Kalnu Karabahas konflikts apliecina, ka bezpilota aparāti sniedz mazām valstīm lielas iespējas

Tehnika un ekipējums
Sargs.lv/WarontheRocks
drons
Foto: Foto: AFP/Scanpix

Azerbaidžāna un Armēnijas konflikts turpinās jau mēnesi, ar katru dienu pieaugot kritušo un ievainoto skaitam abās pusēs. Militāro un drošības jautājumu domnīca “War on the Rocks” analizē, kā jaunākās tehnoloģijas tiek izmantotas Kalnu Karabahas konfliktā.

Lai gan izdarīt liela mēroga secinājumus par operacionālajiem un taktiskajiem jautājumiem ir pāragri, taču atsevišķi secinājumi ir skaidri jau tagad. Bezpilota sistēmas mūsdienās dod iespēju arī mazām valstīm par nelielu cenu attīstīt taktiskā gaisa atbalsta un precīzo ieroču sistēmu spējas.

Lielais daudzums ar video, kuros droni iznīcina pretinieka spēkus, rada iespaidu par bezpilota aparātu dominanci reģionos, taču jāņem vērā, ka lielāko daļu zaudējumu vēl joprojām rada bruņutehnika, artilērija un reaktīvās raķešu sistēmas.

Šie secinājumi nav nekas jauns – tie pierādās atkal un atkal Ukrainā un Sīrijā. Būtiskākais secinājums ir cits – līdz šim dominējušais uzskats, ka eksistējošās pretgaisa aizsardzības (PGA) sistēmas ir pielāgojamas cīņai ar lielu daudzumu bezpilota aparātu, ir izrādījies maldīgs.

Lai arī Armēnijas rīcībā nav modernas vairāku līmeņu PGA sistēmas, tās veco PGA kompleksu OSA-AKM un Strela-10 un S-300 sistēmu draudi bija pietiekoši, lai atturētu Azerbaidžānu no aviācijas izmantošanas, taču vienlaikus armēņiem neizdevās izvairīties no zaudējumiem, ko nodara bezpilota aparāti. Lēti droni un t.s. lidojošās bumbas jeb droni-pašnāvnieki (loitering munitions) ir piepildījuši kaujas telpu ar viegli norakstāmām novērošanas un novērošanas-trieciena sistēmām. Droni ir lēti, savukārt eksistējošās PGA sistēmas – dārgas.

Šajā situācijā atjaunojusies diskusijas par tanku nozīmi mūsdienu konfliktā. Kalnu Karabahas konflikts pieradījis, ka mūsdienu karā sliktāka par atrašanos bruņumašīnā ir tikai atrašanās ārpus tās. Tās vēlreiz aktualizē jautājumu, kas varētu stāties mūsdienu bruņutehnikas vietā – vadāmo prettanku raķešu sistēmu efektivitāte vienlīdz paralizē gan smagos tankus, gan vieglākas iekārtas, kurām mobilitātes vārdā ir ziedotas bruņas.

Tanki vienmēr ir bijuši ievainojami, taču vēl joprojām nav radīta labāka sistēma, kas apvienotu aizsardzības, uzbrukuma un mobilitātes spējas. Lai arī droni un artilērija bieži vien iznīcināja bruņutehniku, tās apkalpe bieži arī izdzīvo.

Galvenais secinājums vēl joprojām ir palicis nemainīgs; labāk ir formēt mazus sauszemes spēkus ar spēcīgu pretgaisa aizsardzību nekā lielu mehanizētu armiju, kas nespēj cīnīties ar novērošanas sistēmām un draudiem no gaisa. Lai cik spēcīgas būtu pozīcijas, tās ir kļūst daudz vājākas, ja vien nav efektīvi maskētas no gaisa.
Mūsdienās bezpilota aparāti kļūst par draudu, kas var padarīt vecās PGA sistēmas novecojušas; pašlaik lētāk ir iegūt dronus un lidojošās bumbas nekā cīņas līdzekļus ar tām.

Dalies ar šo ziņu