gan kolēģiem, turklāt man bijis brīnišķīgs un profesionāls kolektīvs un gandrīz četri aizvadītie gadi šajā amatā nav maz. Taču vienmēr paturu prātā – nedrīkst ar savu darbu ļoti saplūst. Ir situācijas, kad esmu izdarījusi labāko, ko varēju, un tad man jāiet tālāk.

Noslēgumā vēlos pateikt lielu paldies ģimenei – par atbalstu, līdzās būšanu, par to, ka tā bijusi mans stiprais plecs šaubu un pārdomu brīžos. Nāku no ģimenes, kurā ir stipras latviskās saknes, un vienmēr jūtama attieksme: ja tā ir tava izvēle un tas ir tavs dzīves piepildījums, dari to, mēs atbalstām!