Nerunāsim par tēvzemes mīlestību, ja neesi gatavs to apliecināt ar saviem darbiem – šādu stingru pārliecību pauž cilvēks, kurš lielāko sava mūža daļu pavadījis Amerikā un Kanādā. Sarunā ar “Sargs.lv” viņš nedalās ar salkanām frāzēm par patriotismu, bet stāsta par savu pieredzi cīņā pret okupācijas režīmu, esot svešumā. Mācītājs, laulību un atkarību terapeits, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Māris Ķirsons savas dzīves laikā neatlaidīgi iestājies pret Latvijas okupāciju un cilvēktiesību pārkāpumiem, kas izpelnījās starptautisku uzmanību. Viņš ir Minesotas programmas aizsācējs Latvijā. Savukārt tagad – aktīvs Zemessardzes atbalstītājs.
M. Ķirsons dzimis 1940. gadā Jaunaucē. Mācītājs stāsta – ņemot vērā, ka viņa tēvs bija mācītājs, bet mamma Kaucmindes skolas absolvente un aizsargu organizācijas dalībniece, ģimene iekļauta izsūtāmo latviešu sarakstā. Bijis skaidrs, ka tos, kurus neaizveda – agrāk vai vēlāk aizvedīs. Tā 1944. gadā, izvairoties no Padomju Savienības represijām, ģimene devās trimdā. Pēc piecus gadus ilgām bēgļu gaitām Vācijā, Ķirsonu ģimene nonāca Amerikā. M. Ķirsons ASV absolvējis pamatskolu, vidusskolu, ieguvis bakalaura grādu filozofijā un vēsturē, kā arī maģistra grādu teoloģijā. Savukārt Kanādā deviņdesmitajos gados viņš ieguva maģistra grādu ģimenes un laulību terapijā. Kanādā mācītājs dzīvoja 20 gadus.
“Lai gan sekmīgi iekļāvos amerikāņu sabiedrībā, latvietība vienmēr bijusi liela daļa no manis. Pirmo reizi padomju vara man atļāva uz dzimteni braukt 1989. gadā. Kopš tā laika nekur citur neesmu braucis - kad varēju, braucu uz Latviju,” saka M. Ķirsons.
Iestājas pret Latvijas okupāciju un cilvēktiesību pārkāpumiem
1954. gadā filmu producents Alberts Jekste uzņēma dokumentālo filmu “My Latvia” (“Mana Latvija”), kas stāstīja par notikumiem Latvijā 30. un 40. gados. Turklāt tā tika pārtulkota 22 valodās un izplatīta visā pasaulē. M. Ķirsons bija viens no jauniešiem, kurš aktīvi iesaistījās filmas izrādīšanā Amerikā. “Braukāju apkārt pa dažādiem klubiem, skolām un cituviet, rādīdams filmu un stāstīdams par to, kas notiek Latvijā, ko komunisms nodara dzimtenei – cilvēki nedrīkst brīvi iet uz baznīcu, viņiem nav ieteicams runāt latviešu valodā, viņi tiek vajāti. Skaidrs, ka šīs ziņas ātri izplatījās, un es esmu viens no tiem, kurš palīdzēja tam nākt gaismā. Tas bija jautri,” ar piedzīvoto dalās mācītājs.
Savukārt 1980. gada 11. novembrī mācītājs M. Ķirsons izpelnījās starptautisku uzmanību, nesot Latvijas vārdu pasaules medijos. Viņš Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes laikā Madridē, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju, stāvēja uz Padomju Savienības karoga, uz tā tecinādams savas asinis. Mācītājs stāsta – fotogrāfijas un reportāža no protesta akcijas izplatījās pa visu pasauli, piemēram, notikums tika atspoguļots ASV laikrakstā “Associated Press”. M. Ķirsons stāsta, ka Latvijas komitejas kultūras sakaru izdotajā avīzē “Dzimtenes balss”, kuru sūtīja tautiešiem ārzemēs, protests tika atspoguļots divējādi. Pirmais variants – M. Ķirsons atsācis dzert, tātad viņš nav pie pilna prāta. Savukārt otrs variants, kā norāda mācītājs, ka viņš gribējis izdarīt pašnāvību, bet nav pieticis drosmes.
“Acīmredzami tas kādam kaitēja. Tādā ziņā, ka Padomju Savienības delegācijai Madrides konferencē nācās sniegt paskaidrojumus, jo līdz tam bija ziņas par Lietuvas politisko organizāciju “Sajūdis”, kas vadīja cīņu par Lietuvas neatkarību, bet par latviešiem nebija nekā. Un te pēkšņi jauns mācītājs saka, ka Padomju Savienība Latvijā neievēro pašu parakstīto līgumu. Tikai tāpēc radās tik liela interese. Tas bija kaut kas dramatiskas,” atceras M. Ķirsons.
Mācītājs stāsta, ka todien viņu aizveda uz Spānijas policijas iecirkni, kur viņam vajadzēja paskaidrot, ka protests netika vērsts pret Spāniju. “Tiklīdz visu paskaidroju viņi teica - ja tā, tad jau ļoti labi. Viņi atnesa man espreso, un bijām pavisam citās attiecībās,” piedzīvotajā dalās mācītājs.
Savukārt, atbildot uz jautājumu, vai viņš rīkotos citādāk, ja varētu atgriezties atpakaļ laikā, M. Ķirsons strikti nosaka – nē. Viņš gan piebilst – ja vien apstākļi būtu citādāki, bet tajos apstākļos viņš nav varējis palikt malā.
“Skatījos vecas fotogrāfijas, kur mēs, latvieši, lietuvieši un igauņi, bijām pie Pensilvānijas gubernatora sakarā ar “Captive nations week”. Tāpat izveidojām kontaktu ar ASV Tautas vietnieku namu, ar tā locekļiem. Tajos apstākļos tas bija tas, ko varēju darīt, lai vismaz Amerika atkal deklarē, ka neatzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nelegālo okupāciju. Protams, Padomju Savienība turējās pie naratīva, ka Baltijas valstis iestājušās brīvprātīgi. Mums bija jāsniedz informācija tām iestādēm un cilvēkiem, kuri varēja nobalsot un pateikt, ka neatzīst Baltijas valstu okupāciju,” uzsver mācītājs.
Viņaprāt, tieši šo protestu dēļ viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, kļūstot par tā virsnieku.
Sabiedrības daļa, kurā iederējās – konvents
Mācītājs M. Ķirsons pastāvīgi Latvijā dzīvo kopš 2013. gada. Stāstot par māju sajūtu, atgriežoties dzimtenē, viņš ironizē - tagad atkal esot trimdā. “Es jau smejos – biju trimdā, kad dzīvoju Amerikā un Kanādā. Esmu trimdā arī te, kur man saka: “Tu jau mūs nesaproti.”. Mani nepieņem ārzemju latvieši, jo vairs neesmu viens no viņiem un es arī neesmu viens no šejieniešiem,” saka M. Ķirsons. Šajā ziņā viņam ļoti palīdzējis tas, ka atjaunota korporācija “Ventonia”. Viņš stāsta, ka viņa tēvs bijis ventons un arī viņš pats ir ventons – tā bijusi sabiedrības daļa, kurā viņš beidzot iederējies. Mācītājs dalās atmiņās – Latvijas Lauksaimniecības universitātes atjaunotā konventa biedri bijuši arī universitātes pasniedzēji, kuri korporācijai pievienojušies pirmskara laikā. Tas bijis īpaši svarīgi, jo šie cilvēki spējuši jauniešiem, tai skaitā arī viņam, nodot vajadzīgo garu un pieredzi.
Aktīvs Zemessardzes atbalstītājs
Mācītājs M. Ķirsons Zemessardzi atbalsta ar tās idejas sludināšanu, cilvēkus mudinot būt daļai no valsts aizsardzības. Viņš stāsta – tāpat kā dalība dažādās protesta akcijās Amerikā un Kanādā bija veids kā vērst sabiedrības uzmanību uz Latvijā notiekošo, tāpat arī tagad cilvēku mudināšana iesaistīties valsts aizsardzībā ir veids, kā mācītājs parāda savu stingro nostāju, ka jauniešiem ir morāls pienākums būt gataviem iestāties par savu valsti.
Savukārt, izsakot viedokli par Zemessardzes pienesumu valsts aizsardzības sistēmai, viņš norāda – Zemessardze sniedz iespēju cilvēkam, nepametot savu karjeru, parādīt savu gatavību cīnīties par valsti.
Viņš arī min Krievijas iebrukumu Ukrainā 2014. gadā – ja tas varēja notikt tur, turklāt ņemot vērā cilvēku skaitu valstī, tad, viņaprāt, Latvija esot diezgan gards kumoss. “Te ir tā latviešu domāšana – ko nu mēs, mēs esam tik maz, ar mums jau nekas nenotiks. Ja mēs šādi padodamies, tad viņi jau ir vinnējuši. Bet, ja mēs esam gatavi būt nemiernieki, tad parādam to un radām gandarījumu paši sev,” uzsver M. Ķirsons.
Pats M. Ķirsons Zemessardzē nav vien sava vecuma dēļ. Viņš stāsta, ka reiz centies iestāties – ticis līdz medicīniskajai pārbaudei, kur viņam esot pateikts, ka viņš ir par vecu. Mācītājs gan piebilst – ja izturētu pārbaudi, viņš arī tagad būtu gatavs kļūt par zemessargu.
Viņš arī ir domājis par Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienestu. Tomēr arī šī ideja nav īstenojama, jo viņš nav oficiāls Latvijas luterāņu mācītājs. Lai par tādu kļūtu, viņam būtu jāparaksta solījums, ka simtprocentīgi klausīs visiem arhibīskapa un augstākstāvošo garīdznieku norādījumiem. “Es esmu visiem arhibīskapiem runājis pretī. Bieži vien viņi ir arī atzinuši, ka man tomēr bijusi taisnība. Manuprāt, tagadējā struktūra ir tāda, ka par kapelānu var kļūt tikai oficiāls Latvijas mācītājs. Ja pieņemtu oficiālu Kanādas luterāņu baznīcas mācītāju, kāds esmu es, tad labprāt to darītu. Tomēr, ja man nāktos solīt, ka klausīšu Latvijas baznīcai, diemžēl, es to nevaru,” saka M. Ķirsons.
Savukārt runājot par militāro un kristīgo jomu mijiedarbību, viņš saka – laicīgā vara ir nepieciešama, lai arī garīgā spētu funkcionēt, piebilstot, ka savas vērtības ir jāsargā un jāapliecina. “Ja komunisti atgrieztos, kā būtu ar baznīcu tiesībām un cilvēku tiesībām iet uz baznīcu. Esam atpakaļ pie tā – kā es varu, es parādu, ka es esmu daļa no tā. Ja šī ir mana vērtība, tāpēc man tā ir jāapliecina ar darbiem. Līdzīgi – ja tu saki, ka mīli savu sievu, tad ko tu dari, lai to apliecinātu. Ko tu dari, lai tai lietai piešķirtu ticamību – nevis principā, bet īstenībā. Ne velti saka, ka darbi runā skaļāk par vārdiem,” uzsver mācītājs.